Iepriekš par Biti:
- Iepazīšanās ar Biti patversmē
- Bite pie kinologa un brauc pirmo reizi ciemos
- Pirmo reizi suns paliek pa nakti un iepazīstas ar kaķi
- Bite oficiāli tiek adoptēta un aizvesta mājās.
- Suns sāk iedzīvoties jaunajās mājās un sporto kopā ar saimniekiem.
Neesot labi, ja suņa mājas dzīvē ir stingra rutīna – ja vienmēr tiek iets ārā vienā un tajā pašā laikā, ja pastaigām ir viens un tas pats maršruts un kāpšana mašīnā vienmēr nozīmē braucienu uz kādu sunim labi zināmu vietu. Sunim būs garlaicīgi, un tā var nejauši suni iemācīt būt pārlieku priecīgam vai kā citādi pieprasīt iznākumu, kuru suns gaida.
Tamdēļ esot labi meklēt jaunas pastaigu takas vai, sunim redzot, mērķtiecīgi pārcilāt priekšmetus, kuri sunim asociējas ar došanos pastaigā. To paturu prātā, tomēr ir lietas, kuras nedrīkst nenotikt.
Suns kārtīgi jānodarbina katru dienu
#BiteIrSuns
Šis ir stāsts par to, kā žurnāliste Justīne Savitska atrod, iepazīstas un dzīvo kopā ar savu pirmo suni. Viņa nav kinologs. Viss, ko lasīsiet šajā blogā, ir viņas pieredze.
Atnākam mājās, es ātri soļoju uz vilcienu, un Bite iet gulēt tālāk. Ja otrs cilvēks arī brauc prom, uzreiz pēc rīta pastaigas ir Bites pirmā ēdienreize. Sagaidām, kad viņa pagalmā nokārtojas un laižam atpakaļ istabā gulēt.
Bite nav nekāds krēslgrauzis vai zeķu iznīcinātājs, tomēr, lai mājās būtu miers un suns būtu priecīgs, dienas otrajā pusē ir jābūt skrējienam vai garai pastaigai pa mežu. Ja ne, Bite sāks vazāties pa istabu ar kamīna pagali mutē, līdīs miskastē vai uzstājīgi mēģinās iesaistīt kaķi spēlē, kurā viņš nevēlas piedalīties.
Turklāt mēs taču meklējām aktīvu suni, un gribam, lai viņai būtu vislabākā iespējamā dzīve.
Kopā neskrienam vairāk par 8 kilometriem, temps arī nav ātrs. Tomēr Bite kļūst spēcīgāka, man pat šķiet, ka izskatās muskuļotāka.
Ja dodamies garā pastaigā pa mežu, kabinu klāt 10 metrus garu pavadu – ar to varu mēģināt imitēt pastaigu bez pavadas. Suns var doties, kur vēlas, un brīvi ošņāties. Ik pa laikam nosaucu viņas vārdu un pasaucu pie sevis. Priecīgi slavēju viņu jau tad, kad Bite sāk nākt manā virzienā. Kad viņa ir klāt, saku „Jā!”, iedodu kārumu un saku „Brīvs”. Tas ir viens veids, kā mācīt atsaukšanos – suns ielāgo, ka pienākot pie sava cilvēka vienmēr notiek kaut kas labs, turklāt pastaiga pēc tam turpinās. Ļoti ceru, ka kādreiz varēšu laist Biti bez pavadas, jo zināšu, ka viņa atsauksies vienmēr.
Mācīšanās ir obligāta
Par mācīšanos vairāk rakstīšu kādā citā reizē, tomēr tas ir jāpiemin, ja runājam par lietu kārtību mūsu mājās. Šobrīd nodarbojamies ar pašām svarīgākajām lietām – atsaukšanos, spēju gaidīt un spēju iet blakus.
Biti mācu katru dienu, jo prāts arī jānodarbina, turklāt man nav ne mazāko ilūziju, ka var saprātīgi dzīvot kopā ar suni, ja suns netiek sagatavots situācijām, kurās tam būs neizbēgami jānonāk, dzīvojot cilvēku pasaulē.
Pietiekot pat ar 15 minūtēm dienā. Mācīšanās minūtes var sadalīt arī vairākos piegājienos, ja suņa uzmanību tik ilgi nav iespējams noturēt. Vislabāk esot, ja ar suni katru dienu darbojas 30 minūtes vai stundu.
Norādes un jaunas darbības mācu, tikai pirms Bite ir ēdusi. Mēģināt to darīt pēc ēdienreizes ir diezgan bezjēdzīgi – kāpēc lai viņa iesaistītos, ja ir paēdusi?
Visu, ko izmēģinām mājas pagalmā, atkārtoju arī pastaigu laikā, jo ar suņiem ir tā – tas, ka protu vai saprotu kaut ko vienā vietā, nenozīmē, ka es to varēšu citā vietā. Tāpat jāsaprot arī tas, ka mājās viss ir pazīstams un sunim ir vieglāk koncentrēties. Ārpus pagalma ir daudz lietu, kuras novērš uzmanību.
Mācīšanos vienmēr kombinēju ar spēlēm, lai viss būtu interesantāk un Bite nenogurtu. Piemēram, divas reizes prasu apsēsties un gaidīt, kamēr atnāku atpakaļ ar kārumu, bet trešajā reizē noslēpju kārumus dārzā un Bite iet meklēt. Pirms sākt nākamo posmu, pamētājam kociņu vai uztaisām pauzi.
Miegs ir ļoti svarīgs
Ja vien kaut kur kopā nebraucam, Bite pa dienu vairākas stundas guļ. Šāds režīms arī brīvdienās, kad visi esam mājās, jo sunim tiešām nāk miegs.
Klausījām kinologu un to ievērojām jau no pirmās dienas. Aizvēru istabas durvis un turpināju darīt savas lietas. Bite dzirdēja, ka esmu tepat, un neuztraucās, ka kaut kur pazudīšu. Ja izgāju ārā no mājas, pa logu redzēja, ka es nekur prom neeju un ar laiku saprata, ka var mierīgi gulēt. Ja vien garām neiet kāds suns, tad gan ir jāceļas, jākāpj uz dīvāna un jārej.
Pirmajā reizē, kad atstājām viņu vienu mājās, vēl nebijām sapratuši, ka Biti satrauc, ja māju pametam ļoti ātri. Pietika ar 15 minūtēm vienatnē, lai sagrauztu žalūzijas. Tās suncim traucēja redzēt, kas notiek uz ceļa.
Tagad vienmēr nedaudz pagrozāmies pagalmā vai pie vārtiem. Kādā neapdomīgā reizē tomēr cieta arī otrs logs.
Morāle – arī palikšana vienam sunim ir jāmāca. Nevar gaidīt, ka viss notiks pats no sevis. Var sākt šādi: kad suns ir mierīgā noskaņojumā, atstāj to uz īsu brīdi kopā mīļu rotaļlietu vai kaut ko graužamu istabā. Ienāc atpakaļ un iedod kārumu. Pagrozies pa istabu, pēc brītiņa aizej atkal prom un atkal atnāc atpakaļ. Tā vairākas reizes, līdz suns nesmilkst, kad cilvēks pamet istabu. Nākamreiz var aiziet prom uz ilgāku laiku. Turpina tādā pašā garā, kamēr suns pierod palikt viens.
Gultu nosargājām, bet dīvānu tomēr ne
Par pirmajām naktīm un jautro cīkstiņu par gultu jau rakstīju iepriekš. Tolaik vēl domājām, ka suns gulēs tikai savā guļvietā un bijām aizbarikādējuši abus dīvānus ar mantām, lai, arī mums prom esot, suns pa dīvānu nelodā.
Ilgi gan mēs to skatu izturēt nevarējām, un sāku arī šaubīties, vai mums tiešām ir kāds sakarīgs iemesls, kādēļ viņa vasaras mājā nevar gulēt uz vecā dīvāna. Spalvas? Tās tāpat klejo pa māju. Vienkārši nedrīkst? Tas kaut kā dumji izklausās.
Tagad suns pa nakti bieži guļ arī dīvānā. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ vēlme palikt mūsu gultā ir principā izzudusi. Nav gan tā, ka gultā mēs Biti nelaižam vispār, katru rītu viņu saucu pie sevis. Tagad dažreiz bēdājos, jo viņa ne vienmēr nāk – dīvānā laikam ir foršāk.
Kā skaidroja kinoloģe, tas, ka Bite vienā vietā guļ dīvānā, nenozīmē, ka citā es nevarēšu viņai iemācīt, ka uz dīvāna kāpt nevar. Tādēļ, kad remonts beidzot būs noslēdzies un pārcelsimies uz jauno dzīvokli, norunājām, ka jaunajā Biti nelaidīsim. Varbūt dīvānam naudas nepietiks un jautājums atrisināsies pats no sevis.
Blēņu iespēja ir jānovērš
Ja suns dara blēņas, mēs esam vainīgi, viņai ar to nav nekāda sakara. Visam ir kaut kāds iemesls, piemēram, garlaicība. Suns gan var iemācīties rīkoties tā, lai mums visiem būtu labi, bet tam vajadzīgs laiks. Tādēļ situācija jārisina kaut kā citādi. Viens variants ir suņa uzmanību novirzīt kaut kur citur. Piemēram, ja viņa grauž spilvenu, vietā tiek iedots kociņš. Ja viņa vazājas pa istabu tieši ar to dēli, kurā ir nagla, to paņemam un iedodam citu. Ja viņa savāc akmeni no dārza, saprotam, ka viņai gribas grauzt un dodam nākamajā ēdienreizē arī kaulu.
Otrs variants ir novērst iespēju darīt blēņas. Piemēram, miskasti esam padarījuši sunim nepieejamu – pastūmām zem beņķa. Pagales, kuras grauzt nevajag, noliekam vietā, kur suns nevar aizsniegt. Ēdienu uz galda neatstājam.
Ja ir karsti, Bite ar lielu entuziasmu rok bedres. Ja bedre ir vietā, kur tā nav īpaši vēlama, piemēram, pie jāņogu krūma, tur ierokam viņas kakas. Ja sunim savu izkārnījumu smaka nepatīk, suns tiem metīs līkumu un tajā vietā bedri neraks. Kad Bite bedri rok smiltīs pie šķūnīša, viņu pat iedrošinām, tāpat arī pludmalē vai citās vietās, kur bedre nevienam neskādē.
