Ekskursijai pa Rīgu ir trīs maršruti – Pārdaugavā, Rīgas centrā, Vecrīgā un Daugavmalā. Šis ir otrais no trim rakstiem šajā sērijā.
Lepnie Rīgas bulvāri zem ienaidnieka uguns
Par Bermonta armijas uzbrukumu Rīgai 1919. gada oktobrī liecināja ne tikai kaujas Pārdaugavā. Jau pirmajā uzbrukuma dienā 8. oktobrī ienaidnieka aeroplāni uzmeta bumbu Muitas dārzam (pie mūsdienu Zemkopības ministrijas ēkas) un apšaudīja Esplanādi, kur notika 6. Rīgas kājnieku pulka paraugdemonstrējumi.
Pēc tam, kad Bermontiādes kauju frontes līnija Rīgā nostiprinājās abās Daugavas pusēs, sākās savstarpēja apšaudīšanās un bumbas un artilērijas lādiņi krita krietni tālu Rīgas bulvāros. Pasargātas nebija arī citas apkaimes ārpus centra – 14. oktobra vakarā apšaudē no Daugavas otra krasta tika sapostīti arī Sarkandaugavas nami. Tālredzīgākie pārlīmēja namu logu rūtis, lai tās pasargātu no izbiršanas, bet pēc postošas Rīgas centra apšaudes 17. oktobrī tika arī dota pavēle tumšajā diennakts laikā aptumšot logus visiem namiem no Daugavmalas līdz Dzirnavu ielai ar nolūku apgrūtināt Pārdaugavā dislocētās ienaidnieka artilērijas darbību.
Vairāk vai mazāk nejauši raidītie Bermonta armijas šāviņi centrā prasīja civiliedzīvotāju upurus, turklāt visai tālu no Daugavas krastmalas. Tā, piemēram,
kafejnīcā uz Valdemāra un Elizabetes ielas stūra šāviņa sprādziens prasīja Valsts bankas ierēdņa Andreja Lejiņa dzīvību.
Citā dienā šāviņš trāpīja 3. pilsētas vidusskolas ēkai (mūsdienās pamatskola “Rīdze” Krišjāņa Valdemāra ielā). Tur skolas pārzines Emmas Traubergas-Vitenbergas un Latvijas Tautas padomes locekļa Eduarda Trauberga dzīvoklī tika nogalināta viņu četrgadīgā meita Velta, un ievainotas vairākas skolnieces. Bermontiešu nejaušās apšaudēs nogalināti vai ievainoti tika arī ugunsdzēsēji, kuri piedalījās artilērijas izraisīto ugunsgrēku dzēšanā.
Artilērijas šāviņi izroboja daudzu namu fasādes, tostarp Latvijas Universitātes galveno fasādi, citas ēkas Raiņa bulvārī, arī mūsdienu t.s. “klusajā centrā”, Baznīcas ielā un citviet. Postījumus piedzīvoja arī Rīgas pilsētas mākslas muzeja jumta izbūve. Dažviet fasādēs bija izrauti lielāki robi, kas garāmgājējiem pat atklāja skatu uz namīpašnieka iedzīvi. Neskatoties uz armijas un policijas klātbūtni, Rīgā vietumis darbojās arī marodieri, piemēram, pie patērētāju kooperatīva “Konzums” noliktavas Dzirnavu ielā, kuras sienā ienaidnieka granāta bija izrāvusi robu.
Pēc Pārdaugavas atbrīvošanas Dzegužkalna apkaimē bija pamesta Bermonta armijas artilērija un rīdzinieki sprieda, ka tur atstātais lielgabals “Ērika” esot “viens no tiem nezvēriem, kas izdauzīja Rīgas namu logus un apšaudīja mierīgos iedzīvotājus”. Kā 1919. gada 13. novembrī ziņoja žurnālists Ādolfs Erss, no smagā vācu lielgabala “beidzamās dienās vācieši šāvuši vienā laikā. No Dzegužkalna pārredzama Daugavgrīva, gandrīz visa Rīga ar Daugavu”.
Tiesa, iespējams, Daugavas kļūšana par frontes līniju vesela mēneša garumā nebija ļaunākais, kas varēja notikt ar pilsētu, tās namiem un iedzīvotājiem. Varam tikai minēt, kāda izskatītos Rīga, ja Latvijas armijas vienības būtu izpildījušas Vidzemes divīzijas komandiera Jorģa Zemitāna pavēli atkāpties aiz Juglas un pēc tam par pilsētu cīnītos centra ielās, nevis Pārdaugavā.
Raksts pirmo reizi LSM.lv publicēts 2019. gada 10. novembrī.
