“No pārliecības līdz karantīnai,” raksta britu izdevums “The Guardian”, atgādinot, ka Itālija it kā rīkojās ātri, jau janvārī konstatējot pirmos saslimušos tūristus no Ķīnas un slēdzot visu satiksmi ar to.
Taču tagad atklājas plaisas Ziemeļitālijas slimnīcu un veselības ministrijas saziņā, jo, izrādās, mediķiem nesaprotami gadījumi, kas varēja būt pirmie vīrusa vēstneši, bija konstatēti jau agrāk. Tobrīd Itālija vēl trauksmi necēla, un tagad viedokļi atšķiras, vai tas bija pareizi.
“Vienkārši neveiksme”– tā Itālijas bēdu savukārt raksturo Kristians Altau, virusologs no Šveices, sakot, ka līdzīgi varēja gadīties arī citur, un tas, ka Itālija tagad ir pieņēmusi tik radikālu soli, ir pareizi.
Bet Londonas Tropiskās medicīnas skolas asociētais profesors Ādams Kučarskis uzskata, ka Itālija ir piemērs tam, kā, neceļot trauksmi laikus, īsā laikā vīruss var iegūt lielu spēku un galu galā kļūt arī par pamatīgu slogu veselības aprūpei. Turklāt Itālija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurā ir vislielākais gados vecāku iedzīvotāju skaits, tādēļ tieši tur tas arī ir tik bīstams.
Nenoliedzami, gan emocionāli, gan finansiāli Itālijai notikušais ir milzu trauma, kas pagaidām vēl ir vissaspringtākajā brīdī, tā kā pienāk arī vēstis par pārpildītām slimnīcām, kurās jau sāk šķirot pacientus, jo nepietiek nedz mediķu spēka, nedz vajadzīgo materiālu.
Valdība Romā veselībai un ekonomikas noturēšanai piešķīrusi krīzes naudu – astoņus miljardus eiro, teju Latvijas budžeta lielumā. Tas nenoliedzami ir liels papildu slogs valstij, kas nemitīgi saņem aizrādījumus no Briseles par pārāk lieliem tēriņiem. Tiesa, šī ir tā reize, kad no Eiropas puses pievērs acis.
