Šo mirkli, kad varēs atgriezties dzimtenē, Oksana ir gaidījusi kopš brīža, kad pirms nepilniem diviem mēnešiem ieradās Latvijā. Kijivu viņa pameta trīs nedēļas pēc kara sākuma.

"Vajadzēja izvest bērniņus, un mēs ar meitu – viņai ir draudzene Rīgā – tāpēc atbraucām uz šejieni," stāsta Oksana.

Taču meitas draudzenes dzīvoklis bija bēgļu pilns, tāpēc Oksana pieņēma iepriekš nepazīstamās Ineses un viņas vīra piedāvājumu palikt viņu ģimenes dzīvesvietā – Liepājā. Inese atbraukusi Oksanu arī pavadīt prombraucot.

Oksanas meita ar bērniem vēl neatgriezīsies Ukrainā. Taču Oksanas ilgas pēc Ukrainas ir spēcīgākas par bailēm.

"Gribu mājās. Jā. Galvenais bija izvest bērnus tālāk no kara," atzīst Oksana. "Mums Kijivā sabojāja ēkas. Ne tik daudz, bet sabojāja. Mūsējie visi ir dzīvi, veseli. Mūsu mājas ir veselas. Manai mammai māja ir vesela. Tur, kur dzīvojam ar vīru, māja ir vesela. Braukšu uz turieni pie viņiem, cīnīsimies kopā. Darbs ir. Es strādāju ateljē. Šuvu. Mana pāriniece bez manis šuva bruņuvestes. Meitenes nāca – palīdzēja. Tā kā principā darbs ir. Gaida. Teica – brauc, darbs ir. Šūsim bruņuvestes, šūsim apģērbu, palīdzēsim."

Oksanas mazbērni un meita vēl vismaz kādu laiku paliks Liepājā. Bērniem ir gan vieta bērnudārzā, gan citas iespējas, lai bēgļu gaitās pavadītais laiks būtu mierīgāks.

"Apstākļi ļoti labi, viss bija brīnišķīgi. Palīdzēja man atrast darbu. Iekārtojos darbā. Mums viss patika. Cilvēki atsaucīgi, mums visi palīdzēja. Šeit viss bija labi. Nekā negatīva nebija. Kaimiņi stāstīja, ka šeit ir cilvēki, kuri ir par Krieviju, par Putinu. Mēs tādus nesatikām," teic Oksana.

Oksanas znots dien Ukrainas armijā un savai meitai dzimšanas dienā atsūtījis apsveikumu no visiem cīņu biedriem.

Kā tiks mājās, Oksana vēl nezina. Ar lidmašīnu līdz Varšavai, bet tālāk atbilstoši iespējām. Viņa cer iegādāties autobusa biļeti un iespējami ātrāk satikt savus mīļos Kijivā.