Zootehnikums

Gājiens par dzīvniekiem: Kažokādas pagātnē!

Burtu Burvis

Oksa Polloka. Pēdēja cerība (Anna Plišota un Sandrīne Volfa)

Nākamie 90. Pirmais stāsts: Ilva Kļaviņa

Ilva pamet darbu galvaspilsētas bankā. «Nākamie 90» pēc 10 gadiem

Ilva Kļaviņa no Alūksnes pirms desmit gadiem esejā par Latvijas nākamajiem 90 gadiem rakstīja: „Un galvenais – nepazaudēt savu dziesmu! Un es pēc 10, pēc 30 un 50 gadiem kādā dzestrā rudens rītā, vācot kartupeļu ražu, priecāšos par Latvijas skaistumu.” Toreiz Ilva, kurai bija 19 gadi, studēja Rīgā. Tagad viņai ir 28. Pēc 10 gadiem Ilva ir atgriezusies dzimtajā Alūksnē. Atgriezties dzimtajā pusē bija viņas vairākus gadus lolotais sapnis.

Ilvas Kļaviņas eseja projektā "Nākamie 90":

Deviņdesmitajos gados, manā bērnībā, bija tāda forša dziesma. Es to atceros no aptuveni piecu vai sešu gadu vecuma. Tā bija grupas “Enigma” dziesma “The return to innocence”. Savā ziņā šis nosaukums sasaucas ar to, ko mēģina izdarīt vai jau ir izdarījusi Ilva. Atgriešanās pie naivuma. Tas būtu tas nosaukums.

- Kā veicas?
- Dzīvojot Alūksnē, tas ir daudz vieglāk.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka šeit tu pierodi pie mierīgāka dzīves ritējuma.

"Nākamie 90"

2008.gadā, svinot Latvijas deviņdesmito jubileju, sarīkoja eseju konkursu "Nākamie 90". Tajā piedalījās skolas vecuma jaunieši no visas Latvijas.

Nu desmit gadus vēlāk uzrunā Latvijas Radio vairākus no šiem jauniešiem:

Īstenībā tas jau bija „nākamie 90” laikā, 2008.gadā, viņa jau tobrīd pārcēlās uz dzīvi Rīgā, lai studētu, lai strādātu. „Bet Rīgā tad, kad strādā bankā, - piemēram, pašā sākumā es apkalpoju klientus, - tad tu jau uzaudzē biezu ādu,” stāsta Ilva.

Un tur notika vislielākās izmaiņas dzīvē. „Es atceros, ka man bija saruna ar vadītāju, kas man stāstīja: nu, saproti, šeit nāk dažādi cilvēki, tostarp arī veci ļaudis. Nāk un mānās, un var raudāt mākslīgi. Stāstīt visādas lietas.”

Un viņa bija šokā. Kā tas var būt? Viņa man tiešā tekstā teica: es vispār nezināju, ka cilvēki tā dara. „Tas laikam mani visvairāk izmainīja. Un tad tu saproti, ka tu nevari pa Rīgu staigāt ar vaļā somu visu laiku”.

Turpmākos gadus strādājot šeit pat, galvaspilsētā, viņa sapņoja: nu, kad es beidzot atgriezīšos dzimtajā pusē Alūksnē... Man radās tāds priekšstats – lai gan Ilva to jauno dzīves lomu bija pieņēmusi, tomēr viņa īsti nesamierinājās ar to, un visu laiku meklēja iespējas, kā atgriezties pie tā, kāda viņa bija:

„Un, re kur, parasti ir pirmie sniegpulkstenīšu. Alūksne. Tas ir mūsu logs.” Mēs bijām pie viņas bērnības mājām. „Mamma jau sastādījusi pavasarim  pirmās sēkliņas, jo mums ir arī savs dārzs.”

Ilva stāstīja, ka vecāki viņai ļāva ar citiem bērniem uzturēties kvartālā ap to māju. „Tas nozīmēja, ka nekur nedrīkst iet pāri ielai. Tā mēs arī dzīvojām. Bija daudzi šķūnīši visādi, kur var ielīst un tā.”

Vienreiz viņi atrada mazu zivtiņu, ko laikam kāds no zvejniekiem bija atstājis vienkārši kā barību kaķiem. „Bet mēs redzējām ar draugu, ka tā vēl ir dzīva. Un tad sākās tas stāsts - ko darīt. Iet iekšā vai ne? Ja nu pēc tam vairs ārā nelaiž? Nu labi, iesim. Abi ejam uz mājām un tēlojam, ka mums gribas dzert. Mēs, cik mutē varēja ieliet ūdeni, ņēmām un pēc tam nesām, un lējām virsū zivtiņai, lai tā varētu izdzīvot. (..) Mēs jau nebijām tik atjautīgi, lai izdomātu, ka trauku kaut kādu varētu paņemt vai akvāriju uztaisīt.”

Man šķiet, ka viņa zināmā mērā ir atguvusi šo prieku. Protams, ja viņu atkal pārceltu vietā, kur ir ļoti daudz viltnieku, blēžu, viņai laikam piesardzība nekur nepazustu, bet, atrodoties tur, Alūksnē, tas viņai īsti netraucē.

„Te ir tāda sajūta, ka tu arī pats kļūsti tāds mīkstāks, atvērtāks, harmoniskāks un mierīgāks.”

 
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti