Vienā ritmā

«Vienā ritmā 2». Muzikāls vingrošanas raidījums

Vienā ritmā

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 3. sērija

Vienā ritmā 2. Muzikāls vingrošanas raidījums. 2. sērija

Skriešana ir mana meditācija. Saruna ar bijušo futbolistu Kasparu Gorkšu

Bijušajam futbolistam Kasparam Gorkšam izkustēšanās palīdz strukturēt ikdienu, jo tā ir kā emocionāls un psiholoģisks vingrinājums, kura laikā var ne tikai izkustināt muskuļus, bet arī izvēdināt galvu un salikt domas pa plauktiņiem. Pēc profesionālās futbolista karjeras beigām viņš regulāri skrien, ziemās slēpo un cenšas fiziskajās aktivitātēs iesaistīt arī savus bērnus. 

Īpašas sajūtas saistās ar Latvijas izlasi

Bērnībā Kasparu saistīja dažādi sporta veidi, turklāt tie labi padevās: “Sākot no bumbas dauzīšanas pagalmā pret sienu vienam pašam, tad spēlējot to ar kaimiņiem un, protams, skolā.” Pirms nopietnākas pievēršanās futbolam viņš iemēģināja spēkus citos sporta veidos – peldēšanā, tenisā. “Man jāsaka paldies vecākiem, kuri diezgan mērķtiecīgi mani virzīja uz to, lai manā ikdienā vienmēr būtu kāda fiziska aktivitāte,” teic Kaspars.

Vienā ritmā

Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!

Sportists juta, ka komandu sporta veidi viņam patīk daudz labāk nekā individuālie. Regulāri apmeklēt futbola treniņus Kaspars sāka salīdzinoši vēlu – tikai 12 gadu vecumā. Kā viņš pats saka, lielākā ietekme tam, ka izvēlējies tieši futbolu, bija tēvam, kurš amatieru līmenī spēlēja futbolu, taču profesionāla sportista karjera šajā sporta veidā palikusi kā nepiepildīts sapnis.

Kā nozīmīgāko sasniegumu savas profesionālās karjeras laikā Kaspars min spēlēšanu Latvijas futbola izlases sastāvā, kurā viņš bija kapteinis: “Lielākais lepnums, ka es esmu to sasniedzis, bija tieši tajos brīžos, kad devos laukumā Latvijas izlases sastāvā. Tas vienmēr deva papildu īpašas emocijas.”

Treneris pieliek roku personību veidošanā

Liela nozīme viņa karjeras izaugsmē viennozīmīgi bijusi tieši trenerim Jurim Docenko. “Mans pirmais treneris man ne tikai iemācīja dažādas iemaņas futbolā, bet bija arī kā paraugs ārpus laukuma. Tāpēc, es domāju, ir skaidrs, ka daļu pamatīpašību mūsos ieliek vecāki, bet treneris, sevišķi bērniem un jauniešiem, ir tas, kurš papildina un izkopj virkni personības akcentu, iezīmju, kuras tālākā karjerā un dzīvē kopumā raksturo tevi kā cilvēku,” skaidro Kaspars, sakot, ka, kāpjot pa karjeras kāpnēm, trenera un sportista attiecības kļūst krietni koleģiālākas – treneris ir kā menedžeris, kurš cenšas jau esošo iemaņu kopumu pielietot, lai sasniegtu vislabāko sportisko rezultātu.

Viens no viņa raksturojošajiem faktoriem, kā Kaspars pats saka, ir darba spējas un neatlaidība, un, iespējams, lielā mērā par to var pateikties tieši trenerim.

“Visspilgtāk man atmiņā iegūlies skats, kad, ierodoties treniņā, es redzēju, ka mūsu treneris ar mazu pļaujmašīnīti pļāva visu laukumu, skraidot turpu, šurpu. Man tas likās milzīgs ieguldījums tajā, lai mēs varētu trenēties,” atmiņās dalās Kaspars, pieļaujot, ka no trenera viņam “pielipusi” neatlaidība un drosme stāties pretī dažādiem šķēršļiem.

Spēle ir izrāde, kurā rāda talantu

“Jo ilgāk turpinās tava karjera, jo mazāk tev patīk treniņi, bet vairāk – spēle,” ar atziņu dalās sportists. Protams, treniņi ir būtiska sporta sastāvdaļa, ļaujot pilnveidot savas iemaņas, taču nekas nespēj aizstāt sajūtas, kas tevi pārņem pirms spēles, izejot laukumā un izcīnot svarīgu uzvaru. “Profesionālajā karjerā tu trenējies, lai spēlētu futbolu, tā ir tava izrāde, kur vari parādīt savu talantu,” teic Kaspars.

Viņam karjeras laikā ir paveicies spēlēt stadionā, kur spēli vēro daudzi desmiti tūkstoši skatītāju, kas dod neaizmirstamas emocijas.

Nereti arī tagad, pēc futbolista karjeras beigām, Kaspars dažādas dzīves situācijas pielīdzina tam, kas notiek spēles laukumā. “Daudzas situācijas jebkurā citā nozarē ir ļoti līdzīgas tām, kas norit spēles gaitā, tikai ļoti koncentrētā, īsā laika periodā un ierobežotā laukumā. Noteikti es saviem kolēģiem un cilvēkiem, kurus pazīstu, esmu diezgan apnicis, katru dzīves epizodi pielīdzinot spēles epizodei laukumā,” saka Kaspars.

Profesionāliem sportistiem dzīvē ir viens trekns nogrieznis – profesionālā karjera un dzīve pēc tās.

“Profesionālās karjeras beigās tu principā esi tajā punktā, kur lielākā daļa pārējās sabiedrības ir aptuveni 18 gados, pabeidzot 12. klasi,” atklāj Kaspars, pieminot, ka jāmāk izmantot sportā gūtās iemaņas un, tās transformējot, pielietot karjerā arī pēc tam. Viņam pašam palīdzēja tas, ka atstāja sev maz brīva laika, lai gaustos un domātu par to, ka kaut kas ir beidzies, un leca jaunos piedzīvojumos. “Visiem sportistiem es noteikti ieteiktu izmantot laiku starp treniņiem lietderīgi, jo tā ir viena lieta, ko es nožēloju,” atklāj Kaspars, sakot, ka īstenībā sportistiem ir daudz brīvā laika, kuru var ieguldīt savā pašizaugsmē, kas būtu kā atspēriens pēc sportista karjeras. “Es ieteiktu jebkuram sportistam atrast kaut kādas nodarbes, kas var dot papildu kompetenci un novērst uzmanību no pastāvīgām domām par sportu,” viņš dalās ar ieteikumu.

Skriešana kā meditācija

Futbolisti spēles laikā vidēji noskrien 10 kilometrus. Tas atkarīgs no spēlētāja pozīcijas laukumā – uzbrucēji vairāk skrien sprinta režīmā, aizsargi, kas ir pozīcija, kurā spēlēja Kaspars, pārsvarā pa laukumu pārvietojas vienmērīgā tempā. “Futbollaukumā čempioni skriešanā ir pussargi, kuriem jāpaspēj būt gan vienā, gan otrā laukuma galā. Spēles laikā noskrietā distance var sasniegt pat 12 kilometrus,” atklāj Kaspars.

Neilgi pēc profesionālās karjeras beigām sportists noskrēja maratonu: “Tas bija ļoti interesants piedzīvojums man pašam – gan kā izaicinājums ķermenim,  gan iespēja veikt pašanalīzi.” Viņš gan atzīst, ka tam tomēr ir jāgatavojas plānveidīgi, organizēti un regulāri, tāpēc kopš tās reizes Kaspars pārsvarā skrējis pusmaratona distances. “Man šī distance liekas pietiekami liels izaicinājums, bet tajā pašā laikā arī ļoti baudāms skrējiens,” viņš saka.

Kaspars Gorkšs

Šobrīd Kasparam ir neliela kājas trauma, tāpēc kādu laiku viņš to nenoslogo ar skriešanu, bet, kad veselība ļauj, sportists cenšas skriet vismaz trīs reizes nedēļā. “Skriešana man ir sava veida atslodze un meditācija. Lai gan ar sportu mēs uzreiz saprotam fizisku aktivitāti, bet es uzskatu, ka man šajā dzīves posmā tas vairāk ir psiholoģisks vingrinājums, jo tieši skrienot man vislabāk domājas, es spēju novirzīt savu fokusu no ikdienas pienākumiem, kuriem vajadzīga liela koncentrēšanās, uz citām prioritātēm.”

Dēls izvēlējies iet tēva pēdās

Ziemā garos skrējienus Kaspars aizstāj ar distanču slēpošanu. Arī šoziem jau izdevies uzkāpt uz slēpēm un baudīt sniegotos laikapstākļus. “Šodien viens no tādiem fundamentālākajiem ieguldījumiem bija tieši slēpju pirkums man un bērniem, tā kā varētu teikt, ka es esmu pilnvērtīgi iegājis amatieru slēpotāju saimē,” smej Kaspars.

Vasarās Kasparu var sastapt tenisa kortā, vicinot raketi un mēģinot precīzi trāpīt pa bumbiņu: “Tur gan jāatzīst, ka iemaņu trūkums droši vien mani ierobežo, cik labi es varu spēlēt, bet tas nemaina azartu un ieinteresētību.”

Jebkurā fiziskajā aktivitātē, kurai pievēršas Kaspars, viņš cenšas ieinteresēt arī savus bērnus.

Vasarā aicina viņus pievienoties skrējieniem, ziemā – kopā slēpot. Viņa dēls ir kaislīgs futbolists,  un Kaspars bieži kopā ar viņu savā starpā paspārda bumbu.

“Dēls šo izvēli veica pats. Jāatzīst, ka agrāk bērnībā viņam neinteresēja nekādas bumbu spēles, bet tad tas mainījās,” pastāsta Kaspars, noliedzot savu aktīvu iesaisti šī lēmuma pieņemšanā. Viņš vairāk skatās no malas un ļauj bērniem pašiem pieņemt lēmumus. Viņaprāt, bērniem jādara tas, kas sagādā prieku un pozitīvas emocijas.

“Man ir prieks skatīties, ka mans dēls ar milzu azartu dodas uz katru treniņu. Es domāju, ka man ir bijusi privilēģija nodarboties ar lietu, kas ļoti patīk, un, ja mēs katrs dzīvē varētu darīt tikai to, kas sagādā prieku, tas būtu baigi forši,” teic Kaspars, atzīstot, ka ir interesanti vērot dēla darbošanos futbola laukumā un salīdzināt ar sevi, jo, kā izrādās, viņiem ir daudz līdzīgu rakstura īpašību.

Kustība virza uz mērķi

Sportists pārliecināts, ka fiziskās aktivitātes būtiski ieviest savā ikdienā tāpat kā higiēnu – līdzīgi kā zobu mazgāšanas rutīna. Cilvēka ķermenis spēj pielāgoties un pierast pie dažādiem apstākļiem – gan fiziski aktīva dzīvesveida, gan mazkustības, tāpēc labāk to pieradināt pie labām lietām. “Kamēr tu kusties, tikmēr tu ej uz priekšu. Kustoties tu veicini mērķu sasniegšanu. Kādā veidā tu kusties, tā jau ir tava individuāla izvēle, bet es savu dzīvi bez kustības, vienalga, fiziski kustoties vai izaicinot sevi kā citādi, nevarētu iedomāties,” apgalvo Kaspars.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt