Zootehnikums

Gājiens par dzīvniekiem: Kažokādas pagātnē!

Burtu Burvis

Oksa Polloka. Pēdēja cerība (Anna Plišota un Sandrīne Volfa)

"Nākamie 90" Piektais stāsts: Kārlis Ruks

Kārlis nodibina zemnieku saimniecību. «Nākamie 90» pēc 10 gadiem

Pirms desmit gadiem esejā par Latvijas nākamajiem 90 gadiem Kārlis Ruks no Grundzāles pagasta rakstīja: „Es ceru, ka pēc 10 gadiem Latvija vairāk novērtēs zemnieku, atbalstot lauku uzņēmējus, jo ar to, kas ir tagad, nepietiek, lai izdzīvotu, kur nu vēl, lai attīstītos.” Viņš cerēja, ka pēc desmit gadiem būs lielas, modernas, konkurētspējīgas saimniecības līdzīpašnieks. Kad viņš to rakstīja, Kārlis bija 9 klasē. Šodien viņam ir 25 gadi un viņam tiešām ir sava zemnieku saimniecība.

Kārļa eseja projektā "Nākamie 90":

- Kāda ir tava spilgtākā bērnības atmiņa no šejienes?
- Droši vien, ka diena, kad es iemācījos braukt ar traktoru. Visticamākais.
- Cik tev bija gadu?
- Piecu gadu dzimšanas diena.

Pirmais, kas man nāk prātā, atbildot uz jautājumu, kā es nosauktu šo epizodi, tie būtu trīs vārdi: ģimene, māja un saimniecība. Jā, tieši tik ļoti vienkārši. „Un tomēr gribas arī kaut ko darīt, tā kā tīri sev. Attīstīt saimniecību, veidot ģimeni, uzcelt māju un tamlīdzīgi.”

Kārlim ir možums sejā, bet, ja paskatās tajā pašā laikā uz viņa rokām, tās tiešām ir tādas milzīgas zemnieka rokas. Ar skrambām, tulznām.

"Nākamie 90"

2008.gadā, svinot Latvijas deviņdesmito jubileju, sarīkoja eseju konkursu "Nākamie 90". Tajā piedalījās skolas vecuma jaunieši no visas Latvijas.

Nu desmit gadus vēlāk uzrunā Latvijas Radio vairākus no šiem jauniešiem:

„Mēs izzāģējām meliorācijas grāvjus, tīrījām vecās meliorācijas sistēmas, kur lauki ir atgūti. Līdz ar to mēs tos nozāģējām pirms nedēļas. Tad uznāca lielais atkusnis, un to visu trako šķīdoņu dēļ pa lauku pabraukt nevar,” stāsta Kārlis.

Pie šī neparastā dzīves ritma, proti, pie dzīves starp pilsētu un laukiem, Kārlis jau ir pieradis no mazotnes: „Es piecas dienas nedēļā dzīvoju Valmierā. Un katru sestdienu un svētdienu es biju mājās palīdzēt vecākiem. Nebija tā, ka es sestdienās un svētdienās gāju tusēt vai kaut ko tamlīdzīgu. Visi gāja tusēt. Pirmdien pārspriež: nu kā tur tajā klubā gāja. Es tāds: nu jā, es tur ar traktoru pabraucu, tur cūkas pabaroju, nu labi, viss kārtībā.”

Pats Kārlis saka, ka šo desmit gadu laikā tieši šajā ziņā, kāds viņš bija un kāds viņš ir, diži nekas nemainījās, un man gribas viņam ticēt.

Vai, lasot savu eseju, kas rakstīta pirms desmit gadiem, Kārlim nav sajūtas, ka to būtu rakstījis cits cilvēks? “Ja godīgi - nē. Tas, protams, izklausās pēc manis.”

Ir viena tēma, par ko Kārlis runā nelabprāt, un tā ir politika. „Es strādāju arī Zemkopības ministrijā, un līdz ar to mans viedoklis izskan arī dažādos citos gaiteņos un tā tālāk. Līdz ar to es varbūt pagaidām, kamēr es tur darbojos, nevēlos to baigi popularizēt, jo ir pietiekoši daudz piemēru, kad vienkārši cilvēku par kaut kādu frāžu izmantošanu nomelno. Tas man nav nepieciešams.”

Viņš arī ir kandidējis pašvaldību vēlēšanās: „Tā ir iespēja palīdzēt vietējiem darīt kaut ko savādāk, nevis tā, kā tas šobrīd notiek. Tā kā tas nenotika, es sapratu, ka pagaidām tam nav nozīmes. Pagaidām vēl jāattīsta sevi un visa saimniecība. Sapratu, ka [iet politikā] nav nepieciešamības šobrīd.”

Bet ir tā, ka politiskās partijas vēl aizvien uzrunā Kārli, taču viņš atsaka: „Man ir piedāvājusi Jaunā konservatīvā partija, „Kustība "Par!"” ir uzrunājusi, ka vēlētos, un "zaļie zemnieki".”

Mēs braucām traktorā, un viņš man mācīja, kā to vadīt. Un paralēli es viņam uzdevu jautājumu - Kārli, kas līdz šim bija grūtākais pārdzīvojums pēdējo divu gadu laikā? „Nu, šie paši divi neražas gadi. Kad ir sajūta, ka tu dari visu. Visu vasaru strādā, visu dari un beigās tev kontā rādās mīnusa zīme, un tad tu jautā: kā lai tagad [dzīvo tālāk]?”

Šajos brīžos ir zināms izmisums. „Tad ir tāds, bišķīt tāds, ka kaut ko varbūt vajag citu darīt. Varbūt tiešām vajag iet sēdēt birojā, saņemt cieto algu, kad tu saņem tur kaut kādus n eiro mēnesī, un zini, ka tev tie ienāk un viss.”

Bet kas viņam palīdzēja tikt tam pāri, saņemties un iet uz priekšu? “Droši vien tas pats – tiekšanās pēc saviem trijiem mērķiem. Ja es neko nedarīšu, tad jau tie mērķi nesasniegsies. Un nav tā, ka ir baigā vēlme darīt kaut ko citu. Jo šis ir  tas, ko es vēlos darīt. Ir jāsaņemas, jāsasmeļas spēki. Jāpakonsultējas ar cilvēkiem. Jāsaprot, ka viņiem arī iet tāpat, un viņi arī to pašu vēl turpina darīt, un jāturpina darīt tālāk.”

Viņš kā no pašas bērnības bija tuvu un tiešā kontaktā ar dabu, tāds viņš arī paliek. „Bet nu atkal, kad iziet ārā, zeme visu laiku smaržo, tad jau… Jābrauc, viss kārtībā!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Cilvēkstāsti
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti