Izstāde “Samsāra” tapusi, atzīmējot porcelāna mākslinieču Ingūnas Skujas un Melisas Breidenas sadarbības 21 gadu. Pirmo kopizstādi abas aizvadīja Rīgā 1999. gadā. Duets aktīvi darbojas gan Latvijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, keramikas darbus izstādot mākslas centros Eiropā, Āzijā un Austrālijā. Skuja Braden darbi atrodas vairāk nekā trīsdesmit kolekcijās Latvijā un visā pasaulē – muzeju krājumos, institūciju un organizāciju kolekcijās.
Būdamas feministes, un politiski aktīvas LGBT kopienas aizstāves, mākslinieces asredzīgi piefiksē apkārt notiekošo – cilvēkus un notikumus kultūrā, politiskās pārbīdes un veidu, kā tās atsaucas uz sabiedrību un cilvēku pašu.
Nosaukums “Samsāra” apzīmē uztveres fenomenu, kura izcelsme meklējama Indijā un kurš ir izplatīts virknē Austrumu reliģiju. Tā pamatbūtība rodas no mānīgas prāta uztveres, kas dod nepilnīgu priekšstatu par sevi un vada mūs cauri nebeidzamiem esības cikliem iluzorajā samsāras pasaulē. Vienlaicīgi samsāra ir izstādes telpu un iespējamo uztveres horeogrāfiju organizējošs princips – prizma, caur kuru redzēt un uztvert tandēma materiālā īstenoto.
Skuja Braden izplatījumu redz kā milzu smilšu pulksteni. “Ja to nogulda sāniski, izveidojas ass starp debesīm un zemi, un reizē arī bezgalības simbols, kā mēs to redzam [izstādes pirmajā] mākslas darbā, pie tam – tas apzīmē arī astoņas izstādes daļas, kādas tās bija pamatekspozīcijā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Bezgalības zīme apzīmē arī cikliskumu, “Samsāras” kontekstā – nepārtraukto ciklu no dzīvības uz nāvi un atkalatgriešanos sākumposmā,”
Skuja Braden darbos Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" ievada Melisa Breidena.
Izstādi “Samsāra” mākslinieces radījušas trīs gados. Skuja pastāsta, ka šo gadu laikā mūžība aizgāja viņas māte, kurai sākotnēji izstādē tika veltīta sekcija “Ilgas skapis”. Galu galā tapa “Ilgas altāris”. Pie tā varam vērot astoņu minūšu filmu par viņas dzīvi. Tajā arī kadri ar pēcnāves masku. “Tā ir ļoti universāla mākslas vēstures atsauce, kuru vēlējāmies izmantot,” skaidro Breidena. Viņa atgādina, ka pēcnāves masku tradīcijas vēsture iesākās Senajā Romā. Šeit vietā pieminēt Tutanhamona un citu Ēģiptes valdnieku sarkofāgu noformējumus. Visubeidzot, arī Viktorijas laikmeta pēcnāves fotogrāfiju fenomenu, kur mirušais, itin kā dzīvs, tika nostādīts starp palikušajiem ģimenes locekļiem.
“Izstāde kopumā met tādas kā iekšējās cilpas – jūs varat riņķot pa to vēl un vēlreiz, mainot sākuma un beigu punktus. [..] Pat šādā – “mini-uzstādījumā” – tā varētu pulcēt cilvēkus muzejos visā pasaulē un cilvēkus tā uzrunātu.
Jo tā ir reāla, jēdzieniski satverama, vizuāli pilnvērtīgi uztverama. Nav nepieciešams kurators, kurš stāvētu šeit blakus un skaidrotu ekspozīcijas nozīmi,” teic Breidena. Mākslinieces cer, ka skatītāji šī nosacīti īsā ceļojuma laikā nonāks pie kādas jaunas sapratnes vai atklāsmes, bet vislabākajā gadījumā tiem vajadzētu būt pat vairākiem izpratnes slāņiem, kuri viens pēc otra pamazām atsedzas.
Mākslas radīšana ir viss Skuja Braden dzīves saturs, tostarp arī viņu “banka” jeb iztikas avots – par saviem darbiem mākslinieces saņem gan atzinīgus vārdus, gan pircēju piedāvājumus.
Jāatzīmē, ka mākslinieču duets nākamgad Andras Silapēteres un Solvitas Kreses “kūrējumā” pārstāvēs Latviju 59. Venēcijas biennāles mākslas izstādē ar ekspozīciju “Selling Water by The River” – “Tirgot ūdeni upes malā”.
Purvīša balvas kandidāti:
KONTEKSTS:
2021. gada 28. janvārī tika paziņoti astoņi "Purvīša balvas 2021" kandidāti. Balvas laureātu vai laureātus (šoreiz ir vairāki autoru kolektīvi) uzzināsim 11. jūnijā. Balva par mūža ieguldījumu šogad piešķirta gleznotājai Maijai Tabakai.
