Kaspara Groševa gadījumā runāt par “jauno mākslinieku” paaudzi liekas nevis neadekvāti, bet vienkārši nepatiesi. Kaspars jau ir iezīmējis savu vietu Latvijas laikmetīgās mākslas kartē, un darījis to tik aizrautīgi, ka pats iezīmētais punkts varbūt ir nedaudz izmainījis sava diametra apjomu.
Pārskatot Kaspara Groševa izstāžu sarakstu viņa tīmekļa vietnē, ir visnotaļ skaidrs, ka šī mākslinieka iekšējais aicinājums ir pirmām kārtām sadarbības ietvaros un, jo vairāk iesaistīto pušu, jo labāk.
Groševa Purvīša balvai nominētais darbs 2020. gada vasarā bija skatāms mākslas festivālā “Cēsis”, konkrētāk – izstādē “Skaņa, ko redzam. Telpa, ko dzirdam”. Izstādes kuratores – Daiga Rudzāte un Žanete Skarule.
“Mēs redzam nelielu būdiņu no finiera, kurā var ieiet. Ieejot būdiņā, gaisma satumst. Šeit valda sarkana gaisma. Pie galējām sienām ir trīs gleznas. Skan mūzika. Uz zemes ir saslēgti sintezatori un [tie] spēlē dzīvajā sintezētas sekvences. Vienlaikus skan arī kasešu magnetofona cilpa ar manu balsi. Atkāpjoties no telpas gala, var ievērot, ka pie sienām ir nelielas skices, kolāžas un arī neliels izšuvums, ko izšuvusi mana mamma,” instalāciju "Cita istaba" Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" iezīmē Kaspars Groševs.
Mākslinieks atklāj, ka viņa ideja bijusi veidot savu istabu – "Cita istabā" ir daudz dažādu elementu, kas atradušies paša bērnības un pusaudzības dzīves telpā. Tajā vizuālais mijas ar audiālo.
Viņš turpina: “Uzreiz bija doma par cilpveida skaņu, kas sastāv no dažādiem elementiem un kas arī savā starpā mijiedarbojas, rīvējas, teiksim, kāda cilpa ir garāka par citām, un katru reizi ieejot [telpā], tās kombinācijas allaž ir savādākas.”
Lai arī izstāžu bijis daudz, Groševs nav uzkrājis veselu lērumu darbu. Daļa glabājoties darbnīcā, daļai mākslinieks nekautrējas krāsot pāri – tie lielākoties esot vecie darbi. Pagājušā gadā vairāki mākslinieka akvareļi aizceļojuši pie draugiem, paziņām un nepazīstamiem cilvēkiem Latvijā, pasaulē. “Mani parasti priecē, ka tas viss nestāv vienā vietā, bet ir tādā cilvēku mākonī – ja mēs salīdzinām ar digitālo pasauli.
Tas mākonis ar cilvēkiem, kam pieder mani darbi, tomēr ir spēcīgāks par to manu nelielo noliktaviņu. Vienā vietā glabāt visu zeltu ir riskantāk” piebilst Groševs.
Multimediālā instalācija "Cita istaba" arī neuzglabājas vienuviet. Visi skaņas rīki nāk no mākslinieka darbnīcas un galerijas “427” aizkulisēm, bet visi vizuālie darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.
Mākslas kontekstā virtuālo vidi Kaspars Groševs drīzāk redz kā publicitātes rīku, jo īstu mākslas pieredzi jau reti kad izdodas “noķert” internetā: “Es tomēr ļoti pastāvu uz to, ka māksla ir klātesoša pieredze, it sevišķi šajā istabā – bildēs pilnīgi nevar gūt to sajūtu, kas te valda.”
Groševs atklāj, ka rudens, ziemas un pavasara mājsēde esot satricinājusi pamatu zem kājām. Laimīgā kārtā šobrīd atsākusies aktīva rosība. Šovasar viņš kopā ar astoņiem citiem Latvijas māksliniekiem veido eksperimentālāku projektu – top tāds kā kolektīvais kiosks. Vēl Groševs iecerējis turpināt sadarbību ar savu mammu projektā, kas top laikmetīgās mākslas festivālam “Survival Kit”. Būs jauni izšuvumi un pats kopums būs kas neierasts kā vienam, tā otram.
Purvīša balvas kandidāti:
KONTEKSTS:
2021. gada 28. janvārī tika paziņoti astoņi "Purvīša balvas 2021" kandidāti. Balvas laureātu vai laureātus (šoreiz ir vairāki autoru kolektīvi) uzzināsim 11. jūnijā. Balva par mūža ieguldījumu šogad piešķirta gleznotājai Maijai Tabakai.
