Iespaidīgā āriene, dobjā balss un ciešais acu skatiens daudzus attur pat tuvoties Bordo dogam. Taču, iepazīstot tuvāk, vairs negribas šķirties. Šķirne ir izveidojusies Francijā no vietējiem mastifveidīgiem vai arī no ieceļojušiem seno romiešu suņiem. Senatnē Bordo dogus tiešām izmantoja suņu cīņām, arī lielu dzīvnieku medībām. Vēlāk, ap 18. gadsimtu, iespaidīgie mastifi apsargāja franču aristokrātijas īpašumus. Mūsdienās Bordo dogs ir tikai un vienīgi kompanjons. Turklāt ļoti slinks.
Revjakinu ģimene Bordo dogus iemīlēja pavisam nejauši, ieraugot šo milzīgo suni kādā izstādē. Ieraudzīja, iemīlēja, un viss. Runājot par šīs šķirnes suņu slinkumu, saimnieks Oļegs sacīja: "Viņš tiešām tāds ir. Jā, labi, ir skaidrs, – kad viņš ir kucēns, kad viņš ir jauns suns, viņš, protams, ir bišķiņ aktīvāks, nekā pēc tam paliks. Piemēram, Pumai ir trīs gadi, viņa nomierinājās, tagad ļoti mierīga, neaktīva, neteikšu, ka pasīva, bet nu ļoti mierīgs, tāds paklausīgs suns, kurš varētu dzīvot gan mājā, gan dzīvoklī."
Iepazīsti suņu šķirnes
Lilija un Oļegs šo šķirni izvēlējās atbilstoši savam dzīvesveidam. Viņi gribēja lielu suni, bet ne īpaši aktīvu. Tādu, kas būtu līdzsvarots draugs visai ģimenei, bet izskatītos nopietni.
Pēc pirmā Bordo doga iegādes kļuva skaidrs, ka šķirnei vienmēr vajadzīga kompānija. Šie amizantie milzeņi necieš vientulību, jo tad jūtas nelaimīgi. Tā ģimenē parādījās vēl viens Bordo dogs. Un nu ir arī kucēni. Saimnieki atzina – vislabāk, ja mājās būs divi Bordo dogi vai vismaz kāds cits suns.
Saimnieks skaidroja: "Viņam vajadzīga kompānija, viņš ir kompanjons. Tas nav suns apsardzei, kā suns kaut kādam dienestam, tas ir suns vienkārši kā dzīvesbiedrs, kas dzīvos kopā ar tevi, respektīvi, viņam vajadzīga ne visai liela uzmanība, nu vismaz, lai viņš jūt, ka kāds atrodas blakus – vai dzīvnieks, vai cilvēks."
Paradokss – tik liels, bet derēs arī paslinkiem cilvēkiem? Jā! Taču nevajag atslābt – milzīgais mīlulis prasīs no saimnieka audzināšanu un nemitīgu kontaktu. Tam nevajadzēs dienestnieka slodzi, bet mīlestību un laiku gan dubultā.
Bordo dogi ir arī suņi ar savu viedokli. Ņemot vērā šīs īpatnības, šķirne bija diezgan mazskaitlīga. Līdz ASV kulta filmas "Tērners un Hučs" iznākšanas uz ekrāniem. Pat redzot filmā daudzos lielā suņa nedarbus, pa gaisu lidojošas siekalas un spītību, cilvēki nevarēja atturēties no krunkainā purniņa šarma. Protams, tik specifiskai šķirnei šāda reklāma par labu nenāca. Iespējams, nostāsti par Bordo dogu asinskāri nāk no tiem laikiem, kad pieprasījuma dēļ tika pāroti attāli šo suņu līdzinieki.
Zīmīgi, ka Bordo dogam nav izteiktas apetītes, jo ikdienā tas nepatērē ļoti daudz enerģijas. Taču barībai jābūt atbilstošai smagā tipa šķirnēm. Kā jau brahiocefālim, tam ir specifiskās uzbūves purniņš – suns noteikti jāsargā no karstuma. Savukārt īsais apmatojums nav piemērots garām pastaigām salā.
Bordo dogs ir suns šķirnes cienītājiem, nesteidzīgiem, mierīgiem cilvēkiem, kas spēs novērtēt lielo sirdi un dot pretī tikpat daudz mīlestības. Savukārt suns spēs nolasīt jūsu emocijas un pielāgoties garastāvoklim.
Bet ir arī kāds būtisks fakts, kas jāņem vērā gigantisko suņu saimniekiem, – suņa salīdzinošais īsais dzīves ilgums.
"Kad Pumai jau bija kādi 3–4 mēneši, es sāku lasīt, kādas īpašas lietas man vajag ņemt vērā, un atradu internetā, ka viņa dzīve ilgst 5, 7, nu 10 gadus," stāstīja saimnieki, norādot, ka iepriekš suņi ģimenē vadījuši krietni garākus mūžus, piemēram, iepriekšējais suns nodzīvoja līdz 14 gadiem.
Īsais mūžs ir faktors, kas uzreiz nenāk prātā. Neviens taču neiegādājas suni ar domu, ka diezgan drīz jau nāksies no tā atvadīties.
Taču tas noteikti ir jāņem vērā, tāpat kā gatavība vienmēr būt klāt Bordo dogam, nodrošinot dzīvniekam rūpes un cieņu.
