Asaras birst un nožūst. Belvederes jauno operas solistu konkursa dienasgrāmata

Failu ar finālistu sarakstu atver kā aploksni "Oskara" balvu ceremonijā. It kā pašam ar to nav saistības, tomēr satraucies pa īstam.

Vēl no rīta notika pēdējās atlases, Dzintaru koncertzāles pēdējās rindās sēdēja tie, kuri bija jau nodziedājuši, uzmanīgi klausījās, vētraini aplaudēja kolēģiem un reizē konkurentiem, pārdzīvoja, cerēja… bet tagad jau droši vien sapakojuši čemodānus un devušies uz mājām, domājot, ka pret viņiem izturējās ne pārāk taisnīgi. Konkurss ir konkurss, citādi nemēdz būt.

Otrais pusfināls bija lakonisks. Kādās divās stundās divdesmit cilvēki paspēja nodziedāt pa ārijai, bet kontrtenors Kīmons Mura pat divas. Basbaritoni, kuri iepriekšējās kārtās pārbaudīja publikas pacietību ar Leporello āriju "Madamina, il catalogo", tagad bija draudzīgi pārgājuši uz rečitatīvu un grāfa Almavivas āriju "Hai gia vinta la causa…Vedrò mentr’io sospiro". Soprāni sparīgi dziedāja Suzannas āriju "Giunse alfin il momento…Deh vieni, non tardar".

Radās izjūta, ka tuvojas liela Mocarta jubileja (tomēr tā nav), visi pasaules operteātri gatavojas iestudēt "Donu Žuanu" un "Figaro kāzas" un šeit meklē lomu tēlotājus.

Cik ļoti nebija līdzīgi cits citam visi šie Leporello, Almavivas un Suzannas, vārdos nav izsakāms. Salīdzināt austrālieti Džeremiju Klimanu ar kanādieti Vartanu Gabrieljanu – bet KĀ? Viens ir elegantuma iemiesojums, viņa vokāls ir pareizs un cēls, viņam dzimtenē ir labi kontrakti un veiksmīga karjera; otrs – līdzīgs pērkonam un dramatisks, ar savu balsi var dzīt pāļus, var novest kritiķi izmisumā, jo Eiropā Mocartu tā nedzied, bet Ziemeļamerikā viņam ir labi kontrakti un veiksmīga karjera…   

Belvederes konkursa žūrija izdara izvēli par labu Gabrieljanam. Un līdzīgi rīkojas ne reizi vien, dodot priekšroku spēcīgām balsīm un atvērtai dziedāšanas manierei, no kuras mēs, jāatzīst, jau sen esam atraduši. Vai gribas pierast no jauna – nezinu, neesmu pārliecināta, jo spēcīgas balsis ir pakļautas dažādām slimībām, tādām kā vibrato, "plakaniem" vai asiem augšējiem toņiem, elpas trūkumam un tā tālāk, un tā tālāk, taču savaldītas, bet joprojām spēcīgas balsis pieder tiem, kurus sauc par zvaigznēm, tātad ļoti, ļoti nedaudziem.

Tie, kuriem patīk konspirācijas teorijas, aiz kulisēm labprāt pastāstīs, ka operas mafija gadiem un desmitgadēm spēcīgās balsis pakļāvusi obstrukcijai, sargājot savus protežē – radiniekus un paziņas – no nevajadzīgiem salīdzinājumiem, jo pilnīgi pietiek nolikt uz skatuves mikrofonus, lai arī vāja balss aizskanētu, kur vajag. Starp citu, ko tikai nestāsta aiz kulisēm. Taču fakts paliek fakts – spēcīgas balsis kļuvušas par retumu, bet Belvederes konkurss tās atbalsta. Finālisti – mecosoprāns no Bulgārijas Monika Zaševa, soprāns no Īrijas Eva Doda, mecosoprāns no Meksikas Gabriela Floresa, basbaritons no Dienvidāfrikas Republikas Rūbens Mbonambi – ir no vienas nometnes ar Vartanu Gabrieljanu.

To, kuri iekļuvuši trešajā un pēdējā kārtā, ir pavisam piecpadsmit. Trīs no viņiem kļūs par laureātiem, pārējie var cerēt uz publikas balvu (2000 eiro), mediju žūrijas balvu (1500 eiro), "CS Rising Stars Prize" (ielūgums uzstāties Karintijas vasaras mūzikas festivālā Austrijā), Hansa Gabora balvu (800 eiro), "Wil Keune Prize" par 25 gadiem jaunākiem dziedātājiem (800 eiro), kā arī – ja paveiksies – uz angažementiem no teātriem, kuru pārstāvji ir žūrijā.

Bez jau minētā piecnieka sestdienas vakarā kopā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri Mārtiņa Ozoliņa vadībā uz skatuves kāps:

  • itālietis Vitorio de Kampo (1992), krāšņa basa un efektīgas faktūras īpašnieks;
  • amerikānis Kīmons Mura (1990), vienīgais kontrtenors šajā Belvederes konkursā. Viņa dzirkstošie augšējie toņi izraisa sajūsmu zālē, publikai vispār patīk kontrtenori, tāpat kā viss neordinārais;
  • ukraiņu baritons Ņikita Ivaščenko (1994) ar brīnišķīgiem vidējiem un augšējiem reģistriem, gatavais Oņegins;
  • basbaritons Pīts Tanapats Tripuvanantakuls (1995) ar skaistu cēlu tembru; viņam bija ļoti laba uzstāšanās otrajā kārtā ar Volframa fon Ešenbaha romanci no "Tanheizera" (interesanti, ko būtu teicis Vāgners, ja būtu dzirdējis savu šedevru taizemieša izpildījumā, turklāt tīri eiropeiskā tradīcijā);
  • soprāns no Islandes Marta Kristīna Fridriksdotira (1996) – islandietes parasti tiek rekrutētas dziedāt Vāgnera operas, bet šai meitenei konkursā vislabāk izskanēja Hendelis; just viņai līdzi ir viegli un patīkami, jo nav starojošākas dalībnieces un svaigākas un tīrākas balss;
  • soprāns no Beļģijas Luīze Fora (1996), visos aspektos smalka dziedātāja, kas labi dzied, labi izskatās, repertuāra teātros uz tādām viss turas;
  • soprāns no Francijas Marianna Krū (1991) ir iepriecinājums tiem, kuriem patīk mīkstākas un siltākas balsis. Otrajā kārtā ar Mimi āriju no "Bohēmas" vienkārši uzlidoja pie zvaigznēm, manā bloknotā pie viņas vārda ir tikai viena frāze – "nav kam piesieties";

kā arī trīs izpildītāji, kuriem es atdotu personīgo simpātiju balvu, ja jau mana mīlule izraēliete Šira Pačornika finālā nav iekļuvusi:

  • Maija Goura no Izraēlas (1992), viselastīgākais un tehniskākais, turklāt  spēcīgākais un dzīvākais šī konkursa mecosoprāns, un vispār tāds īpašs meco, kas neatgādina ne Garanču, ne Bartolli, ne nosacīto Arhipovu vai kādus citus arhetipus. Interesanti, kāds būs viņas tālākais ceļš;  
  • basbaritons no Dienvidkorejas Tedžuns Džongs (1992), kuram ir viss, lai gūtu panākumus uz skatuves – balss cēlums un spēks, skaists tembrs, teicams frāzējums, muzikalitāte, artistiskums, atliek tikai novēlēt veiksmi;
  • Ilze Grēvele-Skaraine (1992), burtiski pirms dažām dienām, konkursa laikā, nodziedājusi izlaiduma eksāmenu Latvijas Mūzikas akadēmijā – neatceros, ka kāda no mūsu absolventēm pēdējā laikā uz mani būtu atstājusi tik spēcīgu iespaidu. Vietējās atlases laikā Ilzes balsī bija skaidri dzirdama tā asara, kas liek klausītājiem jukt prātā (atcerieties Renē Flemingu vai Inesi Galanti viņu zelta gados). Pēc tam, kad sākās turnejas, asara izžuva, ko jūs gribat, cits konkurences un satraukuma līmenis, – bet vokāla kā tāda kvalitāte palika nemainīga. Vai žūrijas locekļi ir gatavi apbalvot māksliniekus bez skatuves pieredzes, ir cits jautājums. Taču mums ir galvenais, ka Latvijā parādījusies dziedātāja ar milzīgu potenciālu. Turēsim par viņu īkšķus.

Belvederes 40. jauno operas solistu konkursa noslēguma koncerts notiks Dzintaru koncertzālē 11. jūnijā. Sākums pulksten 20. Tiešā translācija būs dzirdama Latvijas Radio 3 "Klasika".

Belvederes jauno operas solistu konkursa dienasgrāmata

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti