Diena sākusies

Ilze Jakovļeva: digitālās koncertzāles ir visā pasaulē un nav radušās tikai pandēmijas dēļ

Diena sākusies

Flautiste Ilona Meija: Mūziķos visvairāk novērtēju ātru reakciju

Dins Sumerags: mākslinieku uzdevums šajā laikā būtu celt sabiedrības garu

Mākslas uzdevums – celt cīņas sparu pret vīrusu. Saruna ar ārstu Dinu Sumeragu

Mākslinieki ir tie, kas vīrusa pandēmijas laikā spēj dot sabiedrībai iekšējo spēku, lai mēs spētu pārdzīvot šo grūto posmu, Latvijas Radio 3 raidījumā “Diena sākusies” atzina otolaringologs (LOR) Dins Sumerags.

Gunda Vaivode: Cik lielā mērā cilvēka raksturu varētu noteikt izmaiņas, piemēram, nedzirdīguma iestāšanās? Jo par Bēthovenu nereti lasām, ka viņš ir bijis diezgan neiecietīgs, ass, reizēm pat rupjš, un daudzi to skaidro ar viņa kurlumu. 

Dins Sumerags: Tā varētu būt stresa ietekme uz dzirdi. Tiem, kuriem ir asāks raksturs un kuri tik ļoti nepieņem ārējās izmaiņas un ļoti pārdzīvo par visu, ir lielāks stresa līmenis, un stresi un veģetatīvā nervu sistēma vispār ļoti ietekmē visu organisma darbību – gan iekšējo ausi, gan sirdsdarbību un kuņģa darbību. Tagad, vīrusa laikā, manuprāt, cilvēkus ļoti negatīvi ietekmē arī bailes. Piemēram, ja cilvēkam veidojas stress, ka viņam vairs nav darba vai televīzijas kanālos katru reizi viņu baida ar šīm vīrusa lietām, tad skaidrs, ka viņa imūnsistēma ļoti cieš no tā un līdz ar to arī palielinās vīrusa uzņēmība. Cilvēkiem, kuri pret stresu ir ļoti, teiksim, labili, tiem varbūt vajadzētu vairāk laukos nomierināties, kaut kādu mūziku paklausīties. Man jau liekas, ka šajā laikā tieši māksliniekiem būtu liela nozīme, lai arī šo vīrusu apturētu. Tādā ziņā, ka būtu tomēr jāsasniedz kaut kādi emocionāli pacilājoši mākslinieciskie priekšnesumi, lai tauta spētu šo grūto laiku pārdzīvot.

Dante mēra laikā rakstīja sonetus, kuri bija tādi pārspīlēti jautri, lai cilvēki vienkārši nezaudētu savu iekšējo spēku. 

Mēs kā LORi redzam vienā pieņemšanā, piemēram, divus līdz piecus cilvēkus, kuri pārslimojuši šo vīrusu. Jāatzīmē arī tas, ka viņi ir ļoti priecīgi par to, ka viņi ir pārslimojuši, un tagad ir spēcīgi. Viņiem pāriet visa kasīšanās kaklā, viss, kas viņiem bijis pat pirms tam, pāriet, jo viņi ir tādi kā garīgi priecīgi tagad. Līdz ar to ir šī vakcīna – ja cilvēki ir pārbijušies un ja viņiem ielaistu pat fizioloģisko šķidrumu un pateiktu, ka tagad jūs neslimosiet ar vīrusu, viņi būtu tik priecīgi un, manuprāt, organisms vairāk būtu gatavs tādiem vīrusiem. Jo veģetatīvā nervu sistēma inervē visu mūsu gļotādu arī tur, kur tas vīruss dzīvojas.

Tagad mākslinieki mums ir tā kā izslēgti no aprites – tas ir slikti, jo māksliniekiem šajā grūtajā laikā būtu uzdevums tieši tautas garu un cīņas sparu pret vīrusu celt.

Sanāk tāds paradokss šobrīd, ka gadā, kad mēs svinam nedzirdīgā Bēthovena 250. jubileju, arī visi pārējie mūziku tagad nedzirdam.

Man būtu cits redzējums, kā to lietu risināt. Viss būtu labi tā, ka, piemēram, cilvēks iet veikalā, viņam tiek iedota tīra maska, viņš iziet caur veikalu, ieturot distanci, un, izejot no veikala ārā, maska tiek utilizēta – vispār nebūtu ne aizliegumu, ne problēmas. Tāpat arī koncertos – ja ir ventilācija, normāli, augsti griesti, ja ir, kas pieskata šo cilvēku, ja viņam izdala tīru masku, ja viņš sēž ar distanci, tad tur ir ļoti maza ietekme.

Es arī papētīju šo vīrusa lielumu – tas tiešām ir mazāks par maskas kvadrātiņu. Tas iet cauri respiratoriem, jo respirators “paņem” nedaudz lielākas daļiņas – ja būtu daudz mazāka filtrācija, tad cilvēks vienkārši smaktu nost. Bet kādēļ tomēr maskas ir vajadzīgas – tādēļ, ka tas vīruss iet kopā ar organisma šķidrumiem, un tie atkal ir daudz lielāki, un tos aiztur gan maska, gan respirators.

Ja runājam par šo vīrusa laiku, būtu tiešām svarīgi nenobiedēt cilvēku, bet radīt viņam garīgo spēku.

No rīta, kad mēs, ārsti, nododam slimnīcā dežūras, dežūrārsts jebkurā slimnīcā pārcilā šīs lapiņas ar nāves iemesliem cilvēkiem, kuri nomira, – tie parasti ir kādi divi līdz pat desmit. Un šī procedūra pat mediķiem, kuri katru dienu ar nāvi ir, varētu teikt, saskarsmē, ir nedaudz smagnēja. Bet man šķiet, ka tagad visi mediji ir pievērsušies šīm nāves lapiņām.

Stratēģija būtu pilnīgi jāmaina no sabiedēšanas uz tādu kā cīņas un uzvaras stratēģiju, un te māksliniekiem būtu liela loma.

Un tāpat es arī domāju, ka attiecīgi Bēthovenam, kurš zaudēja savu dzirdi, – ja viņam bija kaut kādi stresi, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks varbūt zaudē kaut kādas maņas. Viss pakļaujas emocionālajam stāvoklim. 

Toties ko viņš paveica ar gribasspēku – pēc tam uzrakstīja fantastiskākos darbus mūzikas literatūras vēsturē.

Jā, tur ir tā lieta, ka sākumā viņam bija liels pārdzīvojums, ka viņš zaudē dzirdi, un viņam bija tāds kā kritums daiļradē. Bet tad viņš saprata to, ka ir jācīnās, un atrada spēku. Tad bija arī pirmais prieks, ka viņš uzrakstīja kaut ko, būdams jau nedzirdīgs, – un tas radīja šo viņa turpmāko daiļradi. Tāpēc šīs cīņas un nepadošanās aspekts ir ļoti svarīgs jebkur.

Piemēram, kad es biju Onkoloģijas centrā, kur ārsti iet apgaitā un skatās onkoloģiskos slimniekus, daudziem ļaundabīgu audzēju dēļ ir izoperētas balsenes. Arī bez balsenes cilvēks var iemācīties runāt. Dakteris iet garām un saka – nu, tas jau nebūs runātājs un tas savukārt labi runās. Tad es viņam prasīju – kāpēc jūs domājat, ka tas nerunās un tas runās, kaut gan operācijas veiktas vienādas? Viņš teica – viens cilvēks ir apņēmības pilns un motivēts, lai strādātu ar logopēdu un atjaunotu savu balsi arī bez balsenes, otrs savukārt ir dzīves nomākts, sabijies un tāds, kurš neko negrib darīt un nedarīs – tādēļ arī nerunās. Arī šajā grūtajā laikā mums būtu jāatrod tieši motivācija un gribasspēks uzveikt visu šo un neskatīties uz to slikto.

Un slikto nepropagandēt tik ļoti, vairāk propagandēt tās labās lietas, kuru varbūt ir mazāk.

Mēs kā LORi citreiz vienā pieņemšanā skatāmies 30 slimniekus, un tad no tiem 30 kādi pieci izstāsta mums, kā ir pārslimojuši šo vīrusu. Daudzi to pārslimo diezgan viegli, bet tie pārsvarā ir tādi cilvēki, kuri nodarbojas ar sportu, kuri ir aktīvi. Tāpēc arī šajā laikā būtu svarīgi darīt visu, lai organisms būtu gatavs cīņai, un tas ir – daudz dzert šķidrumu, nodarboties ar sportu, būt svaigā gaisā, svarīgs ir arī darbs – ja tiek atņemts viens darbs, jāmeklē cits darbs, jo, ja cilvēks darbojas, viņam visu laiku ir kaut kāds mērķis.

Tajā pašā laikā mēs zinām, ka ļoti reti kad lido kails vīruss, viņš nelido nekur mums pa ielām, un, ja ir maska un nedaudz distance, tad mēs esam diezgan pasargāti. Jo īpaši, ja maska ir tīra. Citreiz mani sarūgtina, ka cilvēki, īpaši reģionos, izvelk no netīrām kabatām netīru masku un uzvelk virsū tikai tā – ķeksīša pēc. Bet tas ir daudz sliktāk, nekā vispār nevilkt masku un elpot svaigu gaisu, jo maskas jau ir pilnas ar mikrobiem un mikrobi arī siltā, mitrā vidē īpaši vairojas.

Šajā laikā būtu jāskatās, nevis kā kaut ko aizliegt (jo tas ir diezgan viegli – aizliegt koncertus un veikala apmeklējumus), bet kā atrisināt situāciju.

Būtu jāsēžas kopā ļoti spēcīgiem mediķiem vai ļoti spēcīgiem ekonomistiem, un tad to visu var atrisināt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt