Nekas nav zināms par Jurija Ņikuļina viesizrādēm un filmēšanos Latvijā pēc sešdesmitajiem gadiem, kad viņš jau bija ļoti slavens (Stulbeņa un Semjona Semjonoviča lomas Leonīda Gaidaja komēdijās bija darījušas savu!). Viesizrāžu un filmēšanās vienkārši nebija – Ņikuļins ar cirku Ziedu bulvārī braukāja pa visu pasauli (viesizrāžu dēļ toreiz citiem nesasniedzamajā Japānā viņš atteicās filmēties divās galvenajās lomās kinolentē “Ivans Vasiļjevičs maina profesiju”).
Taču bija četrdesmitie un piecdesmitie gadi. Tad nākamā leģenda septiņus gadus dienēja armijā, sākot no 1939.–1940. gada Padomju Savienības un Somijas kara un beidzot ar karu pret nacistisko Vāciju, kas Ņikuļinam beidzās Latvijā, Kurzemē. Viņš tika demobilizēts 1946. gadā.
Bet pēc tam, piecdesmito gadu pirmajā pusē, savas karjeras pašā sākumā, viņš divas reizes bija viesizrādēs Rīgas cirkā.
Karš ir pilnīgi atsevišķa tēma Ņikuļina dzīvē. Kā stāstīja viņa dzīvesbiedre Tatjana, par karu viņš nekad ne ar vienu nav runājis, pat ar viņu. Runājis tikai ar pulka biedru, ar kuru katru gadu 9. maijā ieslēdzies savā istabā ar degvīna pudeli. 80. gadu beigās pulka biedrs nomiris… Alekseja Germana filma “Divdesmit dienu bez kara”, kurā Ņikuļins tēloja kopā ar Ludmilu Gurčenko, ir tikai attāla atbalss no tiem šausmīgajiem notikumiem, kad nākamais klauns un jokdaris Ziemas karā redzēja draugu bojāeju un “dzīvos līķus” – tad bija stiprs sals, un tas palīdzēja somiem nosargāt neatkarību.
Tā ir sarežģīta psiholoģiska problēma, taču Ņikuļins acīmredzot to atrisināja, nonākot pie augstākā filozofiskā secinājuma – pārdzīvojis šausmīgos gadus, viņš zināja, kas cilvēkam vajadzīgs laimei. Lai cik banāli tas neskanētu, tās ir vienkāršas lietas – humors, smiekli, smaids, labsirdīgas attiecības. Un šīs lietas viņš īstenoja dzīvē līdz galam. Diemžēl bieži vien ir jāpārdzīvo šausmīgais, turklāt paliekot cilvēkam, lai nonāktu pie tik vienkāršiem secinājumiem…
No Jurija Ņikuļina atmiņām par kara laiku Latvijā, kad 1944. gadā 73. zenītartilērijas diviziona sastāvā viņš piedalījās Valmieras ieņemšanā, kurā pilsēta tika pilnīgi sagrauta:
“Mēs guļam rudzos, bet es, cenšoties aizturēt elpu, neviļus skatoties uz kaut kādiem rāpojošiem kukainīšiem, domāju: “Ak, cik muļķīgi es tūlīt iešu bojā…”
Toreiz, lūkojoties uz kukainīšiem, ienāca prātā: lūk, laime – rāpo kaut kādi mazi kukainīši zālē, un viņiem nav nekādas daļas, ka notiek karš, ka te nogalina, ka te guļu es, tūkstošiem reižu par viņiem lielāks, un baidos mirt. Bet viņi, tādi mazītiņi, dzīvo savu ierasto, mierīgo dzīvi, aizņemti ar vienkāršu ikdienas darbu… Cik bezjēdzīgs gan ir karš…”
Toreiz karavīrs Jurijs Ņikuļins no Valmieras apkārtnes nosūtījis vecākiem uz Maskavu divus gabalus sālīta sviesta, gabalu speķa un burku ar sacukurojušos medu. To visu viņš nopircis no vietējiem iedzīvotājiem. 1945. gada pavasarī 72. zenītartilērijas divizions pārdislocēts uz Kurzemi. Pēc Lolitas Lipinskas teiktā, Ņikuļins vēlāk kļuvis par Valmieras goda pilsoni.
“Lūk, rokos Latvijas cirka vēsturē, cirkā strādājušo latviešu vēsturē, Rīgas cirka izveidošanas vēsturē, ar Latviju un Rīgas cirku saistītu apbrīnojamu cilvēku vēsturē,” stāsta Lolita Lipinska. “Ilgu laiku meklēju dokumentālu apstiprinājumu, ka aktieris un klauns Jurijs Ņikuļins piedalījies Rīgas cirka programmās. Pateicoties labdarības fonda “Cirks un žēlsirdība” (to 1996. gadā izveidoja Ņikuļins, lai palīdzētu cirka māksliniekiem veterāniem, kā arī jaunajiem māksliniekiem iesācējiem) kolekcijai, kurā saglabājušies paša Ņikuļina pieraksti par viesizrāžu kalendāru, bija zināms, ka kopā ar partneri Mihailu Šuidinu viņi Rīgas cirkā bijuši divreiz – 1952./1953. gada sezonas decembrī-janvārī, kā arī 1954./1955. gada sezonas novembrī-decembrī.”
Turpat Lolita atradusi arī lieliskos Ņikuļina zīmējumus – apsveikumus no Rīgas tuviniekiem Jaunajā gadā. Un arī – cirka programmiņas, kuras uzietas Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas kolekcijā. Bet vēl Ņikuļins bijis kaislīgs pastmarku krājējs un pat atradis daudz Latvijas pirmskara laika marku.
“Kāda bija problēma? Tāda, ka visā Rīgas cirka gadsimtu ilgajā darbībā periodiski netika pievērsta uzmanība tādiem “sīkumiem” kā gads, numerācija un datumi… Pat es pati, zinot par šīm kļūdām un paviršību, reizēm steigā gatavojot jaunās programmas pirmizrādi, arī dažkārt pieļāvu tādas pašas kļūdas attiecībā pret lielo vēsturi… Bet putekļos, kas gadsimtu krājušies zem tribīnēm, atradās mazs papīriņš, kas bija rūpīgi sarullēts un pēc tam izmests. Tā bija ieejas biļete uz izrādi 1953. gada 7. janvārī pulksten 20! Tātad skatītājs bija redzējis Jurija Ņikuļina un Mihaila Šuidina komisko pantomīmu “Mazā Pjēra lielie darbi, ainiņa no Francijas mūslaiku dzīves”!
Tas vēl bija ilgi pirms tam, kad Ņikuļins un Šuidins izdomāja slaveno numuru ar baļķi… Vēlāk bija lielā dzīve. Bet pēc tam pienāca 1997. gada augusts, un droši vien daudzi atceras, kā visā Krievijā (un tālu aiz tās robežām) cilvēki pārdzīvoja, kad Jurijs Ņikuļins gulēja slimnīcā bez samaņas. Bet pēc tam iznāca Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un pateica, ka Ņikuļina ar mums vairs nav…
Maskavā tagad ir divi pieminekļi Ņikuļinam. Viens – pie cirka Ziedu bulvārī. Otrs – kapa piemineklis Novodevičjes kapsētā. Starp citu, labs kapa piemineklis – sēž klauns ar cigareti rokā, it kā piedāvā uzsmēķēt kopā ar viņu. Un it kā sola: “Neskumsti, vēl tiksimies!”
Rakstu krievu valodā lasiet RUS.LSM.LV!
