E-sports un videospēles kā profesionāls darbs. Ieva Skrastiņa kaldina sapņus talantu akadēmijā

E-sports no tā profesionāļiem prasa tādu pašu piepūli, kā jebkurš cits sporta veids – regulārus treniņus, dalību sacensībās un tiekšanos uz mērķiem. Viena no profesionālajām e-sportistēm Latvijā ir rīdziniece Ieva Skrastiņa, kura ar videospēlēm aizraujas jau kopš bērnības. Nu e-sports ir kļuvis par viņas dzīvesveidu, un karjeras izaugsmē viņu atbalsta organizācija "The Gucci Gaming Academy".

ĪSUMĀ:

  • Ieva ar videospēlēm iepazinusies jau četru gadu vecumā.
  • Nopietnāk spēlēšanai viņa pievērsusies pēc 14 gadu sasniegšanas, pievienojoties meiteņu komandai.
  • Arī e-sportā ir jāievēro disciplīna, regulāri jātrenējas un jāpiedalās sacensībās.
  • Ieva noslēgusi līgumu ar "The Gucci Gaming Academy", kas palīdz un atbalsta jaunos e-sporta censoņus.
  • Kā e-sportiste viņa dienā pie datora pavada vidēji 7 stundas.
  • Ar e-sportā nopelnīto vien dzīvē Ievai nepietiktu, tāpēc viņa strādā arī citā darbā.
  • E-sports ir komandas sporta veids.
  • Ievas mērķis ir e-sportā sasniegt augstāko līmeni.

Saruna ar profesionālu e-sportisti Ievu Skrastiņu
00:00 / 11:20
Lejuplādēt

Ievai ir 23 gadi. Viņa ir ieguvusi bakalaura grādu biznesa psiholoģijā, iesākusi studijas studiju programmā "Supervīzija", tāpat viņai ir arī pamatdarbs mārketinga nozarē. Īsāk sakot, Ieva dara ļoti daudz, to visu paralēli savienojot ar e-sportu. Ar videospēlēm viņa aizraujas jau no 15 gadiem, un no šī gada decembra beigām būs ne tikai profesionāla e-sportiste, bet arī mamma.

Treniņi vakaros pēc volejbola

Agnija Lazdiņa: Kāpēc videospēles?

Ieva Skrastiņa: Videospēles man bija pazīstamas, un ar tām es biju uz "tu" jau no četru gada vecuma, jo man tētis spēlēja, kad es biju ļoti maziņa, kaut kādas spēles. Un tad mēs ar māsīcu pavadījām daudz laika kopā, viņa ir četrus gadus vecāka par mani, un tad mēs spēlējām "Sims" un vēl visādas spēles kopā.

Tad kaut kādos 14 gados mani māsīca atkal ievilka atpakaļ tajā geiminga pasaulē, tad es iepazinos ar spēli "Counter-Strike", ko es tieši [tagad] spēlēju, un tad palēnām, spēlējot, pārejot pie citām, mani kaut kādi puiši ieraudzīja un teica, ka viņu draudzene gribot taisīt meiteņu komandu Latvijā. Tajā laikā man likās "wow", bet es ļoti slikti spēlēju, toreiz mēs bijām briesmīgas.

Tad es sapratu, kā tas viss iet tādā sportiskā līmenī, ka tas vairs nav hobijs, un ka tas ir kaut kas, kas man ļoti patīk.

Kādi bija paši pirmie soļi? Tu tikai spēlēji vai arī straumēji to tiešraidē?

Pašā sākumā es tikai spēlēju, jo man tā visa cita pasaule bija pilnībā nepazīstama, es vispār nezināju, kas tas viss [e-sports] ir, jo paralēli tam es vēl nodarbojos ar volejbolu. Tad mums bija vienkārši kā jebkuram normālam sportam treniņi vakarā – no pulksten septiņiem vakarā, kad man beidzās volejbols un kad es biju mājās, mēs ar meitenēm trenējāmies – gājām tukšā serverī, mācījāmies, kā pareizi mest granātas un visu pārējo darīt. Bet arī tad man tas viss bija sveša pasaule, man likās, kāpēc tas viss ir jādara? Vai tad nevar vienkārši skriet un šaut?

Kā to uzņēma apkārtējie, piemēram, ģimene?

Man tādā ziņā vecāki, manuprāt, ir bijuši diezgan pielaidīgi. Viņiem galvenais bija svarīgi, ka es eju uz skolu, pildu visus darbus, plus es nodarbojos ar volejbolu – nebija tā, ka es esmu tikai pie datora un neko citu nedaru. Kad man palika 18, 19, 20 gadi, un kad es gāju studēt, tad bija tas: cik tad tu ilgi vēl spēlēsi, un kad tad tas būs? Man pašai bija spiediens par to visu, bet tas vecāku spiediens vēl papildu.

Tas spiediens bija principā līdz šim gadam, kad es beidzot noslēdzu to savu pirmo, nopietno līgumu, kur es beidzot saņemu normālu algu.

Vienmēr ir bijis atbalsts, bet nav vairs tā spiediena, un ir vienkārši jādomā, jātrenējas – ģimene un radinieki prasa, kā iet, bet grūti visiem izstāstīt, jo neviens jau īsti nesaprot, kas tas īsti ir.

Arī videospēlēs vajadzīga disciplīna

Tādā gadījumā, ko nozīmē būt e-sportistam?

Tāpat kā sportistam vai jebkurā citā karjerā, manuprāt, ir lietas, kas tev ir jāupurē – savs brīvais laiks, varbūt kādi hobiji, nevar iet tik daudz izklaidēties, ir jābūt arī kaut kāda veida disciplīnai. Noteikti ļoti daudzi cilvēki nevar iedomāties, kam videospēlēs ir vajadzīga disciplīna, vai ne? Bet ir ļoti daudzas lietas, kas ietekmē ikdienu.

Vienkārši ir jābūt cilvēkam, kuram ir sapnis, savs mērķis – zināt, ko konkrēti tu gribi sasniegt, iegūt un uz to arī tiekties.

Tev ir noslēgts līgums, kādi ir tavi pienākumi, piemēram, jāspēlē videospēli noteiktas stundas?

Nav īsti konkrētas stundas, mums ir treneris, kas ar mums strādā, un ir tie trenera nosacījumi, ko viņš vēlas, lai mēs darām, kas ir profesionāla spēļu analīze, kur mēs skatāmies ierakstus un cenšamies saprast, kāpēc kāds ir pieņēmis kādu lēmumu, kāpēc kustība notiek vienā vai otrā virzienā.

Ieva Skrastiņa
Ieva Skrastiņa

Tad vienkārši jebkādā veidā individuāli trenēties, uzlabot savas prasmes. Treneris atskaitās organizācijai – darām mēs pietiekami vai nedarām. Tas projekts, kurā es esmu, ir "The Gucci Gaming Academy", kas tiešā mērā skaitās kā akadēmija. Mēs it kā esam studenti, kas mācās un kļūst labāki.

Vai ir nepieciešams arī savas spēles straumēt internetā?

Par nosacījumiem – ne vienmēr ir nepieciešams straumēt, to nepieprasa visas organizācijas. Man ir iekļauts līgumā punkts, ka man ir minimālās stundas, kas man ir jāstraumē internetā. 

Tās arī es izpildu, cenšos arī varbūt nedaudz vairāk – ir jāparāda, kas tu esi, cik daudz tu vari, un daudziem cilvēkiem arī interesē.

Ar e-sportā nopelnīto algu vien nepietiktu

Kā tu nonāci pie profesionāla līguma?

Mani uzrunāja treneris (no "The Gucci Gaming Academy"), kas bija tajā laikā no Vācijas. Es jau zināju, kas viņš ir, bet vienkārši vienu dienu viņš man uzrakstīja "Twitter" [tagad vietne "X"]: "Hi, Ieva, how are you doing? (Sveika, Ieva, kā tev iet?)." Tad vienkāršā sarunas veidā es atbildēju, mums bija mazā intervija, kur uzdeva nedaudz vairāk jautājumu par to, ko es esmu darījusi, ko es neesmu darījusi, manu pieredzi, ko es vēlos. Tālāk noprezentēja mani visai "The Gucci Gaming Academy" komandai, un tad beigu beigās uzrakstīja ziņu un pateica, ka es esmu pieņemta, un tad es biju ļoti laimīga.

Vieta, kur Ieva nodarbojas ar e-sportu
Vieta, kur Ieva nodarbojas ar e-sportu

Ir noslēgts līgums, par ko saņem algu. Vai tā ir pietiekama?

Jā un nē. Ar to pietiek, lai dzīvotu. Darbs un privātās dzīves līdzsvars ir svarīga lieta, un ar tādiem līdzekļiem, kas ir, nepietiek – ir fokuss uz darbu, un tad ir līdzekļi, ar ko var izdzīvot, varbūt padzīvot kaut kad, reizi mēnesī, bet ne tā, ka tu vari tiekties uz priekšu, plānot savu nākotni, iekrāt. Es domāju, ka tam ir nepieciešams vairāk.

Kas ir tā vieta, kur tu spēlē videospēles?

Šobrīd tā ir mana guļamistaba. Man ir svarīgākais, lai man ir tā darba virsma, lai man ir pietiekami liels galds, jo tas prasa daudz vietas. Es varu idejiski parādīt – peles paliktnis man ir tik liels, tad tam peles paliktnim ir jābūt vietai, ir jābūt vietai, kur kustināt roku, krēslam un visam pārējam.

Jā, par cik es būšu mamma, pēc tam mana telpa pārvietosies uz nākamo istabu, un tad es plānoju pievērsties vairāk straumēšanai un uztaisīt sev to saucamo geiminga telpu.

Kā e-sportistei tev nākas pavadīt daudzas un ilgas stundas pie datora. Vai tev ir jāievēro noteikta diēta, jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm?

Man tas ir svarīgi, kopumā kā e-sportistei man nākas pavadīt aptuveni septiņas stundas dienā pie datora. Ja man nebūtu pamatdarba, tad varētu būt desmit stundas vai pat vairāk. Bet es noteikti ikdienā cenšos pastaigāties. Kad es nebiju stāvoklī, tad tās bija jebkādas citas fiziskās aktivitātes.

Veselīgs uzturs arī ir ļoti svarīga daļa no tā visa. Nav tā, ka es ierobežoju sevi un sēžu uz kādas specifiskās diētas, bet idejiski, ja es sēdētu un ēstu visu dienu cepumiņus, tad nākamajā dienā es jūtu, ka nevaru fiziski piecelties, man nav tās vēlmes, nav spēka un enerģijas.

Ieva Skrastiņa
Ieva Skrastiņa

Lai arī cilvēkiem šķiet, ka sēdēšana pie datora un videospēļu spēlēšana neprasa enerģiju – tas prasa. Lai tu domātu šajā spēlē, tev tā enerģija ir nepieciešama.

Komandas sports

Vai no akadēmijas puses arī ir kāds atbalsts?

Mums ir mentālās veselības lekcijas, kur mēs runājam par visām šīm lietām, par komunikāciju komandā, par stresu, un tad mēs dalāmies individuāli, [lai runātu], kā katrs ar šo stresu tiek galā – vienam tas ir sports, vienam mūzika. Tad mēs paceļam tēmas arī par to, cik fiziskas aktivitātes ir svarīgas, un ka vispār ir svarīgi veidot to balansu starp vienu un otru jebkurā dzīves jomā.

Kādās sacensībās tu esi piedalījusies?

Kad man bija 16, 17 gadi, kad es tik tikko sāku spēlēt un man bija tā meiteņu komanda, tad mums bija atbalstošā organizācija, kas mums palīdzēja un veda uz visādiem turnīriem Igaunijā. Arī Latvijā kaut kas notika.

Tā vispārīgi lielākoties visus turnīrus spēlēju tiešsaistē.

Kāda loma e-sportā ir komandai?

Tam ir ļoti liela nozīme, ņemot vērā, ka tas ir komandas sports – bez komandas tur galīgi nevar.

Ir ļoti grūti atrast cilvēkus, kas ir gatavi ļoti daudz ieguldīt. Agrāk man pašai ar to bija problēmas.

Jā, komandai ir liela nozīme, bet, es uzskatu, ka ļoti liela nozīme, it īpaši meiteņu scēnā, ir trenerim, kurš var savākt kopā piecas meitenes un likt viņām saprast, uz ko jūs tiecaties, un ka ar šo visu ir jāstrādā.

Ieva Skrastiņa
Ieva Skrastiņa

Vēlme pierādīt, ka sievietes var

Kā ir būt sievietei e-sportā?

Sarežģīti, mentāli tas ir ļoti grūti. Ir ilgi jāstrādā, es spēlēju septiņus gadus un man joprojām reizēm ir ļoti grūti.

E-sportā spēlējot katru dienu noteiktu spēli, reizēm pagadās kāds, kuram vienkārši ļoti gribās kādu sendviču, vai kaut ko, lai tu uztaisi ēst, un tad ir visādi teksti, "ko tu spēlē te videospēles", "tava vieta ir virtuvē", "ko tu te dari", un tad tādi ļoti seksuāli izteicieni virzienā uz tevi.

Tas ir sarežģīti, bet manā galvā viss ir tik sarežģīti un tik grūti, kamēr tu tam ļauj tam visam iet caur sevi.

Vai ar to ir iespējams cīnīties?

Teorētiski jā, manā galvā nē. Es uzskatu, ka interesanti cilvēki ir visur. Manā skatījumā, psiholoģiski tie ir vienkārši cilvēki, kuriem kaut kas nav kārtībā – viņš vienkārši ies un meklēs, ko sliktu pateikt kādam citam, lai justos labāk par sevi.

Pat ja tu nebūsi meitene, kurai pateiks ļoti seksuālus, nesmukus un sāpīgus jokus, tad tu būsi puisis, kuram pateiks kaut ko citu, kas vienkārši nebūs tajā virzienā.

Protams, ar to varētu cīnīties, un tad varētu sēdēt un šīs visas platformas varētu mūžīgi dzēst ārā šos spēlētājus, likt viņiem banus uz nedēļām, mēnešiem, bet atkal es no otras puses skatos – tas ir bizness.

Kas ir lielākās grūtības vai izaicinājumi tev kā e-sportistei?

Man tā laikam ir tieši tā disciplīna un tā vēlme būt tikpat spējīgai kā vīriešiem, jo visu dzīvi esmu tāda bijusi. Domāju, ka daudzām meitenēm, kas spēlē, tā situācija ir ļoti līdzīga.

Ieva Skrastiņa
Ieva Skrastiņa

Tev ir pamatdarbs, studēji, esi profesionāla e-sportiste, drīz būsi arī mamma. Kādi ir tavi mērķi attiecībā uz e-sportu nākotnē?

Noteikti nepadoties. Es tiešām vēlos sasniegt to līmeni, kad es varu sacensties ar puišiem. Būšu to sasniegusi, kad es redzēšu, ka cilvēki apkārt runā: "Šitā meitene mauc kā puiši, viņa var!" Bet kopumā es gribu kļūt par top 1, mans mērķis ir būt labākajai "in game" līderei, it kā spēles kapteinei, teiksim tā.

Mans mērķis ir sasniegt to augstāko līmeni, pelnīt ar to naudu, un es vienkārši vēlos turpināt darboties e-sportā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti