Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Māte šodien pārnāca mājās ar vairākām sērkociņu kastītēm. Vēroju viņu lielā neizpratnē un jautāju: ‘’Kam Tev visi tie sērkociņi?’’ Māte apjuka: ‘’Sērkociņi tak ir mums visiem. Dabūju tos ļoti lēti un šādos gadījumos tak ir jāņem cik vien var paņemt’’.
Izrādās Rīgā ir ievesta liela sērkociņu partija. Tagad visā pilsētā sērkociņu cena ir kritusies. Un, ja ir pazīšanās pie pilsētas pārvaldītajiem veikaliem, tad var dabūt kastīti par vēl zemāku cenu. Agrāk maksāja 15 un vairāk kapeikas par kastīti. Mātei izdevās šīs kastītes dabūt pa 10 kapeikām. Viņa jutās ļoti apmierināta, ka izdevies šādi ietaupīt.
Bet es vēl ar vien nesaprotu mātes rīcību. Vecāki vēl par naudas trūkumu sūdzēties nevar. Pa retam pat atļaujas aiziet uz restorāniem. Bet tagad māte atnes kaudzi ar sērkociņu paciņām, lai ietaupītu nedaudz vairāk par 1 rubli – naudu, kuru citur notērētu ne aci nepamirkšķinot. Zinot kādi Rīgā apstākļi, citiem 5 kapeikas patiešām būtu liels ietaupījums. Bet sērkociņi drīz beigsies un atkal maksās kā iepriekš.
Laikam kara trūkuma apstākļos ik viens grib grābt kaut ko. Un nav pat svarīgi ko. Galvenais, ka izdodas kaut ko izdevīgi iegūt un tad nobāzt krājumos. Tāda tā kara laiku domāšana.
*1918. gada 12. maija ieraksts dienasgrāmatā.
