Kas un kāpēc jāzina par Krievijas demokrātijas pēdējo nakti 1918.gadā

1918. gada 18.janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi Taurijas pilī Petrogradā pulcējās Krievijas Satversmes sapulce. Tomēr jau nākamajā rītā lielinieki to padzina un izklīdināja tās atbalstītājus. 

1. Sapulce, kuru gaidīja gandrīz visi

Krievijas Satversmes sapulcei bija jāizlemj visi svarīgākie valsts nākotnes uzbūves jautājumi. Vismaz tā uzskatīja Pagaidu valdība un Krievijas demokrātiskās aprindas. Satversmes sapulces ievēlēšana un sanākšana tika vairākkārt novilcināta, un, kad beidzot tās atklāšana bija sagaidīta, pie varas nebija vis Pagaidu valdība, bet gan lielinieki, kuri bija Satversmes sapulces pretinieki. Ļeņins gan pieļāva sapulces ievēlēšanu un arī pats kandidēja vēlēšanās, tomēr lielinieki atklāti deklarēja, ka varai jāatrodas nevis demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces, bet gan proletārisko padomju rokās.

2. Sapulcē apspriestie jautājumi

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Krievijas Satversmes sapulce tūlīt pēc sanākšanas noraidīja lielinieku piedāvāto rezolūciju, kas paredzēja arī viņu varas leģitimitātes atzīšanu. Lielinieki un viņu koalīcijas biedri, kreisie eseri, pameta sapulci, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja vienu no sociālistu-revolucionāru līderiem Viktoru Černovu [Чернов, Виктор Михайлович]. Turpinājumā Satversmes sapulce apsprieda miera jautājumu, kas tobrīd neapšaubāmi bija aktuālākais jautājums gan Krievijai, gan Latvijai. Tobrīd Brestļitovskā jau notika miera sarunas starp Vāciju un Krievijas padomju valdību.

Sapulce pasludināja visu zemes īpašumu nodošanu sabiedriskā īpašumā un pasludināja Krieviju par federatīvu republiku. Pirmā un vienīgā Krievijas Satversmes sapulces sēde ilga 12 stundas un 40 minūtes.

3. Lielinieki padzen Satversmes sapulci

Matrozis Žeļezņakovs [Железняков, Анатолий Григорьевич] (1895-1919)

Anatolija Žeļezņakova biogrāfija bija dēku pilna. Viņš līdz pat sava īsā mūža beigām bija pārliecināts anarhists. 1. pasaules kara laikā Žeļezņakovs dienēja Baltijas kara flotē, bet no tās dezertēja un līdz Februāra revolūcijai dzīvoja ar viltus identitāti. Pēc revolūcijas viņš legalizējās, bet pēc piedalīšanās anarhistu mītnes bruņotā aizstāvēšanā pret Pagaidu valdības karaspēku tika arestēts. Žeļezņakovs piedalījās arī Oktobra apvērsumā un Ziemas pils ieņemšanā, bet pēc tam ar “sarkano” matrožu vienību devās uz Maskavu un Harkovu, lai nodibinātu padomju varu. Pēc atgriešanās Petrogradā Žeļezņakova vadītajiem rīkļu rāvējiem uzdeva apsargāt Taurijas pili un Satversmes sapulci. Šīs vienības matroži arī piedalījās Šingareva un Kokoškina nogalināšanā. Žeļezņakovs turpināja savas kaujas gaitas Krievijas pilsoņu karā kā bruņuvilciena komandieris un gāja bojā kaujā pret Deņikina armiju 1919. gada 26. jūlijā.
1918. gada 19. janvāra rītā no Baltijas jūras kara flotes matrožiem saformētā sardzes nodaļa Anatolija Žeļezņakova [Железняков, Анатолий Григорьевич] vadībā pārtrauca sapulces gaitu, paziņojot, ka sargi ir noguruši. Jau pirms tam Taurijas pils zāli piepildīja līdz zobiem bruņoti matroži un karavīri nosarmojušos šineļos. Skanēja saucieni “Nodevēji!”. Šķita, ka kuru katru brīdi var sākties fiziska izrēķināšanās ar sapulces dalībniekiem.

Deputātus piespieda pamest Taurijas pili un vairs neļāva atgriezties, lai turpinātu darbu.

Ļeņina vadītā padomju valdība Satversmes sapulci uztvēra kā savu lielāko un bīstamāko konkurentu uz varu Krievijā.

Lielinieki aizliedza rīkot Satversmes sapulces demonstrācijas un ar bruņotu spēku izklīdināja tās Petrogradā un Maskavā. Petrogradā, kur demonstrāciju izklīdināšanā piedalījās arī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks, bojā gāja 21 cilvēks un vairāki simti tika ievainoti. Pēc ziņas par Satversmes sapulces padzīšanu latviešu sociāldemokrāti-mazinieki sarīkoja protesta demonstrāciju Valkā, kuru arī izdzenāja bruņoti latviešu strēlnieki. 20. janvārī Petrogradā lieliniekiem uzticamie matroži nogalināja Satversmes sapulces deputātu konstitucionālo demokrātu partijas (“kadetu”) līderi Andreju Šingarevu [Шингарёв, Андрей Иванович] un viņa partijas biedru un Pagaidu valdības Valsts kontrolieri Fjodoru Kokoškinu [Фёдор Фёдорович Кокошкин].

Satversmes sapulces padzīšana kļuva par vienu no galvenajiem Krievijas pilsoņu kara un Krievijas teritoriālā sairuma cēloņiem.

4. Jāņa Goldmaņa runa

Pirmajā un vienīgajā Krievijas Satversmes sapulces sēdē ar runu paspēja uzstāties arī Jānis Goldmanis, kurš bija vienīgais latviešu deputāts (pavisam to bija 6), kurš nebija ievēlēts no lielinieku saraksta.

Vēlāk viņš savu runu, kuru rūpīgi bija sagatavojusi Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļa, interpretēs kā Latvijas neatkarības deklarēšanu.

Goldmanis ar savu privātsekretāru un miesassargu, bijušo koka brāķētāju Berhardu Brieži piedalījās arī Satversmes sapulces dalībnieku svinīgajā gājienā uz Taurijas pili. Brieže, kurš bija iespaidīga auguma vīrs, gājienā nesa latviešu nacionālo sarkanbaltsarkano karogu.

Goldmaņa runas fragmenti Krievijas Satversmes sapulcē:

„No Latvijas likteņa izšķiršanas, sakarā ar jautājumu par miera slēgšanu, atkarājas daudz, ļoti daudz priekš visām Krievijas tautām, kuras tagad nostājušās uz plašā pašnoteikšanās ceļa. (..) Mēs, latvieši, nevaram aizmirst pagājušos vācu verdzības gadus, kas tik lielā mērā tika pieļauti no Krievijas patvaldības. – No Krievijas demokrātijas mēs sagaidām citādu izturēšanos pret mums, pamatojoties uz pasludinātā tautu pašnoteikšanās principa pamata. (..)

Latvieši, apvienojušies brīvi izveidotā politiskā organismā, būs kā varens dambis Eiropas austrumu daļā pie Baltijas jūras. (..) Latvija līdz šim ir bijusi Krievijas logs uz Vakareiropu. Tai turpmāk jābūt priekš demokrātiskās Eiropas un mūsu sabiedrotās Amerikas durvīm uz Krieviju.

(..) Latvijas jautājums ir tapis starptautisks, un latvju tauta pārliecināta, ka arī mūsu sabiedrotie nepielaidīs, lai brīvajā Latvijā ar miera līgumu radītu ģermānisma priekšposteņus, kas varētu būt par šķēršļiem jebkurai Vakareiropas sakarībai ar jauno Krievijas Federatīvo Republiku. (..) Jā, arī latvju tauta karsti vēlas mieru, bet viņa netiecas pēc tāda „miroņu miera”, kas to apraktu, iepriekš saplosot gabalu gabalos. (..) Latviešu Pagaidu nacionālā padome, apvienodama visu latviešu organizāciju nacionālos elementus (balsis: tā padzīta), savā pirmajā sesijā pieņēma sekojošus lēmumus jautājumā par Latvijas starptautisko stāvokli: „Ņemot vērā senseno latvju tautas cenšanos pēc politiskās brīvības un autonomas Latvijas, kādi centieni jo spilgti izpaudās 1905. gada atbrīvošanas cīņās, stāvēdama uz tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, (..) pasludinādama, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.”

(Nacionālās grupas aplausi. Balsis: „Lai dzīvo latviešu strēlnieku bataljoni!”)

Kāpēc to ir svarīgi zināt? 

Krievijas Satversmes sapulces padzīšanai sekoja Krievijas tautu suverenitāšu parāde.

Saprotot, ka sapnis par federatīvu un demokrātisku Krieviju ir izsapņots, igauņi, latvieši, baltkrievi, ukraiņi un Kaukāza tautas viena pēc otras paziņoja par savu valdību izveidošanu, neatkarīgu valstiskumu veidošanu un/vai pasludināja neatkarību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti