ĪSUMĀ:
- Jānis videospēles sācis aktīvāk spēlēt pēc apcelšanas skolā un vecāku šķiršanās.
- Par atkarību viņam bija kauns, par to viņš nevienam nestāstīja.
- Ar laiku Jānis videospēlēs sācis ieguldīt arī naudu.
- Saprotot problēmu, Jānis pieteicies bezmaksas psiholoģiskajam atbalstam.
- Psihiatre: Videospēļu atkarību var saukt arī par slimību.
- Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs uzdots izvērtēt azartspēļu regulējumu attiecināt arī uz videospēlēm.
- Klīniskā psiholoģe: Videospēļu atkarību ietekmē arī dažādi ārējie faktori.
Jānim ir 25 gadi. Kā pats stāsta, šobrīd viņš dzīvē atrodas tādā kā pārejas fāzē – nesen izbeidzis darba attiecības un pagaidām vēl neko citu nav sācis darīt.
Jau vairākus gadus Jānis cīnās ar azartspēļu atkarību, kas sākusies videospēļu dēļ.
"Godīgi sakot, man liekas, es biju iedzīts stūrī. Tādā ziņā, ka man vispār nebija naudas. Es zvanīju savai mammai un teicu: mammu, lūdzu, ieskaiti man kaut ko, lai es varu paēst, es pieteikšos reģistrā un strādāšu ar šo. Tas būtībā bija brīdis, kurā biju uz ceļiem un lūdzos, lai man ir vēl viena iespēja vismaz kaut ko pamainīt savā dzīvē," sacīja Jānis.
Apcelšana skolā un vecāku šķiršanās
"Pusaudžu gados – 12, 13 gados, mani diezgan smagi apcēla skolā. Man bija bail iet uz skolu, un es izdomāju visādus attaisnojumus vecākiem, lai es varētu neiet. Tad es vienkārši klaiņoju kaut kur pa pilsētu, izvairījos, jo man tiešām bija bail, es zināju, ja aiziešu [uz skolu], mani sitīs. Tajā laikā arī šķīrās mani vecāki, tētis aizbrauca dzīvot citur, mamma iekrita depresijā, un viņa man vairs tik daudz nepievērsa uzmanību. Man tajā laikā bija baigi daudz kas galvā, un es nevarēju to visu apstrādāt.
Es sapratu, ka mamma tagad ir nedaudz nost un es varu vairāk pasēdēt pie datora. Es uzķēru to, ka es varu tādā veidā atslēgties no savām problēmām," stāstīja Jānis.
"Es uzlieku austiņas uz ausīm, man nav jāuztraucas par skolu, man vispār nav jāuztraucas par to, kas notiek apkārt," stāstīja Jānis. Videospēles ļāva viņam justies piederīgam, nevis tikt nosodītam. Tolaik tā esot bijusi droša vieta, kur paslēpties no visa apkārtējā.
Taču ar katru dienu pie datora tika pavadīts arvien vairāk laika, un videospēles tika spēlētas arvien ilgāk. Jānis noslēdzās no reālās dzīves, sāka kavēt skolu, netikās ar draugiem un maz komunicēja ar ģimeni.
Kā atminējās viņš pats, tobrīd esot bijis ļoti grūti uzturēt attiecības vai vienkārši runāt ar dzīviem cilvēkiem ārpus spēles, jo viņš bija "izkritis no aprites".
Vairāk nekā 1000 stundu gadā vienā spēlē
"Kad man bija kādi 15 gadi, skolā bija baigais trends spēlēt "Counter-Strike", un es arī sāku kopā ar draugiem paspēlēt. Man riktīgi iepatikās tāpēc, ka tā ir tāda azartiska komandu spēle, un tā bija spēle, ko es būtībā spēlēju visus savus pusaudžu gadus. Tā bija lieta, kas man palīdzēja "izrauties". Kad man bija 15 līdz 20 gadu, tajā piecu gadu nogrieznī es nospēlēju kopā 5,5 tūkstošus stundu tajā vienā spēlē. Tās ir vairāk nekā 1000 stundas gadā, kas ir būtībā vairāk nekā 45 diennaktis no vietas.
Vistrakāk tas bija vasaras brīvlaikos, kad es pulksten 4, 5 no rīta beidzu spēlēt. Gāju gulēt ar saullēktu, modos divos pa dienu, un tas bija visu vasaru, visus trīs mēnešus, – viss, ko es darīju," atminējās Jānis.
Par atkarību Jānim bijis kauns, tāpēc viņš to slēpa no apkārtējiem, neko nestāstīja, un diemžēl neviens lāgā to arī neievēroja – ģimenei bija savas problēmas, klasesbiedri Jāni uztvēra kā klaunu, kas retu reizi atnāk uz mācību stundām, savukārt skolotājiem galvenais ir bijis, lai viņš pabeigtu skolu.
Pēc pilngadības sācis videospēlēs tērēt arī naudu
Kā stāstīja Jānis, sagaidot pilngadību, datorspēles pārgājušas nākamajā līmenī, kas ir azartspēļu spēlēšana. Tas noticis tādēļ, ka videospēlē bijusi iespēja tērēt naudu.
"Tā sākās tieši no datorspēlēm, jo, spēlējot šīs spēles, ir iespēja tikt pie "skiniem" vai "items", kas ir kosmētisks uzlabojums. Teiksim, tev ir parastais ierocis un tagad tev ir ierocis, kas izskatās smukāk. Šiem kosmētiskajiem uzlabojumiem ir monetāra cena, kas ir tieši viens eiro vai dolāri, vai kaut kas tāds.
Ir iespēja pārdot vai iemainīt šos "skinus", likt likmes, vērt vaļā "cases", kas ir līdzīgi spēļu automātiem, brutāli griezt ruleti, un neviens nepārbauda šo cilvēku vecumu, kas spēlē. Būtībā tās ir neregulētas azartspēles, tām var piekļūt jebkurš," pauda Jānis.
Jānis atzina, ka summa, ko videospēlēs iztērēja, neesot liela, vien pāris simti eiro, – noteikti esot citi, kas iztērējuši krietni vairāk, tomēr viņš uzsvēra, ka tolaik regulāru ienākumu viņam nebija. Datorspēlēs aizgājusi visa nauda, ko viņš nopelnīja ar maziem darbiem vai aizņēmās.
Apzinoties atkarību, sācis atveseļošanos
Ar laiku Jānis pats esot sapratis – kļūst arvien trakāk un viņš nespēj tikt ar to galā, jo visa nauda tika tērēta tā, it kā nākotnes nebūtu.
"Es sevi iekļāvu Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas reģistrā.
Es pamanīju, ka ir tā iespēja pieteikties psiholoģiskajam atbalstam, kas ir bez maksas, kas, man liekas, ir vispār fantastiska iespēja. Kopš tā brīža ir gājis visādi, ir bijis labi, ir bijis sliktāk, ir bijis recidīvs, bet vienmēr es esmu centies kaut kā vismaz ar šo cīnīties.
Es zinu, ka ir vietas, kur es varu vērsties pēc atbalsta, es esmu vairāk sācis runāt ar visiem sev apkārtējiem cilvēkiem, es zinu, ka es tagad varu vērsties pie viņiem pēc atbalsta, – es varu neizlikties, es varu neslēpt šīs lietas, varu saņemt kādu atbalstu un dzīvot daudzmaz normālu dzīvi," sacīja Jānis.
Šobrīd Jānis joprojām turpina ārstēšanās procesu. Kā norādīja pats – pagaidām tas nav stāsts ar laimīgām beigām, taču tas ir stāsts, kas var kādam palīdzēt.
Videospēļu atkarība pielīdzināma slimībai
Azartspēļu atkarība un atkarība no videospēlēm ir divas dažādas atkarības, un, lai gan tām ir līdzības, tās tomēr ir ļoti atšķirīgas.
Veselības centra "Vivendi" narkoloģe un psihiatre Dr. Rita Kuzņecova uzsvēra, ka bieži ir vērojama citu atkarību veidošanās uz iepriekšējās bāzes: "Tas tiešām iet roku rokā, – kam jau ir izveidojusies kāda no atkarībām, tam ir lielāks risks, ka izveidosies atkarība gan no vielām, gan citiem procesiem."
Viņa skaidroja, ka videospēļu atkarību var saukt arī par slimību, ko veido un ietekmē dažādi neiroķīmiskie mehānismi, kas notiek cilvēka organismā. Tie arī nosaka to, kādas sekas var parādīties pēc videospēļu spēlēšanas – trauksme, depresija un citi traucējumi, kas cilvēkam liks turpināt spēlēt videospēles, tā kompensējot šo citu problēmu rašanos.
"Pastāvīgi spēlējot videospēles, pieaug dopamīna sistēmas aktivitāte, palielinās dopamīna izdale, un tas nosaka centrālās nervu sistēmas simulāciju, līdz ar to rodas eiforija, uzvedības traucējumi,
un arī šī tieksmes veidošanās, kas liek atkārtot šo procesu arvien vairāk, vairāk, līdz principā cilvēks vairs nekontrolē, cik daudz viņš šo procesu atkārto un cik daudz tas ietekmē viņa dzīves komfortu," skaidroja Kuzņecova.
Videospēles visā pasaulē kopumā spēlē vairāk nekā divi miljardi cilvēku, un viņu skaits turpina pieaugt, līdz ar to arī videospēļu atkarība ir aktuāla problēma mūsdienu sabiedrībā. Ir cilvēki, kas problēmas nopietnumu neapzinās, taču ir arī tādi, kas videospēles pielīdzina narkotikām.
Pasaules Veselības organizācija 2019. gadā atzina videospēļu traucējumus par garīgās veselības stāvokli, un 2022. gadā to oficiāli pievienoja starptautiskajai slimību klasifikācijai.
Kā liecina dažādu statistiku dati, aptuveni 3–4% spēlētāju visā pasaulē ir atkarīgi no videospēlēm – tie ir vismaz 60 miljoni cilvēku. Simptomi atkarībai ir ļoti dažādi, kādam būs grūtības komunicēt vai ēst sabalansēti, citam radīsies miega problēmas, taču vēl kādam parādīsies nogurums, vēlme distancēties no apkārtējiem vai nespēks.
Latvijā jaunākie dati, kas parāda situāciju saistībā ar videospēļu atkarībām, ir pirms pieciem gadiem, 2018. gadā, pēc Veselības ministrijas pasūtījuma veiktais pētījums. Tā laika dati liecina, ka nepilniem sešiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju varētu būt videospēļu atkarība. Šobrīd tiek pieņemts, ka skaits, iespējams, ir krietni lielāks.
Azartspēļu regulējumu grib attiecināt arī uz videospēlēm
Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas mērķis ir izglītot sabiedrību par azartspēļu atkarībām un sniegt psiholoģisko atbalstu personām, kas ir atkarīgas un līdzatkarīgas, piemēram, tuvinieki.
Kā norāda Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšniece Signe Birne, lielāko problēmu rada tās videospēles, kurās spēlētājam ir iespēja tērēt naudu, pērkot dažādus uzlabojumus vai iespējas.
Tāpēc Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam ir uzdots izvērtēt nepieciešamību azartspēļu regulējumu attiecināt arī uz videospēlēm.
"Tas, ko mēs jau esam iesākuši, mēs esam apzinājuši, kurās valstīs notiek līdzīgas aktivitātes, piemēram, Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Francijā, kur jau daļēji savos normatīvajos aktos ir ielikts nosacījums, ja šī spēle satur attiecīgus kritērijus, tad tā ir licencējama kā azartspēle un ir nosakāmi visi ierobežojumi," skaidroja Birne.
Finanšu ministrija esot izvirzījusi mērķi izveidot jaunu, lielāku pētījumu par to, kāda ir videospēļu ietekme un riski starp Latvijas iedzīvotājiem.
Kā sevi pasargāt no videospēļu atkarības?
Kā norādīja "Bērnu un pusaudžu resursu centra" Izglītības programmas vadītāja, klīniskā psiholoģe Elīna Bārtule, videospēļu atkarību ietekmē daudz un dažādi faktori, līdz ar to ir jāskatās plašāk, vērtējot, kas notiek konkrētā cilvēka dzīvē, piemēram, skolā, darba vidē, attiecībās, un kā cilvēks kopumā funkcionē un pavada savu dzīvi.
"Es neredzu videospēles kā kaut ko sliktu, jo, ja bērns, piemēram, iet uz skolu, viņam ir kādas ārpus skolas aktivitātes, viņš tiekas ar draugiem un varbūt kaut kad uzspēlē videospēles un gūst no tā prieku, tad droši vien ar to nekādu problēmu nav. Grūtības rodas tad, ja tas ietekmē citas dzīves sfēras," pauda Bārtule.
"Kas par daudz, tas par skādi," uzsvēra Bārtule, piebilstot, ka, ja spēlēšana kļūst nekontrolējama, tā ir jārisina.
Ja pieaugušam cilvēkam piemīt paškontrole, tad bērniem ir nepieciešama krietni lielāka uzmanība un atbalsts.
"Ja mēs domājam par jaunākiem cilvēkiem, bērniem un pusaudžiem, tad noteikti šeit viņiem vajag pieaugušo palīdzību – kaut kāda veida noteikumus ģimenē jeb robežas, kad mēs spēlējam videospēles, kad mēs nespēlējam, kā mēs pavadām laiku citādi. Smadzenēm tas ir patīkams process – spēlēties, līdz ar to, lai to pārtrauktu, iespējams, ir nepieciešams ārējs atbalsts, it īpaši jaunākiem cilvēkiem," sacīja psiholoģe.
Kā pašu svarīgāko faktoru, lai ar videospēlēm saglabātu draudzīgas attiecības, Bārtule minēja spēju sabalansēt pienākumus un vēlmes, atvēlot laiku gan darbiem, gan tuviniekiem, gan arī videospēlēm.
