Suns liks jums sevī vilties un iemācīs, ka neko nesaprotat

„Es tik ļoti mīlu mūsu suni,” teicu kādā siltā pēcpusdienā, kad trijatā sēdējām pagalmā. Ir sācies suņa Bites trešais mēnesis kopā ar mums, un esmu vairākkārt pārliecinājusies, ka mūsu kopdzīve nebūs nepārtraukti brīnišķīga. Reizēm jūtos pilnīgi izgāzusies, jo nezinu, kā rīkoties kādā nepieredzētā situācijā, pietiekami ātri nesaprotu, kā reaģēt, vai trešais variants – sev par pārsteigumu, rīkojos pilnīgi citādi nekā iepriekš. Un līdz ar to radu sunim negatīvu pieredzi.

Iepriekš par Biti: 

Sākšu ar to, ka paskaidrošu, ko es domāju ar „pilnīgi izgāzusies”. Tas nozīmē, ka es esmu vīlusies nevis sunī, bet sevī. Ka es nespēju atrast pareizo variantu, kā man būtu jārīkojas, kad es kļūstu aizkaitināta vai saprotu, ka neesmu pienācīgi novērtējusi, ko suns šajā brīdī vēlas un spēj. Sunim ar to nav nekāda sakara, nekad.

Kāpēc? Neliels fikcionāls un stereotipisks piemērs no suņu dzīves kopā ar cilvēkiem. Suns pagalma vidū rok bedri, cilvēks uz suni dusmojas un kaut ko sunim skaidro. Cilvēks skatās uz suņa garo seju un domā, ka suns nokaunējies un sapratis, ka bedri rakt nevajag. Cilvēks pat iedomāties nevar, ka suns tādu seju uztaisītu arī tad, ja dzirdētu cilvēka dusmīgo intonāciju un bedri nemaz nebūtu racis. Un tas nenozīmē, ka suns ir dumjš, tas nozīmē, ka cilvēks nav īpaši gudrs. Cilvēks nesaprot, kā ar suni komunicēt.

Bite, kuru paņēmām no patversmes, ir mūsu pirmais suns, un es neesmu kinoloģe, neesmu arī izlasījusi nevienu akadēmisku rakstu par suņu uzvedību. Man nav nekādu ilūziju, ka es saprotu, kā suņi domā. Es pat neesmu pārliecināta, vai es Bitei patīku – jā, viņa luncina asti, jā, šķiet, ka viņai nav garlaicīgi, bet viņa taču neizvēlējās ar mani dzīvot kopā, mēs viņu vienkārši paņēmām un atvedām mājās. Bet es interesējos, ko domā suņu cilvēki, kuri izmanto mūsdienīgu pieeju, un ļoti cenšos, lai Bitei ar mani kopā būtu labi. Dažreiz man neizdodas, un es ļoti ceru, ka viņa man to piedos.

Nekas nav pašsaprotami, un visam ir iemesls

Dienā, kad pasaku, cik labi, ka Bite nerej uz mašīnām, viņa izdara tieši to – sāk riet uz mašīnām.

Kā ierasts, ejam kopā skriet. Skrienam gar sētu, aiz kuras rej suņi. Bite satraucas, palecas gaisā suņu virzienā, uzrej pretī. Ātri tiekam prom, viss labi. 

Esmu nedaudz pagarinājusi maršrutu, skriesim pāri pārvadam. Tiklīdz izskrienam no nomaļā ceļa uz šosejas ietves, Bite mēģina mesties virsū garāmbraucošai automašīnai. Esmu pārsteigta. Nesaprotu, kas notiek. Apstājos uz brīdi, lai suns var nomierināties, tad turpinu skriet.

Mašīnas brauc mums garām, brauc mums pretī un brauc arī zem tilta. Pārskrienam pāri un viss it kā šķiet kārtībā. Apgriežamies, lai skrietu mājās, un Bite metas virsū katrai mašīnai, kas mums brauc pretī.

Ātrumā domāju, ko darīt. Skubinu Biti skriet ātrāk, jo ceru, ka tas novērsīs viņas uzmanību. Tas visu padara vēl sliktāku – tagad viņa auļo un metas virsū mašīnām ar vēl lielāku entuziasmu. Saprotu, ka skriešana viņu uzkurina, un apstājos. Runāju ar Biti. Viņa pagriezusies pret mežu un rej tā virzienā. Kad viņa ir nedaudz nomierinājusies, sākam lēnām tipināt pāri tiltam. Redzu, ka Bite cenšas savaldīties – strauji paskatās uz mašīnu un aizgriež galvu.

Kad tiekam nost no šosejas, saprotu, ka skriet, ja garām brauc mašīnas, nevajag vispār – tās uz šaurā ceļa ir tik tuvu, ka nav droši. Ieraugu auto, apstājamies. Auto pabrauc garām, skrienam tālāk. 

Tobrīd man šķiet, ka mans plāns par skriešanu kopā ar suni sacensībās attālinājies pamatīgi. Kādas sacensības – mēs pat pilsētā pa ielu nevarēsim kopā paskriet. Kā es viņu nodarbināšu?

Pēc pāris dienām nāk apskaidrība. Suns bija satraukts, un kaut kur tas satraukums bija jāliek. Sarējās ar citiem suņiem un tieši pēc tam virsū brauca mašīnas. Tad atkal un atkal. Dzirdēja pilnīgi jaunas skaņas, darīja kaut ko diezgan jaunu un turklāt – pilnīgi jaunā vietā. Bite to nevarēja izturēt. Man vajadzēja pāriet pastaigas soļos vai griezties uz otru pusi jau pēc pirmā uzrējiena.

Bite skatās, kur pazūd mašīnas

Nākamajās skriešanas reizēs darīju labāk. Pāri tiltam gājām ļoti lēni, piedāvāju Bitei visu apskatīt un izošņāt. Viņa izbāza galvu caur margām un skatījās, kur pazūd mašīnas, kas brauc zem mums. Apgūlās uz zemes un skatījās zem tilta.

Riešana uz mašīnām skrējienos vairs nav atkārtojusies. To vēlāk atkal piedzīvojām pirmajā pastaigā Rīgā. Gājām ārā ļoti vēlu vakarā, kad ir mierīgāks. Biti ārkārtīgi satrauca garāmbraucošie mopēdi, un viņa metās virsū nākamajai mašīnai. Šoreiz es sapratu, kas par lietu, un zināju, kas jādara – apstājos un novērsu viņas uzmanību ar kārumiem, lūdzu izpildīt kādu vienkāršu darbību, runāju ar viņu.

Par sevi nevaru būt droša

Reiz kaut ko saprast gan nenozīmē, ka es vienmēr rīkošos atbilstoši secinājumiem. Lai gan zināju, kas jādara, kad kaķis ir uzkāpis uz galda un suns nolemj rejot ieviest kārtību mūsu un kaķa attiecībās, es tā nerīkojos. Zinu, ka jāpaķer kārums vai kā citādi jānovērš suņa uzmanība, bet tā vietā toreiz sāku saukt vārdus, kurus Bitei neesmu mācījusi. Teicu "nē", "nedrīkst", "eu"! Pilnīgi bezjēdzīgi mēģināju ielīst sunim priekšā un notvert viņas uzmanību. 

Kaķim noteikti kaut kas ir aiz ādas

Pēcāk jutos ļoti dumja, bezcerīga un biju sevī vīlusies. Mans uzdevums ir sniegt Bitei labāko iespējamo dzīvi, bet es pat pašsaprotamas lietas nevaru izdarīt.

No nepatīkamas pieredzes izvairīties neizdodas

Katru dienu ar Biti kopā kaut ko mācāmies. Sēdēt, gulēt, gaidīt, pildām vingrinājumus, kas ļauj iemācīties iet blakus, spēlējam spēles, kas atkal un atkal Bitei parāda, ka jānāk pie manis, kad es viņu saucu – tad obligāti notiks kaut kas labs. Suns rīkojas tā, kā es vēlos, jo grib to darīt – viņas darbību pastiprinu ar kārumu, rotaļlietu vai kaut ko citu, kas viņai sagādā prieku. Viņa dara, jo zina, ka tā var sasniegt rezultātu, kuru viņa gaida, notiek kaut kas pozitīvs. 

Rāšana, sodīšana, dusmu izrādīšana vai kaut kas tamlīdzīgs šajā pieejā neietilpst.

Tāpat staigājam gar visiem ciema suņiem un baroju Bitei kārumus, kad viņa uz suni paskatās un pagriež galvu atpakaļ uz manu pusi. Ejot gar rejošajiem, no kuriem nevar izvairīties, cenšos novērst viņas uzmanību ar kārumiem un slavēju, cik viņa ir laba.

Te ir runa par lēnu pieradināšanu pie kairinātāja un citas reakcijas radīšanu. Ja iepriekš viņa leca un rēja, te viņa ierauga suni un paskatās uz mani. Tāds ir mērķis. 

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by Bite un Kaķa kungs (@bite.un.dzerve) on Jul 10, 2019 at 10:55pm PDT

 

Bet iztikt bez sliktas pieredzes ne vienmēr ir iespējams. Dažreiz iekļūstam situācijā, kurā iegūt Bites uzmanību man pagaidām neizdodas, tomēr ir jātiek prom pēc iespējas ātrāk. Parasti tie ir ļoti aktīvi rejoši suņi, kuri uzradušies ne no kurienes. Tiem Bite atbild tieši tādā pašā veidā. Ja stāvēsim tur, labāk nekļūs, tādēļ ātri saņemu suni īsākā pavadā, tieši priekšā viņai griežos uz citu pusi un priecīgi saku „ejam!”. 

Dažreiz izdodas un viņa aiziet man līdzi, citreiz Biti principā aizvelku prom līdz vietai, kur viņa mani atkal spēj dzirdēt.

Nav tā, ka es velku viņu pa zemi, bet vilkšana tā ir. Pavelku, viņa sāk kustēties, runāju ar suni, pavelku vēlreiz, viņa paklausa vēlreiz. Drausmīgi izklausās.

Viņas pavada ir piestiprināta polsterētiem iemauktiem, un tie viņas kaklu neierobežo, tāpēc ceru, ka tas sāpes nesagādā. Tomēr redzu, ka stresu tas sagādā, un zinu, ka suns neko neiemācās. Kamēr Bite vēl nespēj šādus suņus izturēt, man būtu jāizvairās no tādiem pilnībā. Vai straujāk jāreaģē, lai pagūstu mainīt virzienu vai sāktu dot kārumus, pirms Bite ir tik ļoti satraukta. Tātad – jāparedz, ka kaut kas tāds var notikt.

Bet man ne vienmēr izdodas. Ripoju pa meža ceļu ar velosipēdu, un Bite ar elastīgo pavadu pie iemauktiem skrien man blakus. Piepeši ceļmalā kaut ko saož un metas iekšā mežā. Es strauji bremzēju un nolecu no velosipēda. Saucu Biti atpakaļ, bet nekas neizdodas. Velku viņu atpakaļ uz ceļa, bet Bite raujas mežā tik spēcīgi, ka apguļas uz zemes, lai paliktu uz vietas. 

Ātri domāju, ko darīt. Varbūt apstāties, un viņa varēs nomierināties? Tas nelīdz – Bites satraukums nezūd. Nelīdz arī staigāšana gar smaržojošo vietu. Beigās kaut kā pacēlu velo, stūmu to uz priekšu ar vienu roku, otrā turēju pavadu un vilku suni prom. Šaušalīgi izklausās. Tā noteikti nav pozitīva pieredze.

Bite pazūd miglā

Kāds būtu bijis pareizais risinājums? Šajā situācijā neiekļūt – nebraukt pa šauru meža taku ar velo. Es to sapratu tikai pēc tam. Nākamajā dienā gājām uz to pašu vietu ar ļoti garu pavadu, lai Bite var izošņāties un visu mierīgi apskatīt.

Lai iebrauktu pilnīgā „OSHO” pašpalīdzības padomu stilā, pievienošu mācību, ko no visa šeit aprakstītā esmu ieguvusi  – sunim no manām bēdām nav nekādas jēgas, ja nelaboju savas kļūdas. Tādas es pieļauju visu laiku, un, ieturot iesākto spārnoto citātu līniju, piebildīšu, ka kļūdīties ir normāli, galvenais ir saprast, ko izdarīji nepareizi, un nākamreiz darīt labāk. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti