Ceļā pie Aleksandra Čaka
Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.
“Tā dzejniekiem ir, viņiem vienmēr vajag kādu iedvesmas avotu,” Aleksandra Čaka dzīves un daiļrades pētniece Antra Medne Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” tā iesāk stāstu par dzejnieka pēdējo mīlestību. Divas neparastas personības satikās Otrā pasaules kara laikā un kādu brīdi gāja kopā.
1943. gadā, ļoti smagā brīdī, Aleksandrs Čaks iepazīstas ar Mildu Grīnfeldi. Abi satikušies literāta Jāņa Rudzīša dzimšanas dienas svinībās, kur visu vakaru pavadījuši jaukās sarunās.
Aleksandrs nolēmis, ka Milda jāpavada līdz mājām. Pie namdurvīm norunājuši, ka turpmāk tiksies katru trešdienu, un tās viņiem būšot literārās pēcpusdienas.
Čaka dzīves un daiļrades pētniece stāsta, ka katru nedēļu dzejnieks Mildai Grīnfeldei nesis dzejoli. Viņa tos sakrājusi un 1943. gada rudenī parādījusi izdevniecības “Zelta ābele” vadītājam Miķelim Gopperam, pie kura strādāja par mašīnrakstītāju. “Viņš, izlasot dzejoļus, sapratis, ka tie ir ļoti labi, bet naudas nav. Kara laiks, izdot nevar. Lai Čakam neienāktu prātā šos dzejoļus vēl kādam citam aiznest, tika nolemts sastādīt līgumu un samaksāt viņam avansu,” atklāj Antra Medne. Galu galā grāmatu izdevējs Miķelis Goppers 1945. gadā pamet dzimteni un dodas trimdā uz Zviedriju, tā arī dzejoļu krājumu "Debesu dāvana” neizdod.
Antra Medne atklāj interesantus faktus par krājuma manuskriptu, zināms, ka bija trīs eksemplāri, divi rokrakstā, viens mašīnrakstā: “Viens palika pie Miķeļa Goppera un vienu Čaks bija paņēmis līdzi, kad 1944. gadā viņš atkal bija Dzintaru vasarnīcā pie sava pirmā izdevēja Augusta Pētersona. Milda arī turp aizbrauca, bet viņai bija kaut kādas darīšanas un vajadzēja tikt atpakaļ uz Rīgu. Uz Lielupes tilta stāvēja vācu patruļa un Milda baidījās, ka “Debesu dāvanas” manuskriptu viņai varētu atņemt, ja nu gadījumā būs pārmeklēšana. Viņa lūgusi Čakam to paturēt pie sevis. Čaks vēlāk ir teicis, ka manuskriptu ieracis zemē Pētersona vasarnīcas dārzā.” Pēcāk Čaks vairs neesot varējis to atrast.
Aleksandrs Čaks nomira, tā arī nepiedzīvojot dzeju krājuma “Debesu dāvana” izdošanu.
Daudzus gadus pēc Čaka nāves Milda Grīnfelde saņēma “Debesu dāvanu” manuskriptu. Tas kaut kā bija nonācis pie mākslinieka Jāņa Liepiņa, un viņš to Čaka mīļotajai Mildai atdeva.
Antra Medne stāsta: “Pirmā krājuma “Debesu dāvana” publikācija bija tikai 1980. gadā. Tādā mazā, necilā krājumiņā ar mīkstiem vāciņiem. Daudzus gadus vēlāk mēs kopā ar mākslinieku Vilipsonu “Debesu dāvanu” izdevām jau otro reizi. Mēs gribējām, lai krājums ir ļoti skaists.”
Grīnfeldes un Čaka draudzības laikā top vēl kāds darbs – poēma “Tētis karavīrs”. Medne atklāj stāstu par šī darba tapšanu: “Miķelis Goppers vēl Otrā pasaules kara laikā Mildai Grīnfeldei zvanīja un lūdza, lai viņa uzraksta poēmu latviešu karavīriem, kas viņus stimulētu, atbalstītu kaujas laukā. Milda sarunas laikā izmisumā skatījās uz Čaku un teica, ka diez vai. Čaks teicis, lai piekrīt. Viņš uzrakstīja šo poēmu un Milda to aiznesa Gopperam. Grāmata tika izdota 50 000 eksemplāros un katram karavīram tika uzdāvināta kā brīveksemplārs.” Lai gan šo darbu, kas publicēts ar Mildas vārdu, viņa pati neuzrakstīja, savas dzīves laikā Grīnfelde sarakstījusi ne vienu vien dzejoli.
Par abu mīļoto attiecībām var lasīt arī Mildas saglabātajās vēstulēs. Un tieši Mildas Grīnfeldes dzīvoklī dzejnieks arī aizgājis mūžībā. Tas bija 1950. gada 8. februārī. Antra Medne stāsta, ka viņš bija iegriezies pie Mildas pēc kārtējā izsaukuma uz Stūra māju. Uz Stūra māju tolaik Čaks ik pa laikam ticis izsaukts saistībā ar "kosmpolītu” lietu, kurā viņš bija apsūdzēts.
Aleksandra Čaka dzīves pēdējā posmā un Latvijas literārās vides represīvajā atmosfērā 40. gadu otrajā pusē detalizētu ieskatu sniedza LU profesores Silvijas Radzobes 2017. gadā iznākusī grāmata ""Kosmopolītu” lieta un Aleksandrs Čaks”.
