Uz dzīvnieku patversmi Šūberts tika atvests ļoti slims, tik izkāmējis, ka cauri ādai spīdēja pat mugurkaula skriemeļi. Lai gan Rūta Patmalniece jau vairākus gadus bija strādājusi patversmē, liktenīgais klikšķis notika tieši ar Šūbertu.
Viņa ieradusies patversmē uz savu maiņu, kolēģes teikušas, lai iet apskatīties – tur esot franču buldogs. "Es franču valodā zinu divas frāzes: "Mani sauc Rūta" un varu atzīties mīlestībā. Tā es viņam arī pateicu, iepazinos ar viņu franciski, meitenes aiz durvīm bija pārsmējušās, viņš franču valodu saprot, viņš to ļoti nopietni uztvēra," smejoties stāstīja Rūta.
Pirmās nedēļas pagāja intensīvā darbā, vairākas reizes dienā barojot, kopjot un dodot zāles slimajam un nomocītajam sunim.
Iepriekšējā saimniece pat neesot atvadījusies no Šūberta, izcēlusi suni no mašīnas un aizbraukusi.
"Viņi uz dzīvnieku absolūti neskatās kā uz draugu, viņam suns ir biznesa iespēja, tas ir viņa bizness, tā ir četrkājaina nauda. Tā kā viņš vairs nevarēja veikt savu funkciju un vairs nebija derīgs vaislai, jo bija slims, izskatījās slims un bija nespējīgs, viņu atdeva patversmēm kā tādu mantu," sūkstījās Rūta.
Franču buldogi pēc dabas ir ļoti draudzīgi un cieši pieķeras saviem saimniekiem, tāpēc arī emocionāli Šūberts jutās ļoti slikti. Patversmē Rūta kļuva par viņa svarīgāko kompanjonu un atbalstu.
"Viņš ēda ļoti daudz, viņš bija tāds riktīgs putekļusūcējs, ēdamais viņam pazuda momentā, viņš bija badu redzējis, viņš skuma, viņš cilvēku ļoti gribēja. Es pie viņa gāju, sēdēju, viņš iekāpa klēpī un nekāpa laukā. Viņš ļoti gaidīja. Uzreiz, kā es atbraucu, gāju pie viņa, un tad viņš gaidīja," norādīja Rūta.
Kad kritiskākie mirkļi bija pārdzīvoti, Šūbertam sāka meklēt jaunas mājas. Tomēr tālu lūkoties nevajadzēja, buldodziņš pats jau bija sev izvēlējies īsto saimnieci.
Rūta atminējās: "Pie Šūberta brauca ļoti jauka sieviete, kas viņu atbalstīja ar konserviem un brauca ar savu sunīti regulāri darba dienu vakaros, pēc darba, lai saradinātu ar franci, kas viņai jau bija." Šūberts gan iepazinās, bet tad atgriezās pie Rūtas, kur ieritinājās klēpī un aizmiga.
"Un es domāju: "Nu, Šūbert! Pie tevis brauc, tev iespēja tikt uz tik labām mājām!" Viņi jau bija plānojuši, ka viņi viņu ņems, bet viņiem pieteicās bērniņš, un viņi saka: "Nu, Rūta, būs jāņem tev!"" stāstīja franča saimniece.
Rūta gan atzīst, ka lēmums adoptēt Šūbertu nav bijis pavisam viegls. Meitene ilgi domājusi gan par to, kā apvienot suņa audzināšanu ar saspringto lekciju grafiku un darbiem, gan arī par to, vai tiks galā ar visām izmaksām, kas nāk komplektā ar tik problemātisku suni, kura ārstēšana prasa tūkstošiem eiro.
Šūberts pārdzīvojis gan muguras trūci, gan aukslēju paplašināšanas operāciju, cīnās ar locītavu problēmām un deformētām ķepām. Tas viss nāk komplektā ar dzīvnieku pavairotāju rūpalu, par ko Rūtai ir īpašas dusmas.
"Man ir dusmas uz to visu sistēmu kā tādu, ka vispār tāda pavairošana notiek un ka cilvēki tīri savas nezināšanas dēļ to visu atbalsta," viņa sacīja, uzsverot, ka visi dzīvnieki, kurus nopērk bez dokumentiem, jo – tas jau ģimenei, tas priekam! – , nezinot atbalsta pavairotājus, un ietaupītie pārsimts eiro tiks "atstāti" pie veterinārārsta jau pirmajās vizītēs, lai noskaidrotu, ko dzīvnieks vispār ēd, kāpēc visu laiku kasās un kā viņam jādzīvo.
Ikdienā Rūta nodarbojas ar tēlniecību. Savukārt Šūberts godam nes komponista vārdu un kopā ar Rūtu apmeklē arī mākslas lekcijas.
Abu satikšanos Rūta sauc par likteni un dzīves izvēli, kurai nebija iespējams pretoties.
