Interese par visu skubina nesašļukt. Saruna ar mākslinieci Džemmu Skulmi

"Mākslas misija ir paplašināt fantāziju un domāšanu un iedarbināt dvēseles teritoriju” – šāda ir viena no izcilās mākslinieces Džemmas Skulmes atziņām. Māksliniecei šobrīd ir 93 gadi, bet viņa joprojām glezno un ir sabiedriski aktīva. Skulme intervijā Latvijas Radio atzīst – arvien esošā interese par visu skubinājusi vēl nesašļukt, sekot līdzi visam notiekošajam, tostarp mākslas dzīvē.

Saruna ar mākslinieci Džemmu SkulmiBaiba Kušķe
    Vēl tikai aizvadītā gada nogalē Valmierā bija skatāma viņas jaunāko darbu izstāde "Mākoņgabali”, ko mākslas zinātniece Ingrīda Burāne nodēvēja par pilnīguma paraugstundu. Gadu iepriekš savukārt viņa priecēja ar izstādi "Krāsas garša" mākslas stacijā "Dubulti".

     

    Tieši Džemmu Skulmi žūrija vienbalsīgi izraudzījusies par Purvīša balvas pirmo laureāti par mūža ieguldījumu. Purvīša balvas svinīgā pasniegšanas ceremonija būs aprīļa sākumā. Balva Skulmei, pēc žūrijas pārstāvju stāstītā, tiks piešķirta ne tikai par mūža ieguldījumu, bet arī tāpēc, ka māksliniece joprojām ir aktīva gan glezniecības, gan arī sabiedriskajā dzīvē. Skulme atzīst, ka dzinulis tam ir arvien esošā interese par visu.

    "Manī, paldies Dievam, ir saglabājusies interese par visu, un tāpēc laikam viss joprojām rodas. Tas ir tas, kas mani ir skubinājis vēl nesašļukt, sekot visam notiekošajam arī sociālajā, tautas dzīvē un mākslas procesos ," stāstīja gleznotāja.

    Radio, televīzijā dzirdētus un izlasītus domu graudus māksliniece fiksē lielās kladēs, kas atrodas uz darbnīcas dīvāna. Šos brīžus, kad viņa izdzird kādu domu, kas rezonē ar viņas sajūtām, viņa dēvē par prieka impulsiem.

    "Man nav svarīgi, lai tas paliek un tiek drukāts. Kuru tas interesēs? Bet tas ir manis pašas dzīvotspējai šajā laikā. Tas ir tas, kas mani skubināja arī visu aizvadīto vasaru gleznot, un vadmotīvu darbībai es aizguvu no vienas tautasdziesmas, kurā es saklausīju lielu filozofisku dziļumu," klāstīja māksliniece.

    Šī "vārdiskā zīme" mākslinieci izvadīja cauri vasarai, kad viņa daudz laika pavadīja darbnīcā un radīja apmēram 70 darbu.

    "Man bija tāda vēlēšanās skatītāju piedabūt ielūkoties tai gleznā tuvumā, gleznošanas procesā. Tā kā anatomikumā, kad notiek jaunajiem mediķiem tā līķu uzšķēršana. Lai skatītājs domā par glezniecību kā par procesu. Tad man radās tādu jaunu toņu meklējums, plānā un biezā meklējums man neraksturīgā tonalitātē, man neraksturīgām krāsām, bet priekš manis tas bija ļoti interesanti. Notiekot procesam, es pati jutos gandrīz kā radītājs, un tas to radošumu pastiprināja," stāstīja gleznotāja.

    Viņa atzīst, ka radošajā dzīvē pašlaik ir mierīgāks posms, kad māksliniece daudz domā. "Jāsagādā jauni audekli, un varbūt šī balva man radīs atkal jaunu interesi darbam". Vienlaikus māksliniece atzina, ka viņu nedaudz māc bažas, kam darbi būs vajadzīgi. Māksliniece tic, ka kaut kad Latvijā būs laikmetīgās mākslas muzejs, bet līdz tam daudz darbu aizies privātajās kolekcijās.

    Jautāta, kas ir mākslas misija, māksliniece sacīja: "Tā ir paplašināt fantāziju un domāšanu, un arī iedarbināt to jūtu, to dvēselisko teritoriju, kas tevī ir."

    Savukārt, taujāta par sabiedriskajām aktivitātēm – kāpēc parakstījusies pret Latvijas pievienošanos ANO migrācijas paktam, māksliniece sacīja: "Es vienkārši esmu šīs vietas, šīs zemes patriote. Man mūsu attīstība ir tik svarīga."

    Māksliniece teica, ka Latvijā dzīvojošie ir "maza cilts, mūsu tiešām nav daudz". "Mums jādzīvo kompakti savā zemē un kaut kādā mērā tomēr jāpieturas pie tā, kas ir izlolots cauri gariem, gariem gadu simteņiem."

    Māksliniece atzina, ka viņa daudz domājusi par reliģijas ideoloģiju, ko reizēm mēdz noliegt, tomēr vienlaikus ar "reliģijas uzkrājuma atlieciņām" audzina bērnus tā sauktajā ētikas mācībā. "Tas tomēr ir no tiem pašiem desmit baušļiem. To ne par ko neatzīst, ka ņem no reliģijas," sprieda Skulme.

    Viņasprāt, Dievs tomēr ir – tas ir kāds augstāks spēks, ko mēs nezinām, nepazīstam.

    "Es pēc savas dzīves varu spriest, ka tas ir līdzsvarošana. Tātad, ja tā būtu viena persona, kā mums vieglāk pieņemt, tad tas ir lielais līdzsvarotājs.

    Jo viss ir tomēr līdzsvarā – arī tavas sāpes, tavi kādi nodarījumi, tava augstprātība. Es to esmu izjutusi tīri ķermeniski – viss tas atnāk kā nebūt atpakaļ.  Dzīve tagad, tos garos gadus nodzīvojot, pasaka daudz ko priekšā," atzina māksliniece.

    0 komentāri
    Pievienot komentāru
    Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
    Māksla
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti