“Pateicoties digitālajām tehnoloģijām, darba un mājas dzīves robežas sāka mainīties jau divtūkstošo gadu sākumā līdz ar e-pastu un mobilajiem telefoniem. Pārceļot darbu uz mājām, tu vairs īsti nezini, kad esi darbā, kad – mājās. Bieži vien tas noved pie tā, ka darbā tu esi visu laiku, un mājas no tā cieš. Protams, šajā situācijā, kur bijām spiesti to izdarīt masīvā apjomā, šis princips tika novests līdz galējībai,” norāda Sedlenieks. Viņš pieļauj, ka daudzos gadījumos cilvēki būs saraduši ar strādāšanu no mājām un turpinās to arī nākotnē. “No otras puses, iespējams, tiem, kuri līdz šim domāja, ka tas ir ļoti lieliski, saprata, ka tam ir zināmas blakusparādības, kas nav tik pozitīvas,” piebilst pētnieks.
Arī viņš pats attālinātu darbu ar studentiem uzskata tikai par krīzes laika risinājumu. “Interakcija ar cilvēkiem ir ļoti nozīmīga, lai saprastu, vai studenti seko līdzi, saprot, var uzdot jautājumus. (..) Mācīšanās nav tikai tas, ko mēs viens otram nododam tīri tekstuālā ziņā. Mēs mācāmies arī no citiem – piemēram, kā klasesbiedri, kolēģi vai studenti tiek galā ar uzdevumiem. Tā arī ir liela mācīšanās sastāvdaļa,” uzsver sociālantropologs.
Daudziem šis laiks saistās arī ar bailēm no nezināmā. Sākumā tām sekoja liela piesardzība, ar laiku – pieradums, bet līdz ar vietējās saslimstības mazināšanos – atslābums. “Mēs veicām aptaujas par cilvēku uztveri attiecībā uz vīrusa izplatību un jautājām, kad, viņuprāt, būs augstākais, smagākais slimības punkts. Kad jautājām martā, cilvēki teica – aprīlī. Kad jautājām maijā, cilvēki arī teica – aprīlī,” stāsta RSU pētnieks. Tādēļ, viņaprāt, cilvēku pašreizējais atslābums ir saprotams: “Bet, protams, cilvēki vienmēr spēj pielāgoties apkārtējām situācijām. Sākumā mums ir bailes, uzmanīga rīcība, un tad mēs pierodam. To redzam arī krīzes situācijās, karadarbībās, katastrofās – ar laiku cilvēki atgriežas vairāk vai mazāk iepriekšējās sliedēs, droši vien ar kaut kādām izmaiņām uzvedībā, ko arī sāk uzskatīt par normālām.”
Sedlenieka ieskatā gan nav pamata gaidīt, ka šī krīze izteikti mainīs sabiedrību, jo ilgtermiņa pārmaiņas notiek ļoti lēni.
“Ir viegli sajaukt neziņas un pārejas stāvokļus un uzskatīt, ka tāpēc, ka esam zināmā haosa vai neziņas stāvoklī, pēc tam nāks jauna, labāka situācija, būsim gudrāki un pārāki. Bet šī krīze jau nav veidota kā pārejas rituāls. (..) Protams, kā visur, arī šeit ir ieguvēji un zaudētāji. Ieguvēji uzskatīs, ka no krīzes ir iznākuši labāki un skaistāki. Pārējie kaut kā aizmirsīsies,” spriež sociālantropologs.
Viņš norāda uz vēl divām interesantām parādībām, ko izgaismojusi vīrusa radītā krīze: cilvēku gatavību viens otram nesavtīgi palīdzēt, kas ikdienas dzīvē ir daudz mazāk izteikta nekā saasinājuma brīžos, un cilvēku ilgas pēc valsts kā izlēmīga un par visu atbildīga spēka. “Lai gan, protams, bija cilvēki, kuri bija gatavi pašorganizēties, daudzi aicināja, ka valdībai ir jādara viena vai otra lieta. Faktiski krīzes risinājums tika viscaur gaidīts gandrīz tikai no valdības puses. (..) Visā visumā jau krīzes situācijas ir tās, kas prasa centralizētu, koordinētu darbību. Tāpēc nav brīnums, ka ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs uzticēšanās valdības rīcībai bija samērā augsta. Protams, augstāka tajās valstīs, kur tā nesa labus rezultātus, nevis katastrofu kā vienā otrā valstī. Un tas arī parādīja, ka, lai gan ikdienas situācijās cilvēki bieži šķendējas, kāpēc tā valsts mums ir vajadzīga, šādās situācijās ir redzams, ka ir diezgan grūti iedomāties, kā vēl to varētu atrisināt,” atzīst Sedlenieks.
Vienlaikus nav pārsteigums, ka krīzes apstākļos sazēlušas sazvērestības teorijas – cilvēkiem ir grūti pieņemt, ka reizēm lietas notiek “vienkārši tāpēc, ka tās notiek”, saka Sedlenieks.
“Cilvēku domāšanas veidā lielu vietu ieņem šī cēloņu meklēšana, un mums ir daudz vieglāk pieņemt, ka notiek kaut kādas lietas, kas mums nepatīk, ja aiz tām stāv kāda saprātīga būtne,” viņš paskaidro. “Ja mēs to spējam diagnosticēt, tad zināmā mērā šķiet, ka situācija ir atrisināta. Tāpēc tiek meklēti grēkāži.”
Runājot par paradumu maiņu, Sedlenieks pieļauj, ka vismaz paša dzīvē tik īsā laikā diez vai kādas pārmaiņas būs ienākušas uz palikšanu: “Piemēram, distances ievērošanu ir ārkārtīgi grūti padarīt par pastāvīgu izmaiņu. Daudzas lietas mums ir ļoti dziļi, automātiskajā līmenī, kurā dzīvojam un ko uzskatām par pareizu. Tā pati distance ir kultūrspecifiska. Protams, attālums, kurā mēs sarunājamies, ir mazliet lielāks, nekā, piemēram, tas, kurā sarunājas arābi, bet izmainīt to ir ārkārtīgi grūti, jo tikai šajā attālumā mēs jūtamies komfortabli. Tuvāk mēs jūtamies slikti, un tālāk arī. Tas pats attiecas arī uz savstarpējās cieņas un uzmanības izrādīšanas pasākumiem. Spiest roku – es to pieredzēju tepat, Jāņos, arī pirms tam vienā mājas ballītē – cilvēki nav no tā atturami! Ja tu to neizdari, jūties slikti. Tās ir kultūras iezīmes, kas dziļi ieaudzinātas, tādēļ grūti dabūjamas ārā.”
Sedlenieks arī secina, ka “Zoom” ballītes, vakariņas, dzimšanas dienas un koncerti tomēr ir vāja alternatīva reālai klātbūtnei, kuras trūkumu asi izcēlis šis pašizolācijas laiks: “Tas ir interesanti. It kā mums šķiet, ka ejam uz koncertiem, un varbūt arī pašiem māksliniekiem šķiet, ka cilvēki nāk uz koncertiem, lai paskatītos uz māksliniekiem dzīvajā. Bet ir ļoti liela varbūtība, ka cilvēki atnāk pabūt kopā ar citiem, kamēr viņi klausās vai skatās uz kaut ko. Aizejot uz kādu lielu koncertu, mēs uz skatuves būtībā redzam mazu ķiņķēziņu, bet visu tuvumā redzam tikai uz lielajiem ekrāniem. Tas taču it kā ir tas pats, kas mājās. Bet atšķirība ir tā, ka tev blakus ir citi cilvēki, kuri arī par to priecājas un kustās kopā ar tevi. Tas dod šo klātbūtnes un kopā būšanas efektu.”
Pilnu interviju klausieties klāt pievienotajā audio ierakstā.
