Nedomāt par sportu neizdodas. Cits pēc cita uz skatuves parādās cilvēki, kuriem dažās minūtēs jāizpilda daudzi uzdevumi – nekliegt, bet demonstrēt balss spēku, nebūt pārāk uzspēlētiem, taču parādīt artistiskos dotumus, dziedāt pēc iespējas disciplinēti, vienlaikus ļaujoties iedvesmai (vai izliekoties, ka tas tā ir), citādi zālei sāks kļūt garlaicīgi… Un mēs vēl neesam sākuši runāt par smalkām muzikālām niansēm.
Jā, kaut kas līdzīgs obligātajai programmai daiļslidošanā. Un gluži kā daiļslidošanā ātri rodas publikas mīluļi. Nosacīti tos var iedalīt trīs kategorijās. Pirmkārt, stage animals. Tulkojumā "skatuves dzīvnieki" skan ne pārāk labi, taču jēga ir skaidra: cilvēkā jau piedzimstot ielikts skatuviskais valdzinājums, pretošanās ir veltīga, harisma jebkurā gadījumā gūs virsroku. Otrā kategorija – etaloni. Par tiem priecājies kā par jebkuru pilnību. Trešā kategorija – dziedātāji, kuriem piemīt muzikalitāte. Viņu arī ir šausmīgi maz.
Un kad miniatūrā meitene no Izraēlas Šira Pačornika sāk dziedāt ne gluži populārāko Hendeļa āriju, garu, grūtsirdīgu, bet tev gribas, lai šī ārija nekad nebeigtos, tas nozīmē, ka Belvederes konkurss nav bijis veltīgs, dziedātāja un klausītāji ir cits citu atraduši. Šira bija pirmā un vienīgā, kurai divās atlases dienās sauca "bravo" (es ne). Pārtraukumā ar viņu ilgi un smaidot runāja dāma no žūrijas. Ceru, ka ne par laikapstākļiem, bet par nākotnes plāniem.
Spēcīgu iespaidu konkursā pagaidām nav bijis. Cilvēku zālē kļuvis vairāk. Daži atnākuši īpaši tādēļ, lai atbalstītu mūsējās – divas oficiālās Latvijas pārstāves Anastasiju Dolgoņenko un Ilzi Grēveli-Skaraini, kā arī Ļubovu Karetņikovu – viņai ir krievu un ukraiņu saknes un ASV pase, bet bērnības un jaunības gadus viņa pavadījusi Rīgā. Anastasija atstāja bālāku iespaidu nekā kvalifikācijas kārtā pavasarī, Ļubovas sniegums bija krietni labāks, bet Ilzes – tikpat labs.
