Atveseļošanās sākumā ir strauja. Šķiet, ka jūtu vīrusu ejam prom soļiem. Vēlāk gan ir skaidrs, ka vēl nāks atplūdi: te vairāk iesnu, klepus, uznāk arī drudža sajūta. Viens gan, vēdinot telpas, ir aukstāk.
Ceturtdienā mums ir pasūtījums tiešās pirkšanas pulciņā. Laikus sarunāju ar draudzenēm, kas dzīvo netālu no izdales punkta, ka varētu paņemt, draudzene ar mašīnu varētu arī atvest. Pa to laiku man kolēģe sūta miso zupas recepti ar sēnēm, ko var uztaisīt arī pilnīgi beigts cilvēks. Man nav sastāvdaļu, bet ir atveseļošanās sākumposms, pārkāpju pāri tam, ka negribas nevienam lūgt kaut ko darīt manā labā, sarunāju, ka draudzenes aizies arī uz Lāčplēša ielas veikaliņu.
Ceturtdienas vakars ir brīnišķīgs: meitenes atved produktus, un visas trīs ir atnākušas kāpņu telpā. Tik ļoti pa šo laiku ir pietrūkusi normāla papļāpāšana un smiešanās. Visas esam ar maskām, bet tiešām izdodas gan papļāpāt, gan pasmieties. Tā liekas, ka trepēs visu laiku ir troksnis, bet tagad tas ir mans troksnis :).
Jau no trešdienas vakara, kad sāk palikt patiešām labāk, ļoti gribas ārā. Nedrīkst. Lai mazliet kompensētu, fotografēju no balkona. Tik smuki sakritušas lapas, varbūt vēl mazliet būs palicis, kad tikšu ārā.
Piezvanu savai rehabilitoloģei, jo šoreiz tiešām šķiet, ka pēc kāda laika vajadzētu rehabilitāciju. Tērvetē ir tik labs gaiss, un tur vispār viss ir forši.
Daktere ar mani runā diezgan ilgi, protams, manas ziņas nav labas, bet kaut ko izdomāsim. Noliekam datumu, kad varētu pieteikties, protams, zinot, ka vēl jāiziet pārbaudes un tā. Es tiešām
priecājos, jo man visos līmeņos ir ļoti labi ārsti un ar viņiem es visu varu pārrunāt.
Vakarā mājās jau vairākas dienas un patiesībā arī pavasarī runājām: kā tas var būt, ka statistikā slimnieku skaits aug, bet atveseļojušos skaits stāv uz vietas. Tajā brīdī abi vēl esam slimi, bet tiešām, atveseļojušos skaits statistikā stāv uz vietas nedēļām, ja ne mēnešiem. Slimojot tas ir diezgan mulsinoši.
