Uģis Lībietis: 100 ārprāta dienas Baltkrievijā

Šajās dienās apritēja 100 dienu kopš 9. augusta prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā. Daži tās sauks par 100 ārprāta dienām, kurās ir izmainījies ļoti daudz. Tūkstošiem cilvēku ir tikuši piekauti, apcietināti, spīdzināti. Daudzi ir zaudējuši dzīvību. Nē, tikuši noslepkavoti! Romantiskāk noskaņotajiem ir bijis pamats teikt, ka šo dienu laikā ir dzimusi jauna baltkrievu nācija.

Man personiski šis laiks ir pagājis ar divējādām emocijām. No vienas puses, gribētos ticēt, ka tiešām ir kaut kas mainījies baltkrievu apziņā. No otras puses – situācija ir pat ļoti līdzīga 10 gadus seniem notikumiem – vienīgi apmēri ir citi (no abām pusēm). No vienas puses, kā žurnālistam ir jāseko kaimiņvalstī notiekošajam, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir mans intereses objekts. No otras puses, es neesmu no tiem mazohistiem, kas stundām var skatīties aculiecinieku iesūtītos video par zvērībām Minskā un citās pilsētās un pēc tam tāpat stundām par to gausties internetā. No vienas puses, man jau sen ir iestājusies kaut kāda profesionāla vienaldzība (zinu, ka izklausās neprofesionāli) pret vardarbību, upuriem, jo tā diemžēl ir jau tikai statistika. No otras puses, starp aizturētajiem, sistajiem, ietekmētajiem ir mani draugi – ar kuriem esmu plecu pie pleca strādājis, kurus esmu intervējis un ar kuriem pat sēdējis tādā pašā netrafarētā busiņā, kādi Minskas ielās redzami tagad. Un man viņi nav statistika. No vienas puses, ar interesi lasu dažādu ekspertu viedokļus un mēģinu atrast atbildi uz nodeldēto žurnālistisko frāzi "Quo vadis, Belarus?", no otras puses – nācies saprast, ka dažs labs paziņa savos uzskatos un savā piederībā ir izrādījies nemaz ne tik neitrāls, balts un pūkains, kā šķitis vairākus iepriekšējos gadus.

Es esmu bieži uzdevis jautājumu, vai es esmu slikts žurnālists tikai tāpēc, ka labprātīgi un ar putām uz lūpām neskrēju pakaļ Svetlanai Tihanovskai (piedodiet, bet man nepatīk latviskojums Svjatlana Cihanouska!), cenšoties noskaidrot, ko tad tie Lukašenko izmeklētāji viņai pieprasīja un piedraudēja, ka viņa bija spiesta aizbraukt no valsts? Kā tad viņai tur trimdā dzīvojas, un kas apmaksā viņas dzīvokli vai pieskata bērnus? Tā vietā es jau augusta vidū nedaudz iesmīnēju par to, ka droši vien drīz Tihanovskai un pārējiem pārmaiņu cīnītājiem kāds ierosinās piešķirt/piešķirs Eiropas Parlamenta Saharova balvu (Nu, Nobela prēmija lai paliek nākamajam gadam, jo kandidāti šim gadam bija jāpiesaka līdz pērnajam decembrim). Varbūt šāds slēptais sarkasms un skepse ir mana aizsargreakcija un vēlme slēpt savu bezspēcību.

Šāda bezspēcība, es domāju, arvien biežāk ir manāma gan šeit Latvijā – starp kolēģiem žurnālistiem, arī politiķiem, brīvprātīgajiem aktīvistiem, – gan arī Baltkrievijā.

Cilvēku pārsteidzoši miermīlīgajās protesta akcijās Baltkrievijā kļūst arvien mazāk. Streiki nebūt nav tik daudzskaitīgi, kā sākotnēji gribējās. Pārmaiņas pavisam nav ne ātras, ne tuvas, ne saskatāmas. Tā vietā – ir bijis brutāls spēks, varas demonstrācija, atlaižot, iesēdinot, padzenot, sodot, izsūtot, nogalinot… un vienlaicīgi "prezidentam" stāstot par kartupeļu ražas rādītājiem, salīdzinot ar pagājušo gadu, vai lauksaimniecības kultūru, lopu un mājputnu apdrošināšanu 2021. gadā.

Gan mums žurnālistiem, gan mūsu politiķiem dīvāna eksperti interneta ārēs aizrāda, lai mēs nejaucamies baltkrievu iekšējās lietās. Sak’, gan jau viņi paši izcīnīs to savu uzvaru, tāpat kā mēs izcīnījām savu neatkarību! Nu, labi.. liksim viņiem mieru un neko neieteiksim! Bet tāpēc jau nav liegts painteresēties, kāds tad ir šis rīcības plāns?

Attēlā Baltkrievijas demokrātiskās opozīcijas pārstāve Svetlana Tihanovska

Pagājušās nedēļas beigās Rīgā ieradās Svetlana Tihanovska. Kāpēc gan neuzdot viņai šos jautājumus? Tā taču ir "viņu iekšējā lieta"! Tātad viņai ir jāzina, jo no viņas taču baltkrievu tauta gaida kādu piedāvājumu.. rīcības plānu.. darbības! Nu, pat ja viņa pati Baltkrievijā uz vietas nav…

Man bija iespēja ar Svetlanu Tihanovsku tikties un mūsu sarunu var noklausīties/izlasīt šeit.

Un ziniet? Man netapa skaidrs nekas! Lai arī Eiropai tagad ir tendence uz Tihanovskas kundzi skatīties kā uz baltkrievu mesiju un gaišo tēlu cīņā pret ļauno Lukašenko, uzņemt svinīgāk un apsargāt stingrāk kā Angelu Merkeli (iespējams, ir pamats!), šis teātris man tikai šo bezspēcību vairoja. Man neradās sajūta, ka viņa zina, kas patiešām notiek Baltkrievijas iekšienē un ko no viņas gaida baltkrievu tauta. Man pilnīgi noteikti neradās sajūta, ka viņai ir plāns Baltkrievijas nākotnei pēc tam, kad viņas ultimāts Lukašenko ir cietis neveiksmi. Pareizāk sakot, es pat nezinu, kas īsti ir viņas padomdevēji (pēc dažu paziņu teiktā, tie ir daži labi neizdevušies opozicionāri un daži labi krāpnieki) un kādas ir viņu intereses. Pati Tihanovskas kundze tik vien spēja teikt, ka "mēs vēl domājam, mēs vēl plānojam, mēs koordinējam, bet nu… neko nevaram, tāpēc Eiropai jāpalīdz ar stingrākām sankcijām". Vien dažas stundas vēlāk gan publiski izskanēja aicinājums veidot tautas tribunālu Lukašenko režīma darbinieku un noziedznieku notveršanai, pierādījumu vākšanai un potenciālai sodīšanai. Ja jau bijāt kādā no Eiropas valstīm – kāpēc tad par to jau skaļi nerunājāt? Pag, šeit es apjuku… Jūsu paziņojums taču izskanēja laikā, kad jūs vēl bijāt Rīgā un apmeklējāt arī Brīvības pieminekli. Tātad zinājāt! Nu, vai vismaz jūsu līdzgaitnieki, kas šo ziņu publicēja, zināja. Bet droši vien, ka tas viss bija saskaņots un tam tā bija jānotiek. 

Jā, es no vienas puses varu apbrīnot šīs sievietes upurēšanos un uzņēmību. Lai arī viņai ne visai labi sanāk, viņa dara ļoti daudz. Jā, Lukašenko raustās un nezina, ko ar VIŅU darīt (jo ar pārējiem visai efektīvi tiek galā). Taču kopējais efekts ir mazs… Gan man no malas skatoties, gan, domāju, daudziem Baltkrievijā. Jā, Tihanovska ir seja (ui, kā viņai pašai patika šis apzīmējums "Nacionālā seja"!), bet vai viņa ir līdere? Līdere, kas tiešām ir spējīga bezkaislīgi stāties pretī Lukašenko?

Nē! Un nav tāda līdera! Manuprāt, nav ne brīvībā, ne cietumā, ne Baltkrievijā, ne trimdā!

Baltkrievijai pašlaik nav līdera! Nav "revolūcijas idejiskā tēva". Nav tā, kas ne tikai aicinātu iziet ielās un piedalīties protestos, bet kāda, kurš ietu pirmajās rindās un kuram sekotu.

Balti sarkani balto karogu ir daudz, bet nav īsta karognesēja! Baltkrievi vairs neuzticas nevienam! Jo ir daudzi, kuri sevi ir diskreditējuši. Ir daudzi, kuri grib izmantot iespēju, lai nonāktu (atgrieztos) pie varas.

Protesti Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. 2020. gada novembris.

Tad jau droši vien man atkal teiks – karogs Tev pašam rokās un uz priekšu! Ja jau tu zini, kas darāms – aiziet! Tihanovska taču solīja, pat dzīvam esot, pieminekli uzcelt, ja kāda no idejām izrādīšoties izpildāma un efektīva. (Interesanti, kāpēc ļoti daudzas labas idejas tomēr nav tikušas uzklausītas?)

Bet es nezinu, ko darīt!

Mūsu politiķiem pilnīgi noteikti ir gan plāns, gan arī skaidrojums, kāpēc viens vai otrs solis būtu atbalstāms vai neatbalstāms, kāpēc sadarboties vai nesadarboties ar vienu vai otru kaimiņvalsts politiķi vai amatpersonu, kāpēc ieviest vai neieviest sankcijas. Bet tad nāk hokejs… Hmm, ekonomiski tas noteikti būtu izdevīgi valstij šajos krīzes laikos… hmm, sabiedrībai taču hokeju gribētos redzēt un nevajag jaukt sportu ar politiku… hmm, nu, pagaidīsim drusku, varbūt "uzsūksies".

Daži baltkrievi ir izdomājuši meklēt patvērumu Latvijā, lai arī atkal izrādās, ka neesam tā draudzīgākā un atvērtākā valsts… Hmm, kaut kas atkal nestrādā migrācijas sistēmā. Acīmredzot nebijām gatavi! Bet jau piecus gadus tika skandināts, ka šāds scenārijs ir iespējams un būs nepieciešams domāt arī par iespējamiem bēgļiem tepat no tuvējām kaimiņzemēm (Ukrainas, Baltkrievijas). Nu, labi, kaut ko pamainīsim (tā vietā, lai savestu kārtībā)…

Un tad vēl tranzīts. Gribētos jau tam Lukašenko visu piegriezt! Bet tranzīts.. bet dzelzceļš… bet ostas… Nu, ok, labi, jau tā mums neiet ne tranzītā, ne ostās… Ai, gan jau nepamanīs un gan jau kaut kādu kompensāciju Covid-19 ietekmē dabūsim! Turklāt lietuvieši tāpat vairāk cietīs, viņi drusku lecīgāki, un viņu ostām, starp citu, baltkrievu dēļ pārāk labi iet, salīdzinot ar mūsējām!

Bet varbūt pamēģināt ar to Krieviju, jo Lukašenko taču tikai Putinu klausīs? Jā, bet mēs taču pavisam nesen redzējām, kā tauta sašūmējās, kad Makrons aicināja runāt ar Krieviju. Nē, mēs nevaram, mums jāietur līnija! (Un, bez jebkādas ironijas – protams, ka to vajag!) Hmm, bet bez Krievijas laikam nekas nesanāks.. Bet tomēr varbūt nē… Nu, stabilitāte un drošība kaimiņos tomēr ir svarīgāka un, ja nebūs Lukašenko, kas zina, kā būs tajā Baltkrievijā!? Sāksies jukas, nemieri, vēl vairāk bēgļu… Turklāt Krievija un Baltkrievija kopā ir potenciāli lielāks drauds (atcerieties, kā ZAPAD mācībās izspēlēja Baltijas okupāciju!), potenciāli lielāka iespēja apgūt vairāk naudas, jo citādi jau vairs nezinām, ko vēl tādu izdarīt un kur vēl kādu mazu poligoniņu iekārtot!

Tāpēc pagaidīsim kopīgu Eiropas nostāju, lai varam turpināt atkārtot vismaz zināmos tekstus… Mēs nosodām vardarbību, paužam atbalstu, aicinām sarīkot jaunas vēlēšanas un, varbūt arī nedaudz paplašinām sankciju sarakstu! Fū, tas nu tā kā būtu nokārtots!

Es šeit, protams, ironizēju un savu sarkasmu neslēpju, jo viss nebūt nav tik vienkārši. Un atkal – tā ir mana un mūsu bezspēcība. Jo īpaši grūti ir laikā, kad pašiem valstī nebūt neiet tik viegli. Kaut vai tā paša nelaimīgā koronavīrusa dēļ. Būs grūti iestāstīt sabiedrībai, ka ir jāpalīdz savam kaimiņam pat tad, ja pašam nav viegli, un pat tad, ja tas draņķis būtu jāatved pie mums, lai ievieš kārtību, atjauno kolhozus un saved beidzot kārtību tajos aizaugušajos laukos! Bet tur laikam ir tā atšķirība starp demokrātisku sabiedrību un autoritāru režīmu.

Es apbrīnoju visus brīvprātīgos, kuri meklē risinājumus, cenšas palīdzēt, organizē morālu, tiesisku un finansiālu atbalstu grūtībās nonākušajiem baltkrieviem. Un es dažubrīd aizdomājos, vai viņi saprot, cik daudz no viņu paveiktā sasniedz dzirdīgās ausis tur, aiz robežas? Cik daudz no sniegtā tiek saņemts? Un kam iziet cauri tie, kas faktiski darbojas kā starpnieki šīs palīdzības nogādāšanā?

Es redzu, ka dažiem no viņiem brīžiem nolaižas rokas, bet viņi turpina.

Man arī nolaižas rokas, bet es turpinu par Baltkrieviju rakstīt un stāstīt.

Tas ir mans atbalsts maniem baltkrievu kaimiņiem, draugiem un kolēģiem, pat ļoti labi apzinoties, ka šīs ir bijušas tikai pirmās 100 ārprāta dienas.

Tikai. Pirmās. 100.

Tāpēc mums visiem ir nedaudz jāsaņemas!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt