Suns Bite brauc mājās! Kaķis nav ieradies

Pēc 10 tikšanās reizēm vairāk nekā trīs mēnešu laikā suns Bite beidzot paliks pie mums pavisam! Remonts jaunajā dzīvoklī ir pamatīgi ievilcies un vēl kādu laiku nebeigsies, tomēr likt Bitei dzīvot patversmē vēl ilgāk šķiet nepareizi. Tādēļ kopā ar kaķi Dzērvi no mazā Rīgas dzīvoklīša esam pārcēlušies uz dārza mājiņu pie jūras. Pagalmu apjož žogs, tāpēc viss ir droši – suns nekur neaizmuks, ja vien paši neizlaidīsim pa vārtiem.

Kaķim daudz laika neesam devuši, viņš savās vecajās mājās viens ir tikai divas naktis. Kā secinājām pēc suņa un kaķa pirmās iepazīšanās – gaidīt nebija jēgas, tāpēc otrās dienas rītā saģērbjamies  un braucam uz patversmi pēc suņa.

Pa ceļam piestājam veikalā, lai iegādātos kakla siksnu un pavadu. Savu tagadējo kakla siksnu Bite atstās patversmē, un bez pavadas viņa vēl nekur noteikti nevar iet. Nopērkam arī bļodiņu ūdenim un barībai, otru – 10 metrus garu pavadu, iemauktus pastaigām un skriešanai, dažas rotaļlietas un citas preces. Par tām vairāk uzrakstīšu nākamreiz – salīdzināšu cenas un varēšu izvērtēt, ko bija jēga pirkt un ko – ne.

Parakstām līgumu un ziedojam patversmei

Esam klāt! Es nervozi smaidu, esmu priecīga, jo šo brīdi gaidīju ļoti ilgi, tomēr bail arī ir. Ja nu man nav pietiekami daudz zināšanu vai spēju  tikt galā ar problēmām, kuras noteikti būs?

Ienākam patversmē un sakām, ka mēs atbraucām Bitei pakaļ. Pavisam! Mums iedod izlasīt līguma tekstu. Tajā teikts, ka mēs apņemamies suni nepamest, bet, ja tomēr viņu paturēt nav iespējams, divu mēnešu laikā atdot viņu atpakaļ patversmē. Kaut ko tādu pat nevaru iedomāties.

Suņa adopcijas līguma paraugs

Tāpat noteikts ievērot labturības prasības un nodrošināt veterināro aprūpi, kā arī sterilizēt dzīvnieku, ja tas vēl nav izdarīts. Izņēmums ir tikai tie suņi, kuriem ir kāds medicīnisks iemesls, arī kucēnus atdod nesterilizētus, saimniekam tas jānodrošina pašam.

#BiteIrSuns

Šis ir stāsts par to, kā žurnāliste Justīne Savitska atrod, iepazīstas un dzīvo kopā ar savu pirmo suni. Viņa nav kinologs. Viss, ko lasīsiet šajā blogā, ir viņas pieredze. 

Bitei ir gandrīz divi gadi, un viņa ir sterilizēta. Es to pilnīgi saprotu un atbalstu. Patversmēs suņu ir pārāk daudz, turpināt vāvuļot par viena metiena nepieciešamību un darbināt sludinājumu dzīvnieku pavairošanas mašīnu ir bezatbildīgi un cietsirdīgi. Es savu suni tam pakļaut negribētu, turklāt man ar ciltsdarbu nodarboties nav ļauts. Nav arī nekādas vēlēšanās un izpratnes par šo jomu.

Mana pārliecība ir šāda – tiekam vismaz līdz tam, ka dodam mājas visiem patversmju suņiem un neļaujam Dzīvnieku aizsardzības likuma pārkāpējiem suņus turēt. Adopcijas līgumā lielajiem burtiem rakstīts, ka mēs apņemamies neturēt suni ķēdē. Lai cik ļoti es cerētu, ka tie šausmīgie laiki jau sen ir beigušies, joprojām ir ļoti daudz „saimnieku”, kas savus suņus tur piesietus. Un viņi tā pavada visu mūžu – sargā savu cietumu.

Kamēr parakstām līgumu, Biti nosver. 24 kilogrami – to pieņemšu par viņas ideālo svaru, un pēc tā rēķināsim, cik daudz jādod ēst. Patversmē gan saka, ka viņa pati mums pateiks, pietiek viņai vai ne. Ja suns ņemas un neēd vai daļu atstāj bļodā, tad bļoda jāņem nost. Ja apēd ļoti ātri un bakstās pa bļodu, var iedot vēl mazliet. Galu galā – var taču suni nosvērt.

Bites pase, kurā ir dati par vakcināciju un ziņas par saimnieku

Eiropas Savienības lolojumdzīvnieka pasē ierakstu savu vārdu, uzvārdu, adresi un telefona numuru. Tukšajā lodziņā ierakstu arī suņa vārdu – Bite. Patversmē viņu sauca par Bitīti, mēs to atstāsim mīļvārdiņam.

Bitei uzliek jauno kakla siksnu, un tā, izrādās, ir par lielu. Bija taisnība pārdevējai, kas teica, ka bez suņa pirkt nav prātīgi. Būs jābrauc mainīt.

Bite gaida, kad mēs beidzot brauksim mājās

Kamēr Bite izkārtu mēli vāļājas pa zemi, ziedojumu kastē iemetam savu. Ļoti mulsinošs brīdis, jo nesaprotu, cik daudz vajadzētu. Prasu, kādu summu parasti ziedo, konkrētu skaitli nenosauc, katrs ziedojot atbilstoši savām iespējām. Mēs kastē iemetam 60 eiro. Nevaru saprast, vai tas ir pietiekami, varbūt vajadzēja vairāk. Nezinu. Laikam vajadzēja vairāk.

Oficiāli esmu Bites cilvēks

Ārpusē nofotografējamies ar Biti, lai patversme varētu ielikt ziņu savā ''Facebook'' lapā, ka Bite devusies uz savām jaunajām mājām.

 

Bite ielec mašīnas aizmugurējā sēdeklī, ir izkārusi savu pārsteidzoši garo mēli un nenormāli elso. Braucam mājās, es skatos uz viņu pār plecu. Smaidu un fiziski jūtu laimi, es nezinu, kā mazāk banāli šīs sajūtas lai nosauc. Ir ļoti silti un priecīgi.

Bite, Justīne un Raivis brauc mājās

Joprojām pārsvarā stāv kājās, pat ja apguļas, tas ilgst divas līdz 30 sekundes – tiklīdz auto piestāj pie sarkanās gaismas vai izpilda kādu citu manevru, Bitei jāceļas kājās un jākontrolē, kas notiek. Bet ir svarīgākas mācību lietas, par kurām uztraukties – kaķis!

Kaķis mājās ierodas tikai naktī

Pēcpusdienā esam klāt, bet kaķi nekur nemana. Iekārtojam viņam drošu vietu uz kumodes, kur suns nevarēs tik viegli viņu aizsniegt. Ejam ar suni skriet pa mežu. Man paredzēts 12 kilometru treniņš pa kalniņiem, un Biti ņemu līdzi uz pirmajiem pieciem. Mums iet izcili! Pirms pagriezieniem saku virzienu komandas un Bite saprot, ka jāskatās, ko es daru.

Ieskrienam garā zālē, un Bite kā stirna lec tai cauri. Šķiet, ka viņai patīk un esmu sajūsmā!

Aizskrienam uz mājām, kaķa nav joprojām. Pabeidzu treniņu bez Bites, un kaķa nav arī tad. Ir jau pavisam vēls, kad redzu, ka Dzērve pa vārtu apakšu lien pagalmā. Ienesam viņu istabā, noliekam uz kumodes un skatāmies, ka kaķu kautiņā būs atkal saplēsis plakstiņu. Bet nav tik traki, ir bijis sliktāk. Iztīrām ar melno tēju, ko savulaik ieteica aptiekā kā labu skalojamo. Apakšējam plakstiņam kādas senas brūces dēļ ir neliels defekts un acs tek. To tīrām regulāri, un melnā tēja strādā daudz labāk nekā pilināmie, kurus mēģinājām.

Kaķis visu kontrolē, arī suņa miegu

Kaķis zemē kāpt netaisās, ir noguris un viss ir mierīgi – arī suns liek kaķi mierā.

Nākamā diena un ēdiena konflikts

Kaķis visu nakti ir gulējis uz kumodes un pirmo reizi ir atcēlis sava barotāja modināšanas rituālu. Suns mierīgi vāļājas savā guļvietā. Pasaucam Biti pie sevis un guļam tālāk.

Kaķi visu dienu sēdinām uz kumodes, un viņš šņāc katru reizi, kad suns iet garām. Nu negudrs. Viņa grib tikai paošņāt vai vispār uz kaķi neskatās. Ārā abus laist kopā pat negrasāmies, bet Bite veikli izsprūk pa durvīm. Ātri iet pie kaķa un viņš, protams, nobīstas un bēg prom šņākdams. Suni gan viegli sasaukt, Bite liek kaķi mierā.

Bite pārvākusies uz dīvāna

Kopumā ir ļoti nogurdinoši visu laiku kontrolēt, kur viņi atrodas un ko dara, pieskatīt, vai ārdurvis patiešām ir ciet. Bet šķiet, ka viss ir labi.

Tomēr, tiklīdz es vakarā skaļi pasaku, ka mums ir ļoti paveicies, rodas biedējoša situācija, kurā iesaistīts ēdiens. Uz zemes nejauši nokrīt vistas gabaliņš un abi lien pēc tā gabala. Bite ierejas, es ātri laižos prom un saucu suni pie sevis. Viņa atsaucas un nāk!

Kaķis dīvainā kārtā nekur tālu neaiziet. Man šķita, ka viņš būs nobijies, bet nē. Noliekam atpakaļ uz kumodes kā tādu priekšmetu. Nevaru saprast, kāpēc paliek sliktāk, nevis labāk.

Ja nu mēs kaķim esam sabojājuši dzīvi?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vide un dzīvnieki
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti