Klubiņš, no kura nevar aiziet, bet kurā neviens nevēlas būt. Spontānā aborta pieredze

Megana Mārkla trešdien publicēja rakstu, kurā dalās ar savu un sava vīra sāpīgo pieredzi, zaudējot bērniņu. Viņa pavēra durvis uz klubiņu, kurā neviens tā dalībnieks nevēlas būt. Par spontānajiem abortiem runā un raksta maz, lai arī tie notiek bieži. 

Katra ceturtā grūtniecība pārtrūkst. Visticamāk, tu pazīsti kādu, kurš ir zaudējis bērniņu, tikai to nezini. Līdz brīdim, kad pārtrūka mana ilgi gaidītā grūtniecība, es domāju, ka tas notiek reti vai gandrīz nekad (un katrā ziņā, ka tas noteikti nenotiks ar mani). Tā kā es par to runāju savā tuvākajā lokā, uzzināju, ka man apkārt ir daudzi, kuru sirdis nekad līdz galam nesadzīs. Tieši tāpēc hercogienes atklātība ir mazliet saviļņojusi pasauli – tā patiešām ir tabu tēma. Tā ir sāpīga un nesaprotama, pilna ar vainas apziņu un neizprotamu kaunu... kurš gan par to grib runāt? Un tomēr, tā ir pieredze, kas skar ļoti daudzus.

Man patīk skaitļi un statistika. Skaitļi mani nomierina. Skaitļi ir neitrāli. Tāpēc pēc zaudējuma spēku smēlos tieši statistikā – iespēja, ka pārtrūks divas grūtniecības pēc kārtas, ir niecīga. Bet

dažreiz zibens sper vienā vietā divreiz, un Covid-19 pirmā viļņa augstākajā punktā ar nosūtījumu rokās un asarām acīs devos uz slimnīcu, jo mana bērna sirds vairs nepukstēja.

Statistika ir tik mierinoša, jo aiz tās neslēpjas cilvēki un viņu stāsti. Tāpēc par skaitļiem ir viegli runāt. „Katra ceturtā” varbūt pat nešķiet nekas īpašs, līdz tu pati nekļūsti par daļu šīs statistikas.

Man šķiet, ka pēc hercogienes raksta mediji šim tematam pievērsušies cilvēcīgāk nekā citas reizes. Vakar, braucot mājās no darba, klausījos sarunu BBC, kurā vairākas sievietes dalījās ar savu pieredzi un vairākkārt minēja to, ka līdzcilvēki īsti nezināja, kā uztvert viņu zaudējumus. Un tas ir saprotami. Kad kādam nomirst tuvinieks, mums ir ļoti viegli saprast šīs sāpes. Varbūt pat varam dalīties ar kādu atmiņu par aizgājušo. Bet, kad pārtrūkst grūtniecība, nomiris ir kāds, kas piederējis tikai tiem diviem cilvēkiem, kas viņu ļoti gaida. Tā ir nāve un sēras, kuras ir ļoti grūti saprast.

Lai arī mūsu mazie cilvēki nenokļuva šajā pasaulē, manā un mana vīra galvās un sirdīs viņi dzīvoja un dzīvo joprojām. Līdz ar šo pārtrūkšanu sagruva arī visi plāni un sapņi, kas parādījās kopā ar divām strīpiņām grūtniecības testā. To nav viegli pārdzīvot, un vēl grūtāk to ir izskaidrot citiem. Reizēm pat jūties vainīga, ka nevari tikt tam pāri. Un tā ir tikai vēl viena lieta, par kuru justies vainīgam, jo līdz ar spontāno abortu sievietes visbiežāk nonāk nežēlīgā vainas apziņas virpulī – tu pārdomā katru sīkumu, ko apēdi, kā pakustējies, ko padomāji. Pieķeries pilnīgi absurdām lietām.

Mani ilgi grauza doma par to, ka pēc vairākām „rīta nelabuma” nedēļām es priecājos, pamostoties bez tā, jo domāju, ka visi manis izmantotie triki ir palīdzējuši. Tajā vakarā parādījās asinis. Ne pārāk daudz, bet grūtniecības laikā arī mazliet ir mazliet par daudz. Nākamajā dienā devos pie ārstes, kura pēc visgarākās klusuma pauzes manā dzīvē pateica vārdus, kurus neviens negrib dzirdēt – „es neatrodu sirdspukstus”. No vainas apziņas ir grūti izrauties. Reizēm šķita, ka manas smadzenes ir kā ieķēries kompaktdisks, kas uz riņķi spēlē ainas no tām dienām. Ja blakus ir cilvēki, kas šo procesu nesaprot, var kļūt nevajadzīgi grūtāk.

Ir vārdi un jautājumi, kuri palīdz. Un ir tādi, kurus nekad nevajadzētu teikt kādam, kas zaudējis bērnu. Ja kāda/s jums pasaka, ka ir grūtniecība, kas beigusies ar spontāno abortu, izvairieties no tādām frāzēm kā:

  • ar bērnu noteikti kaut kas nebija kārtībā (tas nenozīmē, ka bērns nebūtu gaidīts);
  • jums noteikti sanāks nākamreiz (jūs to nevarat zināt);
  • tā gadās bieži (tas nemazina sāpes);
  • tāds ir bijis Dieva plāns/ tā tam bija jānotiek;
  • neko tādu, ko jūs neteiktu kādam, kuram nomiris kāds tuvinieks.

Tā vietā:

  • man ir ļoti žēl;
  • es esmu tev līdzās;
  • sērām nav noilguma (pat ja grūtniecība pārtrūkusi agrīnā stadijā, zaudējums pārim var būt ļoti smags un tam var netikt pāri ļoti ilgi, bet tāpēc nevajag steidzināt);
  • dalieties savā pieredzē, ja tāda ir;
  • uzklausiet otru vai vienkārši paklusējiet kopā.

Lai arī fiziski šie zaudējumi skāra tikai mani, bērnus zaudējām mēs abi ar vīru. Reizēm šķiet, ka sabiedrībā aizmirst to, ka bērnu rada un gaida divi cilvēki, tāpēc nekautrējieties šos vārdus izmantot  arī sarunās ar vīrieti, kurš zaudējis mazuli.

Man ir ļoti paveicies ar atbalsta tīklu, taču reizēm ar to nepietiek, jo šādos brīžos tomēr meklē kādu, kas piedzīvojis līdzīgu situāciju. Mierinājumu var rast arī interneta platformās (forumā „Cālis”, “Facebook” grupā „Eņģeļbērni”, kā arī dažādos ārzemju forumos). Šajās slēgtajās grupās var atrast cilvēkus ar līdzīgu pieredzi, dalīties ar savējo, meklēt padomus, reizēm rast arī iedvesmu un pat noķert kādu cerību staru. Reizēm arī ar to nepietiek un nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie speciālistiem. Terapija var palīdzēt pārdzīvot zaudējumu. Jāatceras, ka katrs to pārdzīvo citādāk un nav vienotas formulas, kas palīdzēs visiem un vienmēr.

Kāpēc es šo rakstu? Jo es meklēju šādus rakstus, kad tas notika ar mani. Es gribēju zināt, ka es neesmu tāda viena un nepareiza.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt