Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam, pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženieri Sergeju (33 gadi) evakuējās līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Visu šo laiku strādājot ar ievainotajiem, mūsu mērķis bija viens – izbeigt karu. Bet kara beigas mēs iedomājāmies tikai vienā veidā – ar uzvaru. Bet tad nāca revolūcijas. Vispirms kerenskieši runāja par izlīgumu ar ienaidnieku, bet tagad boļševiki jau piedāvā sakāvi. Sakāve – tieši par to kļūs šis miera līgums.
Vienmēr biju iztēlojusies, ka, beidzoties karam, varēšu atgriezties mierīgā dzīvē. Dibināt ģimeni, audzināt bērnus un aizvadīt krietnu dzīvi. Bet tagad, ja karš beigtos šodien, man nav kur atgriezties. Visapkārt valda haoss. Pamest cietoksni ir kā no grimstoša kuģa ar galvu ielēkt vētras sakultā okeānā bez mazākās cerības sasniegt krastu. Es labāk nogrimšu kopā ar savu kuģi.
Nedaudz sirdsmiera man iedvesa saruna ar svēto tēvu. Bet šī miera paliekas aizskaloja sarunas ar kādu virsnieku. Viņš teica, lai neticu vācu miera solījumiem. Tie esot meli, piesegs tam, lai vācieši pārgrupētos un veiktu pēdējo lielo ofensīvu pret Krieviju. Galīgo pazemojumu, kuru palīdzēšot īstenot visas tautas nodevējs un vācu aģents Ļeņins. Es patiešām vairs nezinu, ko darīt un ko gaidīt.
*1917. gada 18. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
