Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šī nedēļa ir darbīga Baltijas politiskajā laukā. Otrdien, 5. novembrī, sanāca kopā Apvienotā Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas zemes padome, lai runātu par Baltijas valsts tālāku veidošanos. Padomes dalībnieki ne tikai deklarēja gatavību darboties tādos praktiskos jautājumos kā apsardzība, rūpniecība, tirdzniecība, nodokļi un apgādība, bet arī pamatoja pašas valsts tiesības uz pastāvēšanu.
Kā deklarēja padome, tad Vidzemes un Igaunijas bruņniecība 1710. gadā zvērēja uzticību tieši caram Pēterim I, nevis Krievijas valstij. Tāpēc cara gāšana un slepkavība ir atbrīvojusi muižniekus un pilsētu patriciešus no lojalitātes zvēresta. Vidzemei, Igaunijai un Rīgai neesot nekādu pienākumu pret Krieviju.
Norises turpinās arī šajās dienās. Vācbaltieši ir dibinājuši divas jaunas partijas – Vācbaltiešu savienību un Vācbaltiešu progresīvo partiju. Pirmā ir konservatīvāka un cieši saistīta ar avīzi ''Rigasche Zeitung'', bet otra liberālāka un veidota ap ''Baltische Zeitung''. Lai gan abas partijas formāli ieņem ideoloģiski dažādas nostādnes, vismaz pagaidām izskatās, ka to politiskais piedāvājums īpaši neatšķirsies. Pirmajā plānā ir vāciskā kopšana, saimniecība un drošība, bet pēc tam solījumi sadarboties arī ar zemākām kārtām un nevāciešiem. Izšķiršanās starp abām tiem, kas nav dziļāk saistīti ar politiku, visticamāk, būs gaumes jautājums.
*1918. gada 8. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
