Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: 1919. gada jūlija otrajā pusē Jelgavā noritēja sarunas starp brīvkorpusu komandieriem, Latvijas un Igaunijas valdību un Sabiedroto valstu armiju virsniekiem par Vācijas armijas atkāpšanos no Latvijas teritorijas.
Armiju pretim stāvēšana stipri apgrūtina satiksmi starp Rīgu un Mītavu. Gan vācieši, gan latvieši uzskata, ka viņiem ir pilnas tiesības pēc saviem ieskatiem pārbaudīt un, ja nepieciešams izkratīt, jebkuru pasažieri. Un, ja kāda mantība tiek fiziski pārbaudīta, var būt teju drošs, ka kaut kas vērtīgs pazudīs. Visas šīs nejēdzības ļoti aizkavē satiksmi un ir par lielu apgrūtinājumu jebkuram, kam ceļš starp Mītavu un Rīgu ir jāmēro biežāk.
Lai risinātu situāciju, Mītavā šajās dienās notiek pārrunas starp vācu virsniekiem un latviešu-igauņu-sabiedroto delegācijām. Vācieši solās Kurzemi pamest cik vien ātri iespējams, bet kad tas būs iespējams šobrīd nevarot pateikt. Latvieši un igauņi pie katras iespējas steidzina un apvaino vāciešus apzinātā vilcināšanā, bet sabiedrotie mierina sakarsušos prātus.
Pa to laiku Mītavā sāk parādīties arī jaunas krievu vienības, kas formētas no karagūstekņiem Vācijā cīņai ar boļševikiem. Ai nu, nedod Dievs visā šajā jezgā vēl trešo armiju. Tad galīgi vairs miera nebūs.
*1919. gada 21. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
