ĪSUMĀ:
- Lielāku algu saņēmēju skaits pieaug, taču kopumā vēl liela sabiedrības daļa dzīvo pieticīgi.
- Neuztraukšanās par kārtējiem tēriņiem varētu dot cilvēkiem iespēju (vai precīzāk – laiku) uzlabot arī mūsu kopīgo dzīvi.
- Garantētais pamata ienākums pagaidām nekur pasaulē nav sekmīgi ieviests.
- Ekonomists: Latvijas ekonomikā pēc 10 vai 20 gadiem lielāka ietekme būs mašīnbūves un informācijas tehnoloģijām, mazāka – kokapstrādei un transporta pakalpojumiem.
- Balsojam ar naudu jeb katru reizi, kad izvēlamies vienu vai otru pakalpojumu, mēs netieši norādām, kas mums patīk, kas nepatīk, kas mums ir svarīgi.
Holivudas zinātniskās fantastikas filmā – Laikā (In Time, 2011) attēlota distopiska nākotne, kur cilvēce nenoveco, bet par visu maksā ar sev atlikušo dzīves laiku. To var aizņemties, var atdot kādam citam vai iemainīt. Atlikušo laiku rāda rokā iebūvēts displejs. Teiciens "laiks ir nauda" filmā kļūst burtisks.
Arī mēs mainām laiku pret naudu. Dažu laiks tiek uzskatīts par vērtīgu, dažu – mazāk, dažu laiks ir teju bezvērtīgs. Lai saprastu, ko tieši nozīmē vērtīgs vai nevērtīgs, lietu vai pakalpojumu cenu var izteikt to iegūšanai iztērētajā laikā. Ja nav citu izdevumu un jānopērk tikai jaunākais "iPhone" modelis, cilvēkam, kas saņem vidēju algu (743 eiro pēc nodokļu nomaksas), ir jāiemaina apmēram 220 stundas savas dzīves. Savukārt, ja Latvijas simtgades svētku salūtu izteiktu laikā, ko visi Latvijas iedzīvotāji ziedoja kopīgajām svinībām, tad, par pamatu ņemot vidējās algas saņēmēja stundas likmi, var pieņemt, ka
katrs strādāja 2 minūtes, lai uguņošana notiktu.
Tomēr realitātē mēs neesam vienlīdzīgi – cilvēkam, kura darbu atalgo ar mazāku samaksu, ir jāstrādā ilgāk, lai sasniegtu līdzīgu rezultātu. Nabadzība un nevienlīdzība gan netieši ietekmē arī visus pārējos. Piemēram, zemais atalgojums šobrīd spiež neatliekamās palīdzības mediķus pamest darbu. Pārējie valsts iedzīvotāji to nevarēs ignorēt.
Pasaule bez nabadzības jau 2030. gadā?
Nabadzība Latvijā
Pēc Pasaules bankas datiem, 2015. gadā Latvijā 7% cilvēku (gandrīz 140 000) bija nabadzīgi - spiesti iztikt ar mazāk kā 1,90$ (1,67 EUR) dienā.
Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) izvirzījusi visai ambiciozu mērķi – līdz 2030. gadam izskaust nabadzību. Pasaules banka ir pesimistiskāka un cer, ka zem nabadzības sliekšņa dzīvos 3% cilvēku. Raidorganizācija BBC norāda, ka ticamākais, ko 2030. gadā varētu sasniegt, būtu samazinājums līdz 8%. ANO publicētie aprēķini liecina, ka ekstrēmas nabadzības izbeigšanai būtu nepieciešami 175 miljardi dolāru, tas ir mazāk nekā 1% no bagātāko valstu kopējiem ienākumiem.
Iespējams, pēc simt gadiem nabadzības formāli nebūs. Tas gan nenozīmē pārtikušu dzīvi ar visu nepieciešamo. ANO prognozē, ka tuvāko simt gadu laikā iedzīvotāju skaits pasaulē pieaugs par 4 miljardiem. Būtu jāpanāk, lai visiem cilvēkiem ir pieejams ēdiens, izglītība un veselības aprūpe – jāsaprot, ka nabadzības slieksnis nedrīkst būt pārlieku zems, nepietiek ar mērķi izskaust nabadzību galvenokārt Āfrikā un Āzijā.
Brīvība no uztraukšanās par kārtējiem tēriņiem varētu dot cilvēkiem iespēju, precīzāk – laiku, uzlabot arī mūsu kopīgo dzīvi. Piemēram, Kanādas statistikas pārvaldes datu apkopojums par 2013. gadu liecina, ka turīgākie iedzīvotāji aktīvāk iesaistās dažādās pilsoniskajās iniciatīvās un grupās. Savukārt ASV pētnieki novērojuši sakarību starp augstākiem mājsaimniecības ienākumiem un vēlēšanu aktivitāti. Iespējams, ja nabadzība samazinātos, ja darbā pavadītais laiks tiktu novērtēts augstāk, tad mums būtu sabiedrība, kas spēj parūpēties arī par apkārtējiem.
Garantētais pamata ienākums
Zinātniskās fantastikas grāmatās un filmās atrodami brīdinājumi par ideju, ko šodien dēvē par universālo pamatienākumu – visiem vai daļai pilsoņu vai iedzīvotāju valsts piešķir noteiktu summu, piemēram, minimālās algas apmērā. Grāmatu sērijā "The Expanse" (un televīzijas seriālā ar tādu pašu nosaukumu) cilvēki šādas sistēmas ietekmēti dzīvo bez mērķa.
Lai gan pasaulē šī ideja ik pa laikam tiek pieminēta vai izmēģināta, pagaidām tā nekur nav sekmīgi ieviesta. 2016. gadā šveicieši referendumā atteicās katram pilsonim mēnesī izsniegt 2500 franku. Bija bažas, ka ieradīsies ekonomiskie tūristi un samazināsies valsts konkurētspēja. Idejas pretinieki pieļauj, ka garantētais ienākums varētu samazināt cilvēkos vēlmi strādāt un pilnveidoties, tāpat tiek norādīts, ka turīgajiem iedzīvotājiem šo naudu nemaz nevajag dot.
Idejas aizstāvji norāda, ka tieši garantētais ienākums mazinātu cilvēku bažas par izdzīvošanu un ļautu radošāk izmantot savu laiku. "Varbūt tam, kurš grib izglītoties vai attīstīt biznesa ideju, ir vērts iedot vairāk," ierosina organizāciju psihologs Reinis Lazda. Tāpat jāatgādina, ka, cilvēku skaitam pieaugot, visiem nākotnē var nepietikt darba. Garantētais pamatienākums varētu viņus nodrošināt, ar nosacījumu, ka pārējie strādājošie ir gana produktīvi.
Ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs pat uzskata, ka "tas ir fantastisks veids, kā vienā dienā likvidēt nabadzību Latvijā". Viņš, atsaucoties uz Viktoru Veretjanovu no Centrālās statistikas pārvaldes, raksta, ja ikviens pilngadīgs iedzīvotājs mēnesī saņemtu 500 eiro, "daudzas problēmas, kas nomāc Latvijas sabiedrību, tiktu efektīvi risinātas."
Turpretī ekonomists Pēteris Strautiņš ir viens no skeptiķiem un uzskata, ka Latvijai nav liekas naudas un esošie līdzekļi jātērē citiem, viņaprāt, nozīmīgākiem mērķiem. Viņš norāda, ka darba tirgus savā ziņā atrisina šo situāciju pats.
Roboti darbu nespēs nolaupīt
Šobrīd Latvijā uzņēmēji norāda, ka dažādās nozarēs trūkst darbaroku, tomēr cilvēku skaits uz planētas Zeme kopumā pieaug. Tāpat, prognozējot nākotni, jāatceras, piemēram, par klimata pārmaiņām. Ja Dienvideiropas valstu daļas kļūs neapdzīvojamas, tas varētu veicināt migrāciju Eiropā un atvest uz Latviju jaunu darbaspēku. Klimata pārmaiņu ierobežošana arī ietekmēs nodarbinātību dažādās videi kaitīgās nozarēs, piemēram, varētu samazināties gaļas industrijā strādājošo skaits. Nākotni paredzēt ir grūti, bet, ja tic ekonomistam Strautiņam, Latvijas ekonomikā pēc 10 vai 20 gadiem lielāka ietekme būs mašīnbūves un informācijas tehnoloģijām, mazāka – kokapstrādei un transporta pakalpojumiem.
Pasaulē vislielākās bažas jau ilgstoši ir par automatizācijas ietekmi uz nodarbinātību.
Interneta meklētājā ierakstot "roboti atņems darbu" un "roboti neatņems darbu", angļu valodas rezultātos parādās tūkstošiem rakstu, un pat viena medija arhīvā ir publikācijas ar pretējiem apgalvojumiem.
Taču pagaidām patiešām nav pamata uzskatīt, ka roboti tuvākā nākotnē spēs aizstāt cilvēku visās nozarēs.
Par piemēru var minēt viesnīcas – to ēkās ir daudz istabu un gaiteņu, tās nav piemērotas robotam, kam turklāt būtu jāveic ļoti dažādas darbības – jāmaina dvieļi, jāsaklāj gultas, jāiztīra grīdas, jāpiepilda minibāri utt. Iespējams, var būvēt jaunas viesnīcas, kas veidotas ar tādu mērķi – visa istaba varētu būt "robots", kur, piemēram, gulta vai dvieļu pakaramais ir vienota kiberorganisma daļas, kas var par sevi parūpēties. Visu kopā varētu kontrolēt mākslīgais intelekts, kurš sekotu notiekošajiem ar sienās un grīdās iebūvētiem sensoriem un kamerām. Šāda ideja garāmejot apspēlēta Ričarda K. Morgana grāmatu sērijā par futūristisku algotni Takešī Kovaču ("Netflix" seriālā "Altered Carbon" ekranizēta pirmā grāmata). Autora iztēlotajā nākotnē šīs viesnīcas ieguvušas apziņu, ir atzītas par neuzticamām un pārsvarā stāv neizmantotas.
Tāpat daļā no mūsdienu projekcijām par nodarbinātību nākotnē tiek piemirsts ierēķināt darbavietas, kuras vēl varētu rasties robotizācijas un citu jaunu nozaru dēļ. Pasaules Ekonomikas forums 2018. gada ziņojumā par nodarbinātības nākotni piedāvāja diezgan pozitīvu nākotnes nodarbinātības vīziju. Viņu aprēķini liecina, ka
roboti (automatizācija) tuvākajā laikā atņems 75 miljonus darbavietu, taču vienlaikus radīsies 133 miljoni jaunu.
Saeimas stenogrāfus vai kasierus nākotnē patiešām varbūt vairs nevajadzēs, tomēr cilvēki, kas apmācīs mākslīgo intelektu, gan noderēs.
Mazāk darba stundu
Senās Romas laikos brīva bija tikai katra astotā – tirgus diena. Arī jaunāko laiku vēsture rāda, ka darba nedēļai ir tendence saīsināties – padomju laiku piedzīvojušie atminas sešas dienas ilgu skolas un darba nedēļu. Tagad par normu tiek uzskatītas piecas darba dienas, un, kā pieļauj sociālantropologs Roberts Ķīlis, saīsināšanās turpināsies.
Portālā Manabalss.lv oktobrī tika savākti 10 000 paraksti par 32 stundu darba nedēļas ieviešanu. Eksperti iepriekš norādījuši, ka praktisku iemeslu dēļ to nevarētu realizēt visās nozarēs – ir bažas par produktivitāti un darbaspēka trūkumu. Piemēram, jau pieminētājā medicīnas nozarē, kur darbinieku trūkst jau tagad. Taču IT nozares personāla atlases speciālisti žurnālam "SestDiena" atzina, ka jau šobrīd speciālistiem tiek piedāvāti dažādi darba grafiki – četru dienu nedēļas, darbs no mājām, īsākas piektdienas un citi risinājumi.
Kā nesen noskaidroja eksperimentā Jaunzēlandes juristu uzņēmumā, īsākas darba stundas teorētiski var palielināt produktivitāti un ļaut darbiniekiem arī turpināt izaugsmi. To par plusu min arī projektā "Statistiskie tautieši" atrastā attīstības psiholoģe Irina Berizovska, kura strādā pusslodzes darbu. Viņa priecājas gan par iespēju turpināt uzlabot savas zināšanas, gan spēju mobilizēt savi darbam: "Kad tu atnāc ne uz pilnu dienu, tu apzinies, ka esi atnācis uz trim, četrām stundām. Tu atnāc tiešām strādāt."
Īsāka darba diena gan nenozīmē, ka nākotnes Latvijā cilvēki noteikti strādās mazāk un varēs veltīt laiku ģimenei, draugiem, hobijiem vai miegam. Runa ir par izdegšanas sindromu, kas bieži saistīts ar nespēju "atslēgties" no darba. Nav pamata domāt, ka modernās komunikācijas iekārtas pēkšņi paliks mazāk invazīvas – ja daudzi varēs strādāt no mājām un formāli strādās tikai 4 dienas nedēļā, tas nenozīmē, ka brīvdienās viņi neatbildēs uz hologrāfiskajiem e-pastiem un ziņām, kas, izmantojot implantētos mikročipus, pa tiešo nonāks smadzenēs.
Maksāsim ar naudu, bet par ko?
No taustāmas, kabatās ieberamas un nejauši saplēšamas naudas mēs attālināmies. Iepērkoties internetā, pie preces var tikt ar dažiem klikšķiem, ne reizi neatverot savu elektronisko banku. "Amazon" jaunie konceptveikali strādā bez kasēm – "roboti" piefiksē, ko pircējs paņem un, ja tas ir viņu klients, paši atskaita vajadzīgo summu no bankas konta, kas savienots ar "Amazon" kontu.
Ekonomikas pētnieks Šuvajevs saka, ka naudas virtualizēšanās tomēr ir ciklisks process un vēsturē jau ir novēroti līdzīgi piemēri. Mierīgākos laikos nauda kļūst netaustāmāka, jo ir lielāka uzticība institūcijām, savukārt trauksmainākos periodos nauda kļūst fiziskāka. Ir svarīga uzticība, ka arī rīt naudu kāds pieņems veikalā. "Nauda ir kolektīvas iztēles produkts," teicis britu rakstnieks Džons Lenkasters. Ja nav uzticības, tā nedarbojas.
Par maksāšanas līdzekļiem dažādos laika posmos pasaulē ir izmantoti akmens diski, tabaka, gliemežvāki, vaļu vai delfīnu zobi un citi grūti pavairojami priekšmeti. Proti, noteikta apvidus cilvēki vienojās priekšmetam piešķirt vērtību un padarīt to par starpnieku citu priekšmetu iegūšanai. Tās ir divas no trim naudas nozīmēm, ko tradicionāli izdala pētnieki – abstrakts veids, kā mērīt lietu vērtību, kā arī maiņas līdzeklis, ar kuru iegūstam lietas un pakalpojumus. Trešā ir vērtības uzkrāšanas līdzeklis, izmantojot ierobežota daudzuma resursu, piemēram – zelta monētas.
Mūsdienu piemērs vērtības radīšanai ir kriptovalūtas. Pēc "Bitcoin" veiksmes stāsta, kad tā vērtība pieauga neticamos apmēros, radās (un tik pat ātri pazuda) desmitiem, ja ne simtiem dažādu virtuālo valūtu. Lielākajai daļai no tām neticēja, tādēļ tās pazuda. Taču arī "Bitcoin" vērtības nekontrolējamās svārstības liecina, ka tai būs grūti kļūt par nākotnes valūtu, ko var droši krāt ilgtermiņā. Pagājušā gada kriptovalūtu vērtības burbuļa laikā ASV lielākās bankas "JP Morgan" vadītājs Džeimijs Daimons, runājot konferencē Ņujorkā, sacījis, ka uz vietas atlaistu darbinieku, kurš investētu kriptovalūtā.
Savukārt entuziasti norāda, ka kritikas skarbums bieži vien ir saistīts ar nozares nevēlēšanos zaudēt varu – nauda ir varas instruments. Decentralizēta, nekontrolēta nauda nav valstu un institūciju interesēs. Nevar arī noliegt, ka tāda nauda ir izdevīga arī teroristiem un tādiem režīmiem kā Ziemeļkoreja. Tomēr arī tradicionālās finanšu institūcijas vismaz teorētiski var izmantot pretlikumīgām darbībām. Kā skaidro eksperti,
naudas fiziskā izpausme nav tik būtiska kā tas, kā cilvēki naudu iegūst, kas to kontrolē un kādiem mērķiem tā tiek lietota – ko mēs vēlamies ar to izdarīt.
Tāpēc, domājot par Latviju pēc simt gadiem, vērts ieklausīties ekonomikas antropoloģes Jurgas Kupstītes teiktajā – mēs "balsojam ar naudu.
Katru reizi, kad izvēlamies vienu vai otru pakalpojumu, mēs netieši norādām, kas mums patīk, kas nepatīk, kas mums ir svarīgi. Ja svarīgs ir vietējais Latvijas uzņēmējs, kas nodarbina Latvijas iedzīvotājus, tad, iespējams, vajag izvēlēties balsot par viņu ar savu naudu, pirkt šī uzņēmuma produktus vai pakalpojumus, publiski uzslavēt. Ja svarīga ir zaļa Latvija – tad jābalso par uzņēmējiem, kas rūpējas par tīru vidi. Jau šodien varam balsot par gudru un pārtikušu nākotnes Latviju.