#LV99plus: Trūcīgāko vecāku bērni spiesti ubagot Vērmanes dārzā

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Vērmanes dārzā paveras gaužām nepatīkams un sirdi plosošs skats. To ir pārņēmuši ubagojoši bērni. Mazie nabadziņi ir noskranduši, basām kājām un netīrām sejām. Bērni iet pie garāmgājējiem ar izstieptām rokām un lūdz atmest kādu kapeiku. Tikmēr lielākā daļa pieaugušo dara visu, lai izliktos bērnus neredzam. Vien pa retam kāds iedod lūdzējam kādu kapeiku.

Daži īpaši apzinīgi pilsoņi domā, ka varēs bērnus pārmācīt. Bet šādi centieni neizpelnās bērnu atzinību. Uz aicinājumiem doties atpakaļ pie vecākiem bērni atbild ar ļoti rupjām lamām un draudiem. Ir tādi, kas neiztur izteiktos apvainojumus, un tad kādu no bērniem ķer kāviens.

Es iedevu pāris bērniem pa 20 kapeikām. Mazie delveri, ieguvuši kāroto, aizskrēja prom, pat paldies nepateikuši. Bet vai tad man žēl. Pēc pāris soļiem pie manis piesteidzās zolīdi ģērbta kundze un sāka mani vāciski strostēt. Kā es nesaprotot, ka mana rīcība tikai iedrošinot bērnus uz tālāku amorālu rīcību. Nauda, ko es esot iedevusi, tiekot notriekta nevis maizē vai kādā citā prātīgā pirkumā, bet gan saldumos un citos niekos.

Apjuku par šādu pēkšņu pamācību un tā arī neko prātīgu kundzei neatbildēju. Bet acīmredzami, ka zolīdajiem buržujiem ubadzēni ir nevis dzīves pabērni, par kuriem būtu jārūpējas, bet gan traucēklis.

*1918. gada 16. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt