Ko mēs ēdīsim pēc simt gadiem – kartupeļus vai sliekas?

Ne pārāk simpātiskajam nakteņu ģints augam - kartupelim - eiropieši simtiem gadu nespēja uzticēties. Reliģiskas aizdomas un nezināšana, kā pagatavot, uz brīdi aizkavēja brūnā bumbuļa izplatību. Tomēr, reiz nonācis Eiropas virtuvēs – kartupelis tur iekārtojās uz palikšanu. Tagad kartupeļi atrodami teju visur - gan uz turīgākiem, gan trūcīgākiem galdiem. Tas iedvesmoja mūs uz klimata pārmaiņu ietekmēto nākotni paskatīties caur kartupeļa prizmu un uzdot jautājumu – vai nākotnē kartupeļus Latvijas zemē maz vispār varēsim izaudzēt?

ĪSUMĀ

  • Būtiskas problēmas nākotnei rada cilvēku vēlme pārmērīgi zvejot un medīt.
  • Zinātnieki norāda, ka ūdens līmenis noteikti pacelsies un turpinās to darīt arī pēc 2100. gada.
  • Kļūst siltāks, un pie mums ierodas jauni kultūraugu kaitēkļi un slimības, tomēr arī daba var nākt palīgā. Var izmantot kukaiņus, kas kaitēkļus apēd.
  • Nākotnē arvien vairāk cilvēku būs veģetārieši, jo gaļas produkti būs dārgāki, grūtāk pieejami.
  • Šobrīd Latvijā proteīna avotu netrūkst. Mēs pat tos eksportējam. Tomēr tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr.
  • Laikapstākļu intensitātes un biežuma izmaiņas mūs ietekmē daudz vairāk, nekā izmaiņas klimatisko rādītāju vidējās vērtībās.
  • Kartupeli arī pēc simt gadiem Latvijas zemē varēs izaudzēt.

Zinātniskās fantastikas filmās un grāmatās ēdienam reti tiek atvēlēta nozīmīga vieta, un kartupeļi parādās maz. Populārākas ir nūdeles. Tradicionāli ēdienu attēlo divos veidos – neizteiksmīga paskata bezkrāsaina tume, ja nākotne ir drūma, kā piemēram, filmā “Matrikss” (1999). Ja nākotne ir laba, ēdiens ir bagātīgs un fantastiskas tehnoloģijas spēj no zila gaisa materializēt jebkādus produktus vai ēdienus, piemēram, tītara cepeti “Zvaigžņu ceļa” TV seriālos un filmās. Taču 1982. gada grafiskajā novelē “Le Transperceneige” un pēc tās motīviem veidotajā kinofilmā “Cauri sniegiem” (2013) par sabiedrības zemākās šķiras – strādnieku un nabadzīgo – revolūcijas katalizatoru lielā mērā kļūst tieši ēdiens. Globālajā vides katastrofā izdzīvojušie ceļo milzīgā vilcienā, kurš brauc bez apstājas. Sabiedrība ir sadalīta – bagātie dzīvo vilciena priekšgalā, nabagie aizmugurē. Nabagie pārtiek no pārpalikumiem un pārstrādātiem kukaiņiem, bet bagātie no svaigiem augļiem un gaļas. Nabagajiem tas nepatīk un revolūcija sākas. 

Šajā versijā, kur nākotne ir sniegaina un ledaina, kartupelim klātos grūtāk, bet, kā liecina zinātnieku prognozes, nākamajos simt gados Latvijas kartupeļiem tas nedraud – būs mitrāks un siltāks.

Tuvojamies klimata pārmaiņu bezdibenim

Statistiskie tautieši

Cik atklāts un laimīgs ir mūsu vidējais statistiskais tautietis. To Latvijas Radio Ziņu dienests un LSM.lv skaidro projektā "Statistiskie tautieši". Tie ir 100 unikāli cilvēkstāsti par "cilvēku parasto", kas stāsta arī, cik laimīgi viņi jūtas. Arī Tu vari ar viņiem salīdzināties? 
Viens no simt atlasītajiem statistiskajiem tautiešiem Latvijas Radio un LSM.lv projektā bija 19 gadus vecais Jumis Ušpelis, kurš saka, ka ir veģetārietis kopš bērnības. “Gaļa man nemaz nav garšojusi, bet pieturēties principam vispār neēst gaļu sāku tikai pirms diviem gadiem. Un lēnām virzos uz vegānismu.” Viņš ikdienā ēd maizi un kartupeļus, no piena produktiem nav atteicies. Šobrīd veģetārs vai vegānisks uzturs ir izvēle, bet nākotnē, kā liecina zinātnieku pētījumi un globālās tendences, arvien vairāk cilvēku būs veģetārieši, jo gaļas produkti būs dārgāki, grūtāk pieejami un, ja zinātnei izdosies, arī mazāk gardi.

Šobrīd pētnieki un inženieri rada jaunas garšas, kā arī ražīgākus un uzturvielām bagātākus mums jau zināmos produktus.

Taču būtiskāks jautājums, kas var ēdienkarti ietekmēt daudz dramatiskāk, ir jau notiekošās klimata pārmaiņas.

Tam, ko mēs pēc 100 gadiem liksim galdā, pamati tiek likti jau šodien. Globālais pulkstenis sit pēdējās sekundes, kurās var paspēt saglābt ne tikai kartupeļus (kuri, visticamāk, pielāgosies), bet arī cilvēkam piemērotu planētas klimatu. Latvija nav liela valsts un, ja salīdzina skaitļus, tad neesam arī starp lielākajiem piesārņotājiem, taču tas nenozīmē, ka par apmierinošu uzvedību māte Zeme mūs atbrīvos no klimata pārmaiņu radītajām sekām.

Līdz šim vides pētnieki kopumā ir bijuši pieklājīgi savos brīdinājumos. Lai gan bieži tika atgādināts, ka planēta Zeme tuvojas katastrofālām klimata pārmaiņām, tās reti sauca par neizbēgamām. Ja 2015. gadā, pēc Parīzes klimata nolīguma parakstīšanas, iedegās kluss cerīgums, tad ASV prezidenta Donalda Trampa politikas virzienu nostiprināšanās to apdzēsa. Ir skaidrs – mēs strauji tuvojamies kritiskam punktam.

Zinātnieku ziņojums

“Starptautiskā klimata pārmaiņu paneļa” zinātnieku ziņojuma kopsavilkumā aprakstīti galvenie riski, ja globālā sasilšana netiks ierobežota 1,5 grādu robežās.

 

Oktobra sākumā “Starptautiskā klimata pārmaiņu paneļa” zinātnieki publicēja brīdinošu ziņojumu. Tajā aprakstītas un pamatotas milzīgās atšķirības, ja temperatūrai ļaus pakāpties par 1,5 grādiem (kas ir faktiski neizbēgami) un par 2 grādiem (ko vēl var paspēt novērst). Zinātnieki norāda, ka ūdens līmenis noteikti pacelsies un turpinās to darīt arī pēc 2100. gada. Pagaidām gan nav pamata uzskatīt, ka nonāksim fantastu aprakstītā situācijā, kur zemi klāj ūdens – populārākais piemērs ir 1995. gada Holivudas filma “Ūdens pasaule”.

Pētnieki uzskaita invazīvās sugas, kultūraugu kaitēkļus, reģioniem nepieredzētas slimības un citas likstas, kuras nevar vairs novērst, bet var mazināt to sekas. Ir skaidrs, ka vidējās temperatūras pieaugums par 2 grādiem liks meklēt jaunās mājas 10 miljoniem cilvēku. Sausums Āfrikā un Dienvideiropā var izraisīt vēl lielākus migrācijas viļņus, kurus humanitārās palīdzības organizācijas neizturēs, un, kā liecina Sīrijas krīze, neskartas nepaliks arī valstu valdības un ticība demokrātiskiem procesiem.

Klimats ietekmēs arī mūs, ne vien kartupeļus

Klimata pārmaiņu kontekstā "mētājas" arī ar sliktiem jokiem – sasilšana ir labi, man ziema tik un tā nepatīk. Lai gan mērena ziema patiešām ir viens no efektiem, ko Latvija pieredzēs, divu grādu vidējās temperatūras pieaugums nozīmēs, ka 37% pasaules cilvēku ik pēc pieciem gadiem pāri velsies karstuma vilnis, kas, sevišķi pilsētniekiem un gados vecākajiem radīs smagas veselības problēmas. Latvijā esam pieraduši pie maigas dabas, bet nākotnē, sevišķi karstajās vasarās, arī tā varētu kļūt skarbāka.

Latvijas Universitātes ģeogrāfijas doktore Zanita Avotniece, kura pēta ekstremālās un bīstamās atmosfēras parādības, skaidro, ka atbilstoši populārākajai jeb klasiskajai pieejai par ekstremālām uzskata parādības vai meteoroloģisko parametru vērtības, kas atbilst trim galvenajiem nosacījumiem:

  • tām ir augsta intensitāte,
  • tās reti atkārtojas un
  • tām ir postošas sekas – vētras, plūdi, sausuma periodi.

Tas, kas Latvijai ir neierasts, citviet skaitās normāla parādība.

Gaisa temperatūras paaugstināšanās dēļ piedzīvojam aizvien siltākas ziemas, savukārt vasarās biežāk ir ļoti karsti. Tāpat Latvijā mēdz būt “ekstremāli aukstas dienas un naktis ir kļuvušas retākas, savukārt karstas dienas un karstuma viļņi novērojami biežāk.” Avotniece atgādina, ka pastāv arī dabiskās klimata svārstības un tāpēc ik pa laikam vēl tomēr ir arī aukstas ziemas. Taču kopumā, kā liecina Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra pētījumi, aukstās ziemas (vidējā temperatūra sezonā 4,4 grādi) pakāpeniski kļūs par arvien lielāku retumu.

Liecību par klimata ietekmi uz kartupeļiem sniedz arī Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2017. gada rudeni, kad laikapstākļi bija īpaši nelabvēlīgs arī tiem. Kartupeļus salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu stādīja par 2,6 % mazāk, un kopējā raža bija par 16,9 % mazāka. Sarukusi arī vidējā ražība no viena hektāra. No 211 centneriem samazinājās uz 180 centneriem.

 

 

Pagājušā gada rudenī sevišķi Latgalē netipiski daudz lija, bet šogad pie mums bija ilga un karsta vasara, kas pēc Avotnieces teiktā, ir "ekstremāla" – neatbilst līdzšinējiem Latvijas klimatiskajiem apstākļiem gan ilgstošā karstuma, gan sausuma dēļ. Tas veicināja plašu mežu ugunsgrēku izcelšanos, varējām pārliecināties arī par ekstremālu un bīstamu parādību “komplekso dabu – pat salīdzinoši atšķirīgas ietekmes parādības var novērot relatīvi nelielos attālumos laikā un telpā.”

Bija arī citas Latvijas vasarai raksturīgākas laika parādības – piemēram, vairākos novados pērkona negaisi lauza kokus, traucēja elektrības apgādi un bojāja ēkas. Tieši ekstremālas un bīstamas atmosfēras parādības ietekmē cilvēku veselību. Piemēram, vētras spēj radīt lielus materiālus zaudējumus. Tātad

intensitātes un biežuma izmaiņas mūs ietekmē daudz vairāk nekā izmaiņas klimatisko rādītāju vidējās vērtībās.

Pētniece uzskata, ka gan politikas veidotājiem, gan iedzīvotājiem ir jādomā par nākotni un klimata ietekmi uz to.  

Planēta bez dzīvniekiem

Zinātniskas fantastikas klasiķa Filipa K. Dika stāstā “Vai androīdi sapņo par elektriskām gaitām?” (labāk zināmā adaptācija ir 1982. gada filma “Pa asmeni skrejošais”) attēlota drūma, kara sakropļota Zeme. Milzīgas planētas daļas ir piesārņotas, dzīvā daba masveidā iznīkusi. Cilvēki dzīvo neonā, putekļos, sālsūdenī un sintētiskos atgādinājumos par zaudēto pasauli. Dodoties ceļojumos ārpus pārapdzīvotajām un vienmēr krēslā esošajām megapolēm, dzīvnieks ir retums. Zaļus laukus, kur ganās govis vai aitas var ieraudzīt tikai virtuālās realitātes izklaidēs. Īsts mājdzīvnieks ir statusa apliecinājums. 1968. gadā publicētais stāsts nu ir ieguvis baisu ticamību.

Pasaules dabas fonda ziņojums

Pasaules dabas fonda Dzīvās planētas ziņojuma kopsavilkums par 2018. gadu.

Tajā secināts, ka kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem cilvēces rīcības ir smagi ietekmējušas lielu skaitu dažādu pasaules mugurkaulnieku populācijas.

Oktobra beigās apjomīgā Pasaules Dabas fonda pētnieku publicētā “Dzīvās planētas indeksa pētījumā” secināts, ka

kopš 1970. gada pasaules mugurkaulnieku populācija samazinājusies vidēji par 60%.

“Mēs kā mēnessērdzīgie virzāmies uz klints malu,” teica dabas fonda pārstāvis Maikls Berets – ja tie būtu cilvēki, 60% cilvēku pazušana nozīmētu, ka Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas, Āfrikas Eiropas kontinenti kopā ar Ķīnu un Okeāniju paliktu neapdzīvoti. Te gan jāpiebilst, ka salīdzinājums ir nekorekts, jo tas ir vidējais, nevis absolūtais dzīvnieku skaita samazinājums, proti, ja, izmantojot “The Atlantic” skaidrojumu, par piemēru ņem trīs dzīvnieku populācijas – 5000 lauvu, 500 tīģeru un 50 lāču, no kurām četras desmitgades vēlāk palicis 4 500 lauvu, 100 tīģeru un tikai pieci lāči, var secināt, ka populācijas ir samazinājušās par 10%, 80% un 90%, tātad vidēji par 60%, taču kopējais dzīvnieku daudzums ir samazinājies tikai par 17%.

Būtiskas problēmas nākotnei rada arī cilvēku vēlme pārmērīgi zvejot un medīt.

Oktobrī Eiropas Savienības Zivsaimniecības ministru padome noteica 2019. gada nozvejas kvotas Baltijas jūrā. Par 15 % jāsamazina mencu nozvejas apjoms jūras austrumu daļā. Atļautais daudzums būs aptuveni 24 tūkstoši tonnu, "tomēr samazinājums nav pietiekams, lai zivju resursi spētu atjaunoties,” pēc padomes lēmuma rakstīja Pasaules Dabas fonda Latvijas nodaļa. Nevalstisko organizāciju rekomendācija bija gandrīz uz pusi mazāka – 13 224 tonnas mencu. Arī siļķes Baltijas jūras centrālajā daļā, lasi Somu līcī un Baltijas jūras centrālajā daļā atļāva zvejot vairāk, nekā ieteica zinātnieki. Pēc Dabas fonda pārstāves Elzas Ozoliņas vārdiem, tas liecina par politiskās gribas trūkumu, jo mērķis bijis līdz 2020. gadam pārtraukt zvejot vairāk, nekā jūra to spēj izturēt.

Līdzīgas problēmas ir arī citur pasaulē. Āfrikā turpinās izmirstošu sugu malumedniecība, bet citviet, piemēram, Ķīnā cilvēki iznīcina dzīvnieku dabisko vidi, lai tur ierīkotu fermas un audzētu pārtiku.

Filips K. Diks, kā daudzi tā laika autori, pasaules galu saredzēja ilgstošos un neticami postošos karos. Tomēr dzīvē viss notiek nemanāmi, bez eksplozīvas un teatrālas kulminācijas. Saka, ka dzīvu vardi novārīt visvieglāk, ja pakāpeniski paaugstina temperatūru – abinieks pat nejūt, ka vārās, līdz brīdim, kad jau ir pa vēlu. Diez vai pēc simts gadiem Latvija būs kļuvusi par betonā un plastmasā kaltu pilsētvalsts megapoli. Diez vai mājdzīvnieki būs pieejami tikai virtuālās realitātes konstruktos. Taču tas nenozīmē, ka globālās pārmaiņas mūs neietekmēs.

Jauni kaitēkļi un kartupeļu puve

Drūmo nākotnes vīziju var padarīt nedaudz gaišāku, norādot, ka kartupeli arī pēc simt gadiem Latvijas zemē varēs izaudzēt. Ja vien nebūs mainījušies ēšanas paradumi, kartupeļu pankūkas un vārīti kartupeļi ar dillēm nekur nepazudīs. Tā uzskata arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Dzirdra Kreišmane.  

Klimata izmaiņas nenotiek piecu vai desmit gadu laikā, un “tā ir labā ziņa,” jo lauksaimnieki var pagūt pielāgoties siltākām vasarām un biežākiem nokrišņiem.

Jau šobrīd lauksaimnieki kopā ar zinātniekiem ievieš pielāgotas šķirnes.

Ienāk arī jauni kultūraugi. Piemēram, tagad ir saimniecības kur audzē amarantu – floristi izmanto sauso un dzīvo ziedu kompozīcijās, bet no tā sēklām var spiest eļļu un olbaltumvielām bagātīgus miltus, gatavot putras un brokastu mušļus. Audzē arī kinoju, kuras sēklas arī maļ miltos, taisa putras un pievieno salātos. Tāpat ir ar soju – ja pirms divdesmit gadiem to Latvijā audzēt bija grūti, tagad ir arī Latvijai pielāgotas sugas.

Starp citu, arī dažiem dzīvniekiem no klimata pārmaiņām ir vismaz viens labums – ganību periodi kļūst garāki, kas nozīmē, ka var ilgāk pārtikt no svaigas zāles.  

Dzidra Kreišmane

Taču klimata pārmaiņas rada arī risku. Zinātniece Kreišmane par būtisku problēmu sauc kaitīgos organismus, kas izplatīsies. Kļūst siltāks, un pie mums ierodas jauni kultūraugu kaitēkļi un slimības. Līdzīgu atzinumu par invazīvajām sugām var lasīt jau minētājā klimata pētnieku brīdinājumā. Pat ierobežojot sasilšanu līdz 1,5 grādiem, tas viss nonāks Latvijā. Patiesībā, lauksaimnieki jau tagad ar to sastopas. Ja klimats kļūst mitrāks un siltāks, izplatās kartupeļu lakstu puve. Tāpat – dažādi kaitēkļi.

“Jādomā par gudru saimniekošanu. Arī daba var nākt palīgā,” ierosina pētniece.

Iznīcināt kaitēkļus ar pesticīdiem varbūt ir vienkāršāk, bet, domājot par nākotni, kurā gribam būt arī mēs, ne tikai kartupeļi, vērts iepazīt bioloģiskās metodes, piemēram, kukaiņus, kas kaitēkļus apēd.  

Kreišmane: Lauksaimnieks meklē, kā strādāt lētāk un efektīvāk

Ja atgriežamies pie kartupeļiem un to iespējamās gozēšanās mūsu šķīvjos arī pēc 100 gadiem, to drīzāk varētu iztraucēt ekonomiski iemesli, nevis klimats. Tā vismaz saka pētniece Kreišmane. Kartupeļu platības samazinās, jo citus augus var izaudzēt lētāk. Arī sabiedrības paradumi mainās – biežāk izvēlas ātrāk gatavojamus produktus. Taču Kreišamane nedomā, ka Latvijā izzudīs mājās gatavots ēdiens, tajā skaitā no kartupeļiem pagatavotais. Kā liecina veikalu ķēžu “Rimi” un “Maxima” sniegtie dati, lai gan pircēji arvien biežāk izvēlas iegādāties gatavos ēdienus, “Rimi” un SKDS aptaujā liels skaits iedzīvotāju (85%) atbild, ka brīvdienās pusdieno mājās un daļa arī darbā ēd to, ko pagatavojuši mājās.

Ēdīsim mēģeņu gaļu un slieku kokteiļus

Pēc ANO aprēķiniem, pēc simt gadiem uz pasaules būs vairāk nekā 11 miljardi cilvēku. Šobrīd ir 7,7 miljardi. Lai gan pagaidām Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās un arī nākotnes projekcijas nav spožas, var prognozēt, ka klimats, proti, sausums Dievideiropā, varētu palielināt ieceļotāju skaitu Baltijas valstīs.

Lai samazinātu klimata pārmaiņu ietekmi un saglabātu dzīvnieku dabīgos dzīves apstākļus, būs jāmainās. Ierastie lauksaimniecības pārtikas ieguves veidi var nebūt gana efektīvi, sevišķi tādēļ, ka nevaram pārvērst visu planētu par lielu fermu. Arī mājlopi negatīvi ietekmē vidi un, salīdzinot ar citiem pārtikas avotiem, to audzēšana prasa lielu ieguldījumu. Tāpat jāņem vērā morālie aspekti, kas tiek aktualizēti, pateicoties dzīvnieku tiesību aizstāvju grupu darbam.  Arī veikalu “Maxima” sniegtie dati apliecina, ka strauji pieaug veģetāro un vegānisko produktu patēriņš – mēnesī par 70%.

Šeit arī ir zinātnieces Kreišmanes minētās pārmaiņas – sabiedrībā mainās paradumi. Turpinot atsauces uz fantastiku, "Netflix" filma “Okja” (2017), izmantojot neeksistējošu fantāzijas dzīvnieku, brutāli parādīja gaļas industrijas baiso pusi. Visticamāk, daudziem ekskursija uz kautuvi atņemtu dienišķās desmaizes labo garšu. Nākotnē gaļa uz šķīvjiem parādīsies retāk un ekonomisko, klimatisko un ētisko apsvērumu dēļ nebūs katras ēdienreizes sastāvdaļa. Bet pārzvejas novēršana varētu samazināt jūras produktu daudzumu cilvēku uzturā.

Cerams, drīz zinātne ļaus to labot, varēsim neatteikties no ēdienu dažādības un nenogalināt dzīvniekus. Stāsts ir par gaļu, kas audzēta no cilmes šūnām. Izmantojot relatīvi modernu metodi, pētnieki audzē gaļas gabalus no laboratorijā stimulētām šūnām. Šādi audzēt gaļu iespējams jau kopš 2000. gadu sākuma. Tagad tiek meklēti komerciāli izdevīgākie veidi.

Pirmais laboratorijas gaļas burgers Māstrihtas universitātes pētniekam Markam Postam izmaksāja 300 000 dolāru. 2017. gadā cena bija ap 11 dolāriem. Saka, ka šāda gaļa garšojot tāpat, galvenais labi pagatavot. Uzreiz gan jāprecizē, ka

pašreizējā tehnoloģija dzīvniekus neglābtu – lai iegūtu mēģeņu gaļu tāpat būtu nepieciešams turēt mājlopus un tos nokaut, jo cilmes šūnas tik un tā kaut kur ir jādabū.

Pastāv iespēja, ka nākotnē izdomās, kā iztikt bez kaušanas, bet šobrīd tāda risinājuma nav, tāpēc tiem, kas gaļu neēd ētisku apsvērumu dēļ, tuvāko gadu Līgo svētkos būs jāiztiek bez gaļas šašlika vai jāēd sojas alternatīva.

Par to, kā globālās pārmaiņas nākamā simtgadē skars Latviju, domā arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pētniece Ilga Gedrovica. Viņa šobrīd vada projektu “Jauni olbaltumvielu avoti pārtikai Latvijā”. Citur pasaulē ikdienā patērē ēdienus vai ēdiena sastāvdaļas, kas iegūtas no kukaiņiem – siseņiem, skorpioniem, termītiem, arī gaļas tārpiem. Gedrovica uzskata, ka

Latvija varētu izmantot iespēju un kļūt par pirmo valsti, kur iegūst proteīnu no sliekām.

Tēma ir ļoti jauna pasaules līmenī.

“Mums latviešiem ierastās sliekas – atrodamas jebkurā dārzā,” pētījuma subjektus apraksta Gedrovica. Viņas ideju varētu attīstīt jau darbojošās slieku audzētavās.

Klimats Latvijā

Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izgatavojis klimata pārmaiņu vizualizācijas rīku, kurā var apskatīt līdzšinējo un nākotnes klimatu Latvijā. 

Šobrīd viņa cenšas noslīpēt ideju, proti, pēta vai līdz ar proteīnu sliekā nav kādu kaitīgu savienojumu, un cenšas panākt komerciālo efektivitāti. Galvenais - iegūt proteīna pārbagātu produktu, kas būtu gan vizuāli, gan garšā pievilcīgs patērētājam.

Teorētiski šobrīd Latvijā proteīna avotu netrūkst. Mēs pat tos eksportējam. Tomēr tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Klimata izmaiņas un globalizācija ir nepaturama. Apvienoto Nāciju Organizācija jau 2013. gadā publicētā grāmatā aprakstīja, kā kukaiņu ēšana varētu palīdzēt risināt pārtikas trūkumu pasaulē, kā arī pievērsa uzmanību kukaiņu audzēšanas nelielajai ietekmei uz vidi. Šobrīd uzturā tiek lietotas jau 1900 kukaiņu sugas. Ātra klimata pārmaiņu nenovēršana varētu piespiest arī pārējos pasaules iedzīvotājus uzturā iekļaut kukaiņu produktus. Pētniece saka, ka varam pasteigties un ieiet jaunā simtgadē kā līderi, piemēram, šādā uzturvielu iegūšanas jomā.   

Velna bumbulis kosmosā

Vai ir kāds cits augs vai produkts, kuram pārtikas lielveikalos ir atvēlētā vesela plauktu eja? Čipsiem tāda ir. Iespējams, tikai piens un grādīgie dzērieni (daži no tiem tik un tā radīti no kartupeļa) spēj līdzināties kartupeļa popularitātei komercijas svētnīcās. Ne vienmēr gan tā bijis – sākotnēji, protestējot pret kartupeli, pat izdeva grāmatas un pamfletus. To zākāja kā velnam piedienošu, jo no pazemes nāk. Jūrnieki gan attapās ātrāk, jo kartupeļus ēdošie mazāk slimoja ar vitamīnu trūkumam raksturīgajām kaitēm.

Latvijā vēl 18. gadsimtā kartupeli uzlūkoja ar neuzticību, bet badā laikā tas ieguva godpilnāku vietu. Iespējams, līdzīgi būs ar kukaiņu un slieku produktiem, kā arī cilmes šūnu gaļu.

Tomēr tieši kartupelis spēlēja būtisku lomu 2011. gada Endija Vīra grāmatā un 2015. gada filmā “Marsietis”. Augs ļāva uz Marsa pamestajam astronautam izdzīvot. Tā bija fikcija, bet, kolonizējot kosmosu, tā varētu kļūt par īstenību.

Peru pētnieki 2016. gadā secināja, ka kartupeli patiešām varētu audzēt uz sarkanās planētas, kur ūdens ir retums un zeme nav auglīga. Kad vajadzība nespiež nedz ekonomiski, nedz praktiski, ir viegli pasmieties par domu, ka būs jāēd kukaiņi vai sliekas. Taču gaume un paradumi visbiežāk mainās ekonomisku iemeslu dēļ – alternatīva var būt neticami dārga vai nepieejama.

Lai gan klimata pārmaiņas kartupeli, visticamāk, nepazudinās, iespējams, vajadzēs samazināt tā patēriņu, jo cilvēku skaits pieaug un saldūdens kļūst arvien vērtīgāks. Šobrīd gadā pasaule patērē vairāk nekā 376 miljonus tonnu kartupeļu – sešdesmit reizes vairāk nekā sver Gizas piramīda. Kartupeļus nu daudz ēd ne tikai Eiropā un ASV. Pēdējā desmitgadē pieprasījums gandrīz divkāršojies. Lielākie kartupeļu audzētāji pasaulē ir Ķīna, Indija un Krievija.

 

Vai mēs ēdīsim kartupeļus pēc 100 gadiem?

Ēst kartupeļus mēs varēsim, tiešā veidā klimata pārmaiņas Latviju neietekmēs tik krasi kā citas zemes. Būs siltāks, bet mitrāks. Dziļie sniegi, kuros nomira Poruka aprakstītais Cibiņš ceļā no skolas, būs retums. Vasarā biežāk varēsim piedzīvot ļoti karstas dienas un karstuma viļņus. Bet kartupeļi būs. Pateicoties to sīkstajai dabai un salīdzinoši mērenajām pārmaiņām, kuras pagaidām pētnieki sola Latvijai, nav pamata pieņemt, ka nakteņu ģints augs nebūs turpmāk izaudzējams. Stādu ražīgums, kā mierina pētniece Kreišmane, arī pieaug.

Taču jāpadomā par netiešām sekām, piemēram, jauniem migrācijas viļņiem – Eiropas dienvidu valstis draud pārvērsties gandrīz neapdzīvojamos tuksnešos, cilvēku skaita kopējo pieaugumu, dramatiskiem klimata saglābšanas paņēmieniem, kurus nāksies izmantot, lai planēta vispār būtu derīga dzīvei. Tas gan varētu mainīt mūsu ēdienkarti. Produkti, kurus importējam, var kļūt dārgāki, ja klimata pārmaiņas negatīvi ietekmēs vietas, kas, piemēram, atrodas zemā jūras līmenī. Svaiga un zaļa ēdiena īpatsvars varētu samazināties, iespējams, vajadzēs izlīdzēties ar, piemēram, proteīnu no sliekām. Svarīgas ir arī cilvēku vēlmes.

Iespējams, ka kartupeli izkonkurēs rīsi, kinoja vai varbūt zinātniskajā fantastikā pārsteidzoši bieži redzamās nūdeles.

Nākotnes aprēķini liecina, ja temperatūra turpinās paaugstināties, turpināsies arī pārmaiņas. Tāpēc priecāties par to, ka kartupeļi izdzīvos, un izlikties, ka klimata pārmaiņas mūs neskar, nevaram. Kā liecina dažādi pētījumi, situācija vēl ir glābjama, protams, ja nepaļausimies, ka klimata pārmaiņas nenotiks, ja tām neticēsim. Pasaules Dabas fonda pārstāve Tanja Stīla saka: "Mēs esam pirmā paaudze, kas zina – mēs varam iznīcināt mūsu planētu –, un pēdējā, kas var kaut ko pasākt, lai to apturētu."

Tāpēc mīts, ka esam starp zaļākajām valstīm pasaulē (un turklāt vēl ar "zaļu" prezidentu, kā izskanēja 2015. gadā, kad tika ievēlēts Raimonds Vējonis), jāliek pie malas un jāizvērtē, ko mēs varam darīt, lai pieliktu roku globālajos centienos planētu glābt. Latvija nākamā simtgadē nevar atļauties dzīvot pašapmierinātībā un atrunāties ar mītisko latvieša saikni ar zemi un daudzo koku skaitu mežos un pilsētās, ir aktīvi jāiesaistās – gudrāk jāapsaimnieko atkritumi, jāizmanto alternatīvi enerģijas avoti un jāmudina mainīt paradumus. Var sākt ar sīkumiem - atteikties no salmiņa dzērienā un pēc kartupeļiem iet uz veikalu ar savu maisiņu.

Kartupeļi klimata pārmaiņas pārdzīvos, bet vai to spēs cilvēce?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti