"Par zaļu pat vēl zaļāks" patiesi ir precīzs un šai reizē arī gluži burtisks nosaukums Laimas Eglītes izstādei. Ziemas beigu pelēkumā īpaši spilgti izceļas viņas tvertais leknais zaļums ainās no Murjāņiem, kur māksliniece vada vasaras, agrākām atmiņām Puikulē un arī skatiem pa Rīgas dzīvokļa logu.
"Ainavas ir no tām vietām, kur mēs esam dzīvojuši. Man likās, ka uz dzīves beigām vajag nofiksēt vietas, kurās esi ilgstoši uzturējies. Varbūt bērniem kaut kas paliek, vai kaut kā tā," stāsta māksliniece.
Kā tapušas šīs ainavas? Nē, māksliniece nedodas ar molbertu plenērā, bet glezno pēc fotogrāfijām, atmiņām un izjūtām: "Es nesēžu dabā. Lielākoties safotografēju ar telefonu vai fotoaparātu. Bet man ir tādas vietas, ko es redzu un kas man ļoti patīk. Desmitiem reižu esmu gājusi un skatījusies šīs vietas, kas man liekas svarīgas kompozicionāli. Tie zaļumi arī mainās un vienmēr nav tik koši, bet ir periodi, kad šis košums ir!"
Interesanti, ka ainavu glezniecībai Laima Eglīte pievērsusies tikai pirms dažiem gadiem: "Šajā vecumā, mazāk satiekot cilvēkus un vairāk dzīvojoties pa laukiem, tu vienkārši visu laiku atrodies dabā. Un gribas pārvarēt to, ko tu it kā nespēj. (..) Jaunībā es patiesībā fonus neredzēju. Man bija vai nu tādas mentālās ainavas – abstraktas, bez figūrām, vai arī bija kādi koki, bet tie bija nosacīti un drīzāk simboliski. Skolas un akadēmijas laikā jau bija vasaras prakses, tad [gleznoju ainavas] tik, cik vajadzēja. Bet pēc tam visu savu dzīves periodu esmu gleznojusi tikai figūras. Man kaut kā likās – attiecības, cilvēki, es vienmēr skicēju… Kad bija tusiņi, mums vienmēr bija papīri. Un man ir saskicēti visādi tā laika personāži."
Līdzīgi tapusi arī Laimas Eglītes jaunākās personālizstādes otra daļa – mazi šodien sabiedrībā zināmu cilvēku portreti. Tos viņa pārsvarā noskatījusi televīzijā.
"Ir cilvēki, par kuriem es uzreiz zinu – tas ir tāds, ko es noteikti gribētu gleznot! Kad es gleznoju, līdzīgi, kā aktieri ieiet lomā, es arī it kā ieeju tēlā. Man vajag dabūt to emocionālo stāvokli, ko es tur gribu."
Mazajos portretos bez grūtībām var pazīt, piemēram, režisoru Matīsu Kažu, mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu, aktrisi Mariju Linarti, mākslinieci Elitu Patmalnieci, ārstu Kārli Rāceni.
Jautāju māksliniecei, kā veidojusies šī raibā kompānija: "Kaspars Vanags – man patīk, kā viņš darbojas, izpaužas un tagad vada to Medicīnas muzeju… Elita Patmalniece bieži ir televizorā – vienmēr smaida un ir tik iespaidīga! Tie bija divi pirmie, ko es uzgleznoju. Dakteris Rācenis Covid laikā ik pa laikam kaut ko stāstīja, un viņam bija diezgan izmisīga seja. Un pēc tam, kad es redzēju, kā viņš dziesmu svētkos dejo – tik priecīgs, pilnīgi cits sejas emocionālais stāvoklis! Linarti redzēju kādā "zūmā". Kad viņai neko neprasīja, varēja redzēt, ka viņa mieg ciet un pēkšņi atslābst visi sejas muskuļi. Tas man ļoti patika! Protams, uzreiz safotografēju. Visur, kur ir tēlotas izteiksmes, tās gan man ne visai."
Jaunībā Laima Eglīte darbojās leģendārajā Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī, un pantomīmas iespaids jūtams arī viņas gleznās: "Jā, mani figurālie darbi ir tādi, ka es uz gleznām izspēlēju gan situācijas, gan kādas problēmas – tas ir manos agrākajos darbos."
Pie tēlu izspēles un kāda ļoti interesanta aizkulišu stāsta mēs vēl atgriezīsimies stāsta beigās, bet tagad apmetam loku atpakaļ pie Laimas Eglītes ainavām, kuras viņas darbā ienākušas līdz ar laukos arvien vairāk pavadīto laiku. Gribējies fiksēt, piemēram, pašu iestādītās tūjas, kas tagad jau izaugušas pāri galvai. Vai ķirsi, kas nav gribējis padoties.
"Mēs pārstādījām ķirsi no papa brāļa dārza. Vienu gadu laikam bija paredzēts to apzāģēt vai zāģēt nost, un viņš pēkšņi uzziedēja! Un tā arī radās šī bilde. Šis arī ir no Puikules – tur bija tāda veca priede un pļava, un vienmēr viss kopskats bija tāds foršs. Skaties un uzreiz redzi ainavu! (..) Savukārt te ir līcītis pie Rāmkalnu tilta uz Siguldas pusi. Tie zaļumi – es nemaz tik forši nevaru, kā tur bija īstenībā!" teic Laima Eglīte.
Mēs aizrunājamies arī par laiku mums apkārt un to, kā tas ietekmē mākslu un spēju radīt. Māksliniecei ir arī gleznas, kurās viņa izlādējas – figūras, kas lidinās uz tumša fona un vedina domāt par eksistenciāliem jautājumiem. Šajā izstādē gan tādu nav.
Komentējot mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes reiz teikto, ka Eglīte savos darbos pēta trīs lietas – dzīvību, nāvi un mīlestību, māksliniece saka: "Jā, es pētu attiecības. Un, runājot par ainavām – mēs jau arī vairāk vai mazāk esam daba, tikai varbūt bojājam visu to pasauli ar savām sliktajām un labajām dabām. Bet ko lai dara? Nezinu… Pievērsties dabai – tur forši var aizmirsties."
Sarunas beigās galerijā ienāk arī Laimas Eglītes vīrs, Latvijas Radio ilggadējais skaņu inženieris Augustīns Delle. Viņš nofotografē sievu pie viņas gleznām un labprāt padalās arī savos vērojumos, kā tās tapušas: "Pie Murjāņu zaļumiem Laima nonāca tā, ka tu sāc tur dzīvot, sāc staigāt… Viņa mēdz vienkārši piecelties un iet staigāt. Un tad viņa iet, skatās, fotografē, un tādā veidā rodas darbi. Pirmā brīdī visi tie zaļie [toņi] viens pie otra likās ļoti uzmācīgi un briesmīgi zaļi, bet īstenībā tie veidojās apmēram divu gadu laikā. Gleznai atšķirībā no fotogrāfijas ir dziļums un piepildījums.
Laima glezno ļoti lēni un piepilda. Nostājoties pie gleznas, kādreiz var just enerģiju. Viņa vienlaikus glezno vairākus darbus. Pastrādā pie viena, noliek, lai "nostāvās" – līdzīgi kā virtuvē, kad kaut ko pagatavojam un ieliekam ledusskapī "atpūsties".
Tā arī darbs paguļ, un tad viņa turpina. Ir gadījumi, kad viņa saka – tas man nav izdevies, un pārglezno visu no jauna. Darbi attīstās, un tagad var redzēt, ka tie ir skatāmi!" ar smaidu saka gleznotājas vīrs.
Mūsu tikšanās noslēgumā man Laimai Eglītei ir kāds personisks lūgums. Autogrāfam esmu atnesusi vienu no savām mīļākajām bērnības grāmatām – Tolkīna "Hobitu", kam Eglīte zīmējusi krāšņas ilustrācijas, un pavisam nejauši uzzinu stāstu, kas sasaucas ar mākslinieces iepriekš teikto – par vajadzību iejusties tēlos.
Izrādās, rudā hobita Bilbo Baginsa tēla plastiku viņa noskatījusi no Anša Rūtentāla, bet zem rūķiem slēpjas, piemēram, Indulis Zariņš un Andrejs Ģērmanis.
Un arī animācijas filmu "Kabata" jūs turpmāk, iespējams, skatīsieties citādāk, ja zināsiet, ka galvenās varones Cūciņas tēlā Laima Eglīte iegleznojusi režisori Rozi Stiebru, bet pati ir turpat blakus – kā Cūciņas sirsnīgais balsts Zirgs.
