Viktorijas eseja Latvijas 90. jubilejā:
“Es teiktu, ka es esmu dažāds cilvēks. Man ir brīži, kad man patīk, ka kārtība ir bijusi, ir brīži, kad man nepatīk. Bet kopumā es vienkārši esmu cilvēks.
Un, lai būtu cilvēks, tev nav jābūt ideālam,” saka Viktorija.
Es laikam šo epizodi gribētu nosaukt “Viktorijas cīņa”.
“Kur es eju, tur es cīnos. Es gāju no stacijas uz mājām. Un es nezinu, vai tā bija kaut kāda audzinātāja ar bērniem vai tie bija kaut kādi patversmes bērni. Man riktīgi pakausī sāka bakstīt viens sīkais. Un es pagriežos un saku tai sievietei: “Jūs nevarat savākt savus sīkos?” Es biju ļoti dusmīga. Un es tā arī pateicu,” stāsta Viktorija.
Viktorijas klasesbiedri domāja, ka draudzēties ar viņu neesot stilīgi. Bet viņas augums nebūt nebija tas nopietnākais iemesls, kāpēc viņai bija grūtas attiecības ar klasesbiedriem. “Dažreiz atskanēja tādi komentāri kā stulbie krievi. Tas nebija man adresēts.”
Iespējams, tie cilvēki pat neapzinājās faktu, no kurienes viņa nāk un ka tas varētu viņu aizskart, bet tas aizskāra. “Piedodiet, viņai latviešu valodā par piecinieku vairāk nepienākas, jo viņa nāk no krievu ģimenes. Bet tas bija, ko es dzirdēju katru dienu. Bet varbūt, pateicoties tam, es esmu, kas es esmu tagad,” saka Viktorija.
"Nākamie 90"
2008.gadā, svinot Latvijas deviņdesmito jubileju, sarīkoja eseju konkursu "Nākamie 90". Tajā piedalījās skolas vecuma jaunieši no visas Latvijas.
Nu desmit gadus vēlāk uzrunā Latvijas Radio vairākus no šiem jauniešiem:
Šī sliktā attieksme no vienaudžiem un skolotājiem viņā radīja vēlmi aizbēgt: “Tu saproti, ka tu vienkārši grib aizskriet prom, jo tev ir apnicis. Un es tā arī izdarīju. Es aizskrēju. Es negribēju skriet uz Angliju, es negribēju skriet uz Vāciju. Es gribēju tur, kur tiešām nevienam neinteresētu, kas es esmu, kāda es esmu, ko es daru.”
Un tā viņa nonāca Indijā, kur Delī studēja angļu filoloģiju: “Pats sākums, ka tu atbrauc uz svešu valsti, tu nezini valodu, tu nezini neko. Un tu domā: cik visi tev apkārt ir labi.”
Tur bija dažādi cilvēki. Bija ļoti laipni un labsirdīgi. Bija arī tādi, kas, Viktorijas vārdiem sakot, uztvēra viņu tikai kā naudas avotu. Indijā Viktorija nodzīvoja trīs gadus. Tas viņu ļoti mainīja, jo sākās lielā sevis pārvarēšana.
Un viņa sāka nodarboties ar svarcelšanu. “Kaut kādā ziņā tas pierādītu to, ka es varu vairāk nekā citi.”
Un beigu beigās Viktorija pacēla aptuveni divas reizes vairāk, nekā viņa pati sver. Viktorijas svars ir 48 kilogrami, bet viņa pacēla 80. “Tas bija tik grūti. Es domāju, ka man plīsīs kauli tajā brīdī. Bet man treneris tieši saka: saņemies, saņemies. Bet tas bija forši,” atceras Viktorija.
Es biju pārsteigts, jo, lasot sacerējumu, biju citādāk iztēlojies Viktoriju. Es zināju, ka viņa ir ļoti labsirdīgs cilvēks, bet, no otras puses, tāds cilvēks, kas ir nepārliecināts par sevi, ar zināmām šaubām par savu nākotni. Bet es ieraudzīju pilnīgi citu cilvēku.
“Es nezinu, vai to var pieskaitīt pie sevis pārvarēšanas, bet es mācos. Sevis apmācīšana, nevis kaut kādas tur skolas,” saka Viktorija
Ar Viktoriju mēs tikāmies treniņā. Pēc treniņa mēs braucām kopā vilcienā uz Jelgavu. Tur mēs apspriedām vienu desmit gadus vecu Viktorijas ideju, proti, viņa vēlējās izveidot fondu, kas palīdzētu cilvēkiem ar retām slimībām. Viņa, protams, atbildēja, ka to taisīšot, bet tam ir nepieciešami domubiedri. Bet ar domubiedriem iet mazliet švakāk.
“Nu, es vienmēr iedalīju tā: ir normāli cilvēki un ir īpaši cilvēki. Un man ir sagadījies tā, ka es esmu vienmēr starp normālajiem. Manā ģimenē visi ir līdz kādiem tur diviem metriem. Man nav tādu cilvēku, kas man varētu pateikt “es tevi saprotu” vai kam es varētu pateikt “es tevi saprotu”. Nu, viņi ar to nesaskaras. Tu nevari piespiest cilvēku kaut ko darīt, ja viņš ar to nekad nav saskāries.”
