Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Dīvāna kinozāle: Filmas iesaka režisors Aiks Karapetjans un aktrise Elita Kļaviņa

Kultūras rondo

“Izmeklēti raksti”. Grāmatā apkopoti Lilijas Dzenes 26 raksti un dienasgrāmatas

Ceļā pie Aleksandra Čaka. 5. stāsts. Čaka proza

Ceļā pie Aleksandra Čaka: Rakstnieka proza – nepelnīti palikusi otrajā plānā

Aleksandrs Čaks prozā parāda izcilu meistarību – par to pārliecināti literatūras pētnieki Ingus Barovskis un Raimonds Briedis. Tomēr viņa stāsti ir mazāk zināmi un retāk apspriesti nekā dzeja. Pirmo stāstu krājumu – “Eņģelis aiz letes” – Čaks publicē 1935. gadā. Savos darbos viņš piedāvā ko pilnīgi pretēju 20. gadsimta 30. gadu vadošajām tendencēm prozā.

Ceļā pie Aleksandra Čaka

Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.

Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) mākslas eksperts, Čaka kolekcijas pārzinātājs Ingus Barovskis uzskata, ka Čaka proza nepelnīti palikusi otrajā plānā. “Ja “Miglā asaro logs” zina, manuprāt, pilnīgi visa Latvija, tad Čaka prozu, kurā viņš arī parādā izcilu meistarību, [..] zina ļoti maz cilvēku. Viens viņa stāsts ir iekļauts, ja nemaldos, 7. klases literatūras mācību grāmatā, bet,  cik ir nācies dzirdēt no jauniešiem, kas to apgūst, viņiem Čaka proza nepatika. [..]

Čaks savā ziņā pārstāv ļoti sarežģītu prozas paveidu, kur apvienojas gan sirreālisms, gan naturālisms, gan simbolisms, gan daudzas literāro virzienu parādības.

Tas vienlaikus viņa prozu padara ļoti pievilcīgu, reizē arī grūti uztveramu,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta Barovskis.

Kā izcilāko Čaka stāstu Barovskis min “Spēle ar dzīvību”. Tajā, viņaprāt, rakstnieks parāda visu savu meistarību, savu prozas specifiku: “Tas, kā viņš, piemēram, nedzīviem priekšmetiem liek domāt un runāt [..] – to nevar uztvert kā ļoti vienkāršu, samērā primitīvu personifikāciju, bet kā apkārtējās vides, realitātes tēlojuma īpatnību.” 

Barovskis uzskata, ka Čaka proza brīžam ir pat labāka par viņa dzeju. Te svarīgi atgādināt, ka 20. gadsimta 30. gados latviešu prozā dominēja pozitīvisma tendences – patriotisms, dabas harmonija, folklora, tautas nacionālā pašapziņa. Spilgtākie šī virziena pārstāvji ir Edvarts Virza, Jānis Veselis un citi. 30. gadu otrā pusē parādījās arī virkne prozas darbu, kas šo pozitīvismu noliedz. RMM mākslas eksperts paskaidro: “[Tie] noraida šo viennozīmīgo un varbūt pat šablonisko tēlojumu, par galveno izvirzot dzīvi kā rotaļu, kurā lielu nozīmi ieņem gadījums, notikums. Čaks pievēršas šim aspektam.

Tāpat viņa darbos, līdzīgi kā Erikam Ādamsonam, Mirdzai Bendrupei, tajā laikā parādās arī ironija, grotesks dzīves tēlojums, neviennozīmīgi vērtējami varoņi – ir grūti pateikt, kurš ir labais, kurš sliktais. [..]

Arī Čaka varoņu dzīves problematizē lietas, kuras racionāli domājošam cilvēkam var šķist absolūti absurdas.” Kā piemērus viņš min stāstus “Māņticība”, “Kukaiņu karaliene” u.c.  

Literatūrzinātnieku Raimondu Briedi no Čaka stāstiem visvairāk uzrunā “Krēsls”. Pie šī stāsta jau otru reizi atgriezies režisors Andrejs Jarovojs, radot tālizrādi Ģertrūdes ielas teātrī. “Tad, kad Andrejs Jarovojs “Krēslu” izrādīja pirmo reizi (studējot), es ieraudzīju, ka Čaka metaforisko domāšanu var pārcelt telpiskos tēlos. Tas mani toreiz ārkārtīgi pārsteidza, jo Čaku, tāpat kā Skalbi, nevar padarīt vizuālu. [..] Dabūt to valodisko uz vizuālu tēlu ir ārkārtīgi sarežģīti, jo tas, kas ir telpā, ir reāls. Bet Jarovojs panāca to, ka krēsls atdzīvojās. Tagad ir cits variants – viņi darbojas ar skaņām un tas ir ekrānā [..], bet arī tur bija ļoti interesantas lietas.”  

Kad 90. gadu sākuma radās iespēja piekļūt padomju laikā aizliegtiem literārajiem darbiem, Raimondu Briedi ieinteresēja kāds Čaka stāstu krājums, saukts “Divi draugi”: “Izrādās, ka “Divi draugi” ir žurnāla “Bērnība” maza sērija, kur iekšā stāsts par padomju rakstnieku, pie kura ciemos nāk viens arodskolas puisis. Viņš grāmatas ņem, ir apzinīgs un tēvs ir pareizā pusē, un māte ir sociāli pareizi orientēta. Stāstā pilnīgi nevar nojaust Čaku, bet tad puika atnes rakstniekam kaķēnus. Čaks [stāstā] apraksta, kā tie kaķēni rotaļājas. Tu lasi un vienā vietā rakstīts: “Un tad krāsns pasmaidīja”. [..] Pēkšņi tur ir Čaka klātbūtne, tajā krāns pasmaidīšanā.

Šī grāmata tika aizliegta. Cenzūras komentārs ir tāds, ka Čaks kaķēnu spēli parāda dzīvāku nekā padomju realitāti.”

Ingus Barovskis vērtē: “Čaka dzeja ieiet tautas mutē. Šie dzejoļi tiek pārvērsti dziesmās, un tas vēl jo vairāk tos ievieš tautā. Čaka dzeja ir arī ļoti melodiska, proza arī. Ja dzejoli var iemācīties no galvas, tad stāstu laikam ne.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt