Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Iespaidi pēc latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2020" pasniegšanas

Kultūras rondo

Starptautiskie kino festivāli digitālās platformās: bez atmosfēras pieredze ir citāda

Ceļā pie Aleksandra Čaka. 7. stāsts. Saimnieciskais dzejnieks

Ceļā pie Aleksandra Čaka: Saimnieciskais dzejnieks un viņa leģendārās pankūkas

Dzejniekam Aleksandram Čakam piemitis saimnieciskums, kārtības mīlestība un ēst gatavošanas prasme. Draugi regulāri baudījuši Čaka leģendārās pankūkas. Dažādas mājas  dzīves detaļas, tāpat arī apavi un apģērbs Čaka stāstos iezīmē ne tikai varoņu sociālo statusu, bet arī viņu dvēseles dabu. 

Ceļā pie Aleksandra Čaka

Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.

Izdarīgais dzejnieks

Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī pie sienas ir liela fototapete, kurā redzams, kā Čaks uzkopj māju, turklāt ģērbies uzvalka biksēs, vestē un kurpēm kājās. Veidojot Aleksandra Čaka muzeju pirms divdesmit gadiem, radošajai komandai tas šķita svarīgi – parādīt mājas saimnieku, jo zināms – gan pirms ciemiņiem, gan pēc viņu viesošanās dzīvoklis ticis iztīrīts un trauki nomazgāti.

Čaka muzeja vadītāja Antra Medne Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” norāda, ka, neraksturīgi dzejniekiem, Čaks bijis ļoti saimniecisks vīrietis. Viņš brīvi orientējies kulinārijā, un tam par pierādījumu kalpo arī Čaka draugu atmiņas. Medne turpina: “Draugi bija iecienījuši Aleksandra Čaka dzīvokli, jo zināja, ka tur vienmēr varēs arī paēst. Tā pirmā leģenda saistīta ar Čaka pankūku cepšanu. Brīvdiena rītos pie viņa tika ceptas pankūkas, un draugi to, protams zināja. It kā ejot garām Lāčplēša ielai, vienmēr kāds uznāca augšā paēst brokastis.

Plāno pankūku cepšana no Čaka puses bija vesels šovs – no vienas puses apcep, uzmet gaisā un atkal otru pusi apcep.

No malas skatoties, likās, ka tā jau diezgan vienkārša lieta. Katrs arī gribēja pamēģināt, kā tad ir ar to uzmetienu gaisā, bet ne vienmēr tā pankūka nokrita atpakaļ uz pannas. Gadījās visādi.”

Savukārt Milda Grīnfelde tajās retajās reizēs, kad viesojās pie Čaka dzīvoklī, cienāta ar sātīgu zupu. Medne stāsta, ka savām draudzenēm Čaks katru reizi nesis kūkas. Pat tad, ja kūkas tām nemaz negaršoja. Jāteic, ka stāsti par Čaku un viņa aizraušanos ar ēdienu gatavošanu saistīti ar viņa māti Emīliju Lizeti Čadaraini. “Viņa Čaku ir mācījusi kulinārijā, mācījusi mājās kārtību uzturēt. Ir saglabājušās arī Emīlijas Lizetes Čadaraines pirktās recepšu grāmatas.[..] Ārkārtīgi interesanti ir to ēdienu nosaukumi, ko viņi ir ēduši – šokolādes zupa, alus zupa. Čakam bijis svarīgi saglabāt lapiņu ar [pamācību], kā kafiju pagatavot trīs dažādos veidos,” stāsta muzeja vadītāja. 

1940. gada 10. janvārī par “Mūžības skartajiem” Aleksandrs Čaks saņēma Annas Brigaderes prēmiju. Tā nav vienīgā prēmija, ko Čaks saņēma. Tajos brīžos naudas bija pavairāk un Čaka Lāčplēša ielas dzīvoklī sanāca daudz draugu. Dažiem esot licies, ka galds nav bagātīgi klāts un Čaks taupa naudu, nepērkot labākos produktus. Antra Medne savā stāstījumā atklāj, ka dzejnieks to naudu novirzījis citam mērķim: “Aleksandra Čaka tēvs bija nolēmis, ka mūža nogali viņš gribētu pavadīt Pārdaugavā. Ja to naudu varētu sakrāt, viņi Pārdaugavā nopirktu pavisam nelielu māju ar dārziņu. Bankā tika atvērts atsevišķs konts, un tur Aleksandrs Čaks ieskaitīja par “Mūžības skartajiem” saņemto naudu. Diemžēl 1941. gada ekonomiskās situācijas rezultātā banka ar visu naudu pazuda. Līdz ar to viņi šo māju nenopirka.”

Māju vides tēlojums Čaka literārajos darbos

Pētnieki allaž atrod negaidītus skatu punktus, kā paraudzīties uz rakstnieku darbiem. Tā, piemēram, Antra Medne kopā ar literatūrzinātnieci Māru Gruduli izstrādāja pētījumu “Tekstilijas un to loma Čadaraiņu ģimenē un Aleksandra Čaka prozā”. 

Pārlasot Čaka prozu, Grudule pamanījusi pāris detaļas, kas iezīmē vidusslāņa vidi – tas ir gumijkoks, pieci puķupodi uz palodzes, tepiķītis, neliels kristāla ievārījuma trauciņš. Tās ir tikai mazas detaļas, bet tieši tā Čaks iezīmējis vidi, kurai pats arī bijis piederīgs. Literatūrzinātniece norāda, ka

Čaks tēlojis arī lauku vidi, bet, ja runājam tieši par ģimenes nodarbošanās atspulgiem, tad spilgtāki tie ir tajos stāstos, kuros tēlota pilsētvide.

Viņa turpina: “Čaka tēvs bija skroderis, līdz ar to ir runa par apģērba gabaliem un arī modes apģērba gabaliem, to funkcijām. Čaks arī apģērbu un apavus ļoti lietpratīgi izmanto kā cilvēka iekšējās pasaules atklāsmes objektus.” Māras Grudules mīļākās Čaka stāstu epizodes saistītas tieši ar apaviem. Piemēram, stāsta “Reņģu Andrejs” galvenais varonis nēsā koka tupeles. Caur tām rakstnieks lasītājam atklāj, kāda tad ir Reņģu Andreja dvēsele. Pienākot varoņa pēdējai stundiņai, tieši kurpes viņš asociē ar nepiepildītajām cerībām. 

Turpinot par kurpēm, Grudule piemin Čaka stāstu “Labā nāve”. Tas ir vēstījums par krietnu vecumu sasniegušu sieviņu. “Čaks viņas apģērbam pārāk lielu uzmanību nepievērš, bet ir kurpes, kurās atkal varam izlasīt šīs sieviņas biogrāfiju. Viņa dzīvo nomales mājiņas augšstāvā, dēls pārrauga veikaliņu. Lai nonāktu līdz ielai, kur viņa reizēm mīl saulīte pasēdēt, viņai jāveic garš, priekš viņas ļoti grūts ceļš. Lūk, viņas kurpes: “Vecās brūnās kurpes, kas drusku slimo ar iedomību un glabā vēl sevī savu pirmatnējo ādas skābumu un elpu, jo nekad nav mirkušas lietū un sēdējušas līdz kaklam aukstā, čauganā sniegā.” Līdz ar to mēs redzam, kuru sabiedrības slāni viņa pārstāv. Kurpes ir vecas un nonēsātas, bet viņa nekad nav izjutusi, ka tās piemirkst,” paskaidro literatūrzinātniece. 

Grūti pateikt, vai tas ir tēva profesijas iespaids vai tā laika mode, bet Māra Grudule izceļ tādu apģērba gabalu kā mētelis. Čaks pats vienmēr to ņēmis līdzi. Arī mūsdienās neviens vien redzējis senās fotogrāfijas no pludmales, kur Anitai Bērziņai blakus no galvas līdz kājām ģērbtais Čaks. Droši vien, ka mētelis kaut kur tuvumā. Viņš no etiķetes neatkāpās. Grudule uzsver, ka mētelis ir arī ģērbs, aiz kura var paslēpties. Stāstus, kuros, viņasprāt, mētelis īpaši iezīmējas, Čaks visbiežāk rakstījis pirmajā personā.

Kā pēdējo literatūrzinātniece nosauc kaklasaiti. Tā īpaši izcelta stāstā “Krēsls”. Grudule turpina stāstījumu: “Ja es tagad nemaldos, tas bija 1924. gadā, kad Amerikā tiek izgudrota no trīs drēbes gabaliem veidotā modernā kaklasaite.

Lūk, tā ir kaklā arī Čaka varonim Jurim, un viņš ar to sarunājas. Reizēm, kad viņam ir skumji, Juris lūdz, lai kaklasaite viņam ko padzied.”

Profesore Māra Grudule, līdzīgi kā citi pētnieki, augstu vērtē Čaka prozu, kas, viņasprāt, ir oriģināla un ar tādu tēlainību, kas raksturīga arī viņa dzejā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt