Pirmdien, 6. jūnijā, pulksten 13.47 Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis pasludināja pusdienas pārtraukumu. Līdz šim brīdim žūrijas locekļi un skatītāji bija noklausījušies 31 (!) operas āriju. 39 vēl bija priekšā. 7. jūnijā bija konkursa atlases otrā diena, 8. un 9. jūnijā – pusfināli. 11. jūnijā viss beigsies.
Reiz – tas bija 1989. gadā – par Belvederes konkursa laureātu kļuva mūsu Egils Siliņš. Viņa spožajā radošajā biogrāfijā tā bija svarīga robežzīme, starptautiskā lidojuma augšup sākums, nevis tikai vienkārši patīkama rindiņa CV.
Lieta tāda, ka Belvederes konkurss ir īpašs. To 1982. gadā nodibināja Hanss Gabors (1924-1994), Vīnes Kameroperas diriģents un mākslinieciskais direktors. Ideja bija ģeniāla savā vienkāršumā (un vairāk nekā sarežģīta īstenošanā) – rīkot iepriekšējās noklausīšanās visā pasaulē, pēc tam vienā vietā sapulcināt labākos, bet žūrijā aicināt lielāko mūzikas teātru un aģentūru pārstāvjus. Lūk, arī tagad izpildītāju likteņus lemj pirmās personas – intendanti, direktori, mākslinieciskie vadītāji – no Berlīnes Vācu operas, Drēzdenes Zempera operas, Vācu operas pie Reinas Diseldorfā, Bernes, Gēteborgas, Dortmundes, Sietlas, Telavivas, Erfurtes, Esenes operteātriem, kā arī ļoti svarīgas personas no Metropoles operas un Koventgārdena.
Konkursa vietnē sadaļā "Balvas" līdzās lielākajai daļai žūrijas locekļu uzvārdu rakstīts: "rokasspiediens un angažements". Otrais ir paredzēts, taču netiek garantēts. Žēl, jo angažements māksliniekam ir vērtīgāks par naudas balvu, kuras saņems uzvarētāji. Tās, starp citu, nepavisam nav mazas: pirmā prēmija – 7000 eiro, otrā prēmija – 3500 eiro, trešā prēmija – 2500 eiro.
Lai būtu saprotams konkurences līmenis – kvalifikācijas kārtas notika 52 pilsētās dažādās zemeslodes vietās. Spēcīgākie dalībnieki varēja doties uz Jūrmalu. Mēroja ceļu no ASV un Meksikas, Taivānas un Dienvidkorejas, Indonēzijas un Ķīnas, Armēnijas un Gruzijas, Turcijas un Izraēlas, Dienvidāfrikas Republikas un Islandes, no vecās un jaunās Eiropas, no Ukrainas. Nedēļas nogalē satikās Dzintaru koncertzālē, izlozēja kārtas numurus. Kādam nepaveicās – dziedāt desmitos no rīta ir labi dušā, bet ne uz skatuves. Bet par iepriekšējo dzīvi konkursa laikā ir jāaizmirst noteikti un galīgi. Te pat savs pavadītājs ir retums un greznība. Pirmdien pie klavierēm cits citu nomainīja četri Latvijas koncertmeistari – uz katru iznāca vidēji 17 (!) vokālistu. Vai viņiem izdevās pienācīgi mēģinājumi, vai arī kopīgo valodu nācās meklēt tieši uz skatuves, Dievs vien zina.
Konkursa pirmajā dienā neviena katastrofa nenotika. Un saprotams, kāpēc. Formāli no Belvederes konkursa dalībniekiem tiek prasīts vien būt gataviem nodziedāt piecas ārijas: pirmo no sava saraksta dziedātājs izvēlas pats, tālāk viņa vietā izlemj žūrija. Tomēr praksē jebkuram jābūt apbruņotam līdz zobiem ar zināšanām un prasmēm. Ja veiksmei konkursā sekos angažements, bet mākslinieks netiks galā, viņu nebūs, par ko apskaust.
Arī no jaunajiem talantiem tiek sagaidīta pieredze.
Kā vienmēr, visvairāk ir soprānu un basbaritonu, žūriju apskaust nevar, izvēlēties būs grūti (esmu mediju žūrijā, atbildības mazāk, bet jau pēc pirmās dienas nevarēju izšķirties, manuprāt, 11 cilvēki nodziedāja tā, ka viņiem varēja atdot kaut vai visas balvas). Kā vienmēr, ļoti maz tenoru, un viņi to lieliski zina.
Kā vienmēr, visejošākais repertuārs ir Mocarts, Rosīni, Verdi, Pučīni, Guno, Masnē, Čaikovskis. Liu ārija no "Turandotas" tika nodziedāta divreiz, Leporello ārija no "Dona Žuana" – trīsreiz; pagaidām neviens nav ķēries pie Habaneras no "Karmenas", bet "Nessun dorma" un Nakts karalienes ārija jau izskanējušas.
Ir glancētas un matētas balsis, zīdainas un samtainas, kārtīgas un tādas, no kurām plīst glāzes. Ir artistiskums, kuru nenoslēpsi, un drudžaini sažņaugtas rokas. Ir kolosāla tembru, skolu, stilu un pieeju dažādība.
Tas, kā pagaidām nav, ir pilna Dzintaru koncertzāle.
Turklāt biļetes uz atlasēm un pusfināliem ir bezmaksas, bet vokālu kvalitāte – ārkārtīgi augsta. Un nenāktu par sliktu just līdzi savējiem. Pēc Siliņa Belvederes konkursā neviens nav uzvarējis. Jāmēģina.
