LTV raidījums “4.studija” devās uz Liepāju, lai noskaidrotu, vai pēc nelaimes vecāki kļuvuši piesardzīgāki un bērnus pilsētā pieskata daudz rūpīgāk.
Karostā dzīvo arī Vladislavs, kuram ir kupla ģimene – septiņi bērni. Satiekot vīrieti, viņš ir ar bērniem sporta laukumā. “Mēs nelaižam viņus vienus ārā. Kad vajag sportot, mēs ar bērniem nākam šeit,” stāsta Vladislavs. Taujāts, kādā vecumā bērnus laiž vienus pašus staigāt, vīrietis stāsta, ka viņa 13 gadus vecā meita viena dodas pie vecmāmiņas: “Mums policija pateica, ka mazāki nekā 13-gadīgi nevar vieni paši staigāt.”
Viņš atzīst, ka pirms nelaimes ar Ivanu vecāku attieksme bija brīvāka. Bet tagad viņam esot bail mazus bērnus laist arī uz tuvējo veikalu vienus pašus.
Pilsētā žurnālisti satiek arī Irinu un Samiru. Irina pieskata astoņgadīgo brālīti, kamēr vecāki darbā: “Nē, nekas mums nemainās, viņš tikai staigā sētā. Viņam pašam bail kaut kur aiziet vienam, viņš tikai sētā un tālāk neiet.”
“Staigājot pa ielām, es redzu, ka sīki bērni, 5-6[gadus veci] staigā pa ielu. Es uztraucos – nedod dievs, ka viņi aizbēg kaut kur. Tāpēc atceros, kā viņi ir ģērbti un kā izskatās, ja notiks kaut kas,” stāsta Samirs.
Tikmēr Augusts dzīvo Dubeņos, kur pēc desmit dienu meklēšanas miris tika atrasts mazais Ivans, un vasarā pieskata mazbērnus. Sēru noskaņa pēc zudušā zēna jūtama arī šajā lauku sētā. Viņš stāsta, ka bērnus pieskata rūpīgi.
Psiholoģe Aina Poiša pārliecināta, ka ar mazo puiku nelaime varēja nenotikt, ja vien bērnam būtu drosme pajautāt palīdzību pieaugušajiem: “Ir labi bērnu radināt pie patstāvības, lai zina, ko darīt, kad patstāvība sagrīļojas. Soli pa solim paskaidrot, ko darīt, ja nebūs ierastā lietu kārtība. Ja bērnam ir komunikācijas iemaņas, ja nav satraumēts, viņš zina, ka pasaule ir labvēlīga, un viņam nav bail pieiet pie pieauguša cilvēka un uzrunāt viņu.”
Sākt sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei var no piecu sešu gadu vecuma. “Ja bērnam sākas kāds jauns dzīves posms un viņš paplašina savu darbības zonu, tad kopā ar mammu vai tēti tiek izstaigāts jaunais ceļš un tiek iezīmēti orientieri, pēc kuriem vieglāk orientēties. Piemēram, ceļš uz bērnudārzu. Tas nekas, ka vecāki viņu pavada, var mācīt kādas pazīmes, kas palīdz orientēties,” skaidroja Aina Poiša.
Svarīgākais bērnam uzticēties pakāpeniski, neatstāt bez uzraudzības, bet palēnām ļaut pašam saprast lietu kārtību.
Tāpat ar bērnu ir jāizrunā iespējamie scenāriji, ja viņš apmaldās. Un jārunā, nevis biedējot, ka pasaule ir ļauna un cilvēki bīstami, bet tieši otrādi, iedrošināt lūgt palīdzību.
Vēstīts par jūlijā notikušo traģēdiju Liepājā, kur no no sava dzīvokļa izgāja piecus gadus vecais Ivans Berladins un mājās neatgriezās. Viņa māte apgalvoja, ka šī bijusi pirmā reize, kad Ivans viens aizgājis no mājām. Desmit dienas pēc pazušanas zēns atrasts bez dzīvības pazīmēm Dubeņos meža masīvā. Apstiprinājusies policijas versija par to, ka bērns varētu būt apmaldījies un klīdis viens.