Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Drabešos Čaks piedzīvoja arī īsu mīlestības epizodi ar Angeliku Blauu, kurai esot veltīts viņa slavenākais dzejolis “Miglā asaro logs”.
Interesanti, ka sākotnējā Čaka dzeja esot bijusi visnotaļ vāja, bet gada laikā noticis grūti izskaidrojams lūzums, viņam kļūstot par pavisam citu, talantīgu dzejnieku.
Dzīves laikā Čaks darbojās dažādos laikrakstos un organizācijās, tostarp pat strādāja Rīgas pilsētas krājkasē par ierēdni, kas patiesībā viņam gluži labi piestāvēja. Čaks nebija tāds, kādi bija viņa dzejas varoņi – pašpuika, kauslis, dzērājs un huligāns. Dzīvē Čaka paps, kā viņu sauca draugi, esot bijis kluss, kautrīgs, vienmēr elegants, bet galvenais – ļoti bailīgs.
Viņš paniski baidījies ne tikai no laulībām, bet arī baciļiem un dažādām infekcijām, tāpēc katrreiz esot berzis rokas tā, it kā laukā būtu pandēmija.
Diemžēl Čaks ļoti baidījās arī no padomju varas, tāpēc okupācijas laikā viņš sacerēja pasūtījuma dzeju, veltot slavinošas rindas sējas un kulšanas kampaņām un citiem komunisma sasniegumiem. Diemžēl izpatikt padomju varai viņam tik un tā neizdevās.
Tomēr bija Čaka dzīvē arī bohēmiski brīži – piemēram, reiz viņi kopā ar dzejnieku Jāni Sudrabkalnu esot notriekuši Čaka par krājumu “Iedomu spoguļi” saņemto honorāru, braucot no viena kroga uz nākamo visas Marijas ielas garumā. Brokastis, pusdienas un vakariņas ormanim esot tikušas iznestas.
Čaks darbojās arī mākslinieku biedrībā “Zaļā vārna”, kurā reiz esot sarīkota izsole viņa galvas pēdējam matam.
Ceļā pie Aleksandra Čaka
Čaks bija pirmais Latvijas urbānais dzejnieks, kuram piemita izteikta mīlestība pret Rīgu un tās krogiem, smakām, ormaņiem, notekcaurulēm, ielasmeitām un avīžu pārdevējiem, saredzot šajos personāžos un parādībās poētisku krāšņumu. Varētu teikt, ka ar Čaku Latvijā sākas modernā dzeja.
Kādu laiku Čaks strādāja Veco latviešu strēlnieku biedrībā par rakstu krājuma “Latviešu strēlnieki” redaktoru. Strēlnieku stāsti vēlāk kļuva par pamatu viņa poēmai “Mūžības skartie”, par ko Čaks saņēma Annas Brigaderes balvas prēmiju – 4000 latu. Krājumā iekļautās 24 dažādos gados sacerētās poēmas ataino latviešu strēlnieku varoņdarbus Pirmajā pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā. Grāmatai bija iecerēta arī 3. un 4. daļa, bet, mainoties politiskajai situācijai, darbs tā arī netika pabeigts.
Čaks mira 1950. gadā 48 gadu vecumā no infarkta un tika apbedīts Raiņa kapos. Viņa vārdā ir nosaukta iela, atklāts viņam veltīts memoriāls dzīvoklis Lāčplēša ielā, uzcelts piemineklis Ziedoņdārzā, kā arī dibināta Aleksandra Čaka balva, kuru pasniedz reizi divos gados par Čaka daiļrades popularizēšanu un mākslinieciski augstvērtīgu Rīgas interpretējumu jebkurā mākslas žanrā.
Kultūras ABC
