"Melnajā pirtī dziedināšana notiek arī caur dziesmu, tāpēc tagad mēs visi padziedāsim," tā savu uzrunu Eiropas Parlamenta Lux filmu balvas pasniegšanas ceremonijā noslēdza igauņu režisore Anna Hints. Šī ir viņas tradīcija, uzrunājot festivālus visā pasaulē. "Aitüma" setu un veru valodā nozīmē "Paldies", paskaidro Hints, un savā spēcīgajā etnomūziķes balsī uzņem meldiņu, aicinot atkārtojumā dziedāt līdzi.
Šī tautasdziesma nav izvēlēta nejauši. Tā skan arī Annas Hints debijas filmas "Melnās pirts māsība" beigās: "Paldies pirts kūrējam, paldies ūdens nesējam, paldies slotu griezējam. Paldies Zemes mātei un Debesu tēvam, kas dzirdīja bērzu un deva svētību ūdenim. Paldies ugunij un akmeņiem. Lai visas mūsu sāpes un bailes pazūd aukstajā ūdenī! Paldies pirtiņai, svētajai vietai!" – tā aptuvenā tulkojumā skan Annas dziedājums.
Lai gan skatītāju un Eiropas Parlamenta deputātu balsojumā Lux balvu šogad saņēma vācu filma "Skolotāju istaba", par vakara zvaigzni nenoliedzami kļuva igauņu režisore Anna Hints. Viņas dziedāšana un emocionālā uzruna ceremonijas dalībniekiem raisīja visskaļākās ovācijas, un arī ballītē pēc ceremonijas pie režisores pastāvīgi drūzmējās ļaudis, lai pateiktu paldies par viņas neparasto dokumentālo filmu, kur melnās pirts karstumā un tvaikos atklājas ikdienā dziļi paslēpti un nereti sāpīgi sieviešu stāsti.
Kad vēl pirms ceremonijas tiekamies uz sarunu, Anna Hints mani pārsteidz ar pāri malām plūstošu enerģiju un mūsu ziemeļu kaimiņiem šķietami netipiski siltu sirsnību. Kaut arī filmas dēļ viņa sniegusi jau simtiem interviju, režisores sejā nav ne miņas no apnikuma – šīs sarunas sniedzot lielu enerģiju.
"Melnās pirts māsība" ir Annas Hints pirmā filma, ko viņa veidojusi septiņus gadus. Kāds ir melnās pirts lielais spēks? Režisore stāsta: "Es pati esmu uzaugusi melnās pirts kultūrā [Igaunijas dienvidos], un arī pirms šīs filmas man melnā pirts vienmēr ir nozīmējusi drošu vietu, kurā tu vari dalīties savos stāstos, tikt saredzēts un sadzirdēts bez nosodījuma. Tagad, ceļojot līdzi savai filmai, esmu satikusi 20 – 30 cilvēku, kuri man atzinās, ka ir to noskatījušies sešas vai vairāk reizes. Ko? Jūs nopietni? Sešas reizes? Bet viņi saka – ziniet, pēc otrās vai trešās reizes mēs vairs neejam skatīties filmu, bet pieredzēt to kopības sajūtu. Mēs ejam uz kino kā uz pirti un jūtamies kā drošā vietā, kurā drīkstam būt atklāti un ievainojami. Es domāju, ka tas daudz ko pasaka par to, cik ļoti mums ir vajadzīgas šādas drošas vietas un cik ļoti mums to ikdienā trūkst. Un mēs savā kultūrā to varam piedāvāt! Kad tu ienāc pirtī, tu ne tikai fiziski novelc drēbes, bet atkailinies arī simboliski. Pretēji sociālajiem tīkliem, kuros mēs sevi piesedzam un ietērpjam neskaitāmās kārtās, pirtī tu esi kails, un katrai balsij ir tiesības tikt sadzirdētai. Katram ķermenim ir tiesības būt tādam, kāds tas ir. Neviena pieredze nav pārāk sāpīga vai apkaunojoša, lai drīkstētu tikt izstāstīta.
Tā ir ķermeņa un dvēseles attīrīšanās vienlaikus. Mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz polarizācijas, mēs katrs dzīvojam savā burbulī…
Un tad ir šāda vieta, kur nav svarīgi, kādam dievam tu tici, par kādu partiju balso. Tu vienalga vari rast dziļu cilvēcisku kontaktu ar citiem, un mums ikdienā tā ļoti pietrūkst."
Pa vidu pēršanās tūrēm un peldēm āliņģī Annas Hints melnās pirts "māsas" uz lāvas dalās stāstos par bērnībā radušos kaunu no sava ķermeņa, par dzemdībām, par sadzīvošanu ar vēža diagnozi… Sejas redzamas tikai divām sievietēm, pārējo stāstus stāsta viņu balsis un ķermeņi.
"Atklāšu, ka filmā dzirdamais izvarošanas stāsts ir manējais. Es nebiju plānojusi to stāstīt, un vispār neviens no filmas stāstiem nebija iepriekš plānots vai sarunāts. Sievietes tos spontāni stāstīja kameras priekšā, un mums bija jābūt gataviem tos uzklausīt," turpina režisore. "Pirts sesijas ilga trīs līdz četras stundas, reiz tās bija pat astoņas stundas. Un tas mums visiem bija ļoti personisks pārdzīvojums. Tāpēc kādā brīdī es sajutu vajadzību izstāstīt arī savu stāstu. Līdz ar to filma man izvērtās arī ļoti personiskā dziedināšanā. Kad mani izvaroja, biju nepilngadīga un toreiz neaizgāju uz policiju. Mana ģimene vēlējās mani pasargāt, viņi neuzticējās varas iestādēm un baidījās, ka es tikšu vainota tajā, kas notika. Diemžēl tā ir daudzu izvarošanas upuru skumjā realitāte, ka pirmkārt uzmanība tiek pievērsta tam, kas tev bija mugurā, ka tu stopēji un tā tālāk… Bet filmas tapšanas gaitā es tomēr nolēmu aiziet uz policiju, lai mans stāsts būtu piefiksēts un kļūtu redzams. Jo diemžēl ir tik daudz neredzamu stāstu, kad runājam par izvarošanu. Vairumam sieviešu, kuras filmā dalījās seksuālas vardarbības pieredzē, līdz tam nebija bijis drosmes to izstāstīt. Tāpēc daudzām šīs filmas tapšana bija dziedinošs process. Un ir kāda svarīga lieta, ko es sapratu tikai filmēšanas gaitā: kad sāku veidot filmu, man likās, ka galvenais ir drosme izstāstīt. Tagad saprotu, ka galvenais ir drosme dzirdēt šos neērtos stāstus."
Anna Hints atceras, ka nesen pēc kāda "Melnās pirts māsības" seansa Francijā kāds kungs viņai teicis: Anna, es saprotu, ka ir svarīgi runāt par izvarošanu, bet tu būtu to varējusi izstāstīt tā, lai vīriešiem nav tik ļoti nepatīkami to klausīties.
"Es viņam atbildēju: nē, izvarošanā nav nekā ērta un patīkama. Un mums vajadzētu iemācīties klausīties arī nepatīkamus stāstus. Jo tas ir tas, kā šī emocionālā attīrīšanās melnajā pirtī notiek.
Vieni dalās, otri klausās. Un patiešām klausās – bez nosodījuma. Tikai kad mēs nebaidāmies pamanīt citu traumas, tās var izkausēt un aizskalot. Un tā mēs visi kopā varam kļūt par veselīgāku sabiedrību," uzsver režisore.
Šī filma kļuvusi par sirdsdarbu arī producentei Mariannei Ostratai (Marianne Ostrat), kura atminas: "Kad Anna atnāca pie manis ar šīs filmas ideju, es uzreiz teicu – jā! Tūlīt sapratu šīs tēmas nozīmīgumu un paredzēju, ka tai būs skatītāji, lai gan toreiz nenojautu, cik plašu auditoriju šī filma sasniegs visā pasaulē. Mana pieeja ir vienkārši klausīties režisorā un viņa komandā, kas viņiem ir vajadzīgs, lai izdarītu savu darbu pēc iespējas labāk, un sagādāt viņiem vajadzīgo. Tā ka savā ziņā mans darbs ir ļoti vienkāršs! Filmas uzstādījums bija ienest melnās pirts pieredzi kino zālē, un tas bija mūsu vadmotīvs, kam viss tika pakārtots. Bet citādi – producentam jau nekad nav kartes, pēc kā vadīties. Ir vienkārši jāreaģē uz to, kas filmai ir vajadzīgs. Piemēram, neplānoti sanāca tā, ka mums bija pieci montāžas režisori, pie kuri viens pēc otra strādāja ar filmas materiālu... Sākumā Anna mazliet strādāja ar montāžas režisoru no Francijas, tad lielo vairumu montāžas darba Anna veica pati kopā ar savu partneri Tušaru Prakašu (Tushar Prakash), viņi burtiski dzīvoja kopā ar šīm divsimt stundām nofilmētā materiāla. Pienāca brīdis, kad viņi bija izdarījuši visu, ko spēja, un vajadzēja vēl kādu ar svaigu skatu. Reizēm risinājumi nenāk viegli, bet tev kā producentam ir jātiek tam pāri un jātic, ka viss izdosies. Jā, izaicinājumu bijis ļoti daudz, bet gala rezultāts ir tā vērts."
Un patiesi – "Melnās pirts māsības" panākumi pasaulē veļas kā sniega bumba. Kopš pasaules pirmizrādes pērnā gada janvārī prestižajā Sandensas kinofestivālā ASV tā ceļojusi pa festivāliem visā pasaulē, daudzos no tiem apbalvota un decembrī triumfēja arī Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijā kā gada labākā Eiropas dokumentālā filma. Kā pērnruden raidījumā "Kultūras rondo" atzīmēja Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma, "Melnās pirts māsība" ar savu šķietamo vienkāršību un spēcīgo emocionālo un poētisko valodu ir viens no pērnā gada spēcīgākajiem Baltijas kino darbiem: "Tā ir filma, kas emocionāli uzrunā starptautisku auditoriju. To atzīst arī mani igauņu kolēģi, ka šādu filmu, kas spēj notvert laika garu jeb Zeitgeist, netop katru gadu katrā valstī. Tādas top reti, un šī ir tā filma."
Arī režisore Anna Hints sarunas noslēgumā atzīst, ka viņai par pārsteigumu filmas starptautiskais ceļš ir kļuvis par daudz ko vairāk nekā vienkārši jaunu skatītāju sasniegšanu, bet par veselu kustību, kurā arvien jauni cilvēki dalās savos stāstos, veido kopienas un mācās ne tikai stāstīt par neērtām lietām, bet arī tās uzklausīt.
