164 kilometrus garās Mūsas izteka meklējama Lietuvā. Kaimiņzemē upe pavada lielāko daļu sava tecējuma, Latvijai atvēlot vien aptuveni 24 kilometrus. Sešu kilometru garumā Mūsa iezīmē abu valstu robežu. Mūsas krastos plešas lauksaimniecības zemes, no mežiem pāri tikpat kā nekas nav palicis. Jo tuvāk Bauskai, jo stāvāki kļūst Mūsas krasti. Netālu no Bauskas pils upes krastā vērojami iespaidīgi dolomīta atsegumi. Kad Mūsa satiek Mēmeli, tad piedzimst Lielupe.
RAKSTA CEĻVEDIS:
- Starp riju, klētīm un retro vāģiem – atpūtas kompleksa "Miķelis" kontrasti.
- Pompozi nodēvētais kolhozs "Uzvara" – ar lāčiem un baltajām pelītēm.
- Viena no neparastākajām aktivitātēm – iespēja piedalīties folkreisa braucienā.
- Pamūša muiža – kādreiz izsmalcināta muiža, kuras noriets aizsākās padomju gados.
- Kopš seniem laikiem ievērojamā Bauska – ar kaušļiem, cunftēm un rozēm.
- Neparastākās svara, garuma un tilpuma mērvienības Bauskas rātsnamā.
- Krāsu sprādziens lietišķās mākslas studijā "Bauska".
- No bankas un zivīm līdz kopienai – "Pasta 5".
- Mūžīgā skaistuma eliksīra noslēpums.
Starp riju, klētīm un Džeimsa Bonda vāģi
Mūsas kreisajā krastā, gluži blakus upei, slejas atpūtas komplekss "Miķelis", kurā aplūkojams gan gleznaina ābeļdārza ieskauts etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ar Zemgales laukiem raksturīgu apbūvi, gan lielākā privātā spēkratu kolekcija Baltijā. Neparastās kombinācijas aizsākumi meklējami padomju laikos, kad tuvējā apkārtnē pletās kolhozs "Uzvara", kurā saimniekoja priekšsēdētājs Ivars Jansons. Sākoties lauksaimniecības zemju meliorēšanai, daudzas zemnieku sētas pavisam burtiskā nozīmē nošķūrēja līdz ar zemi. Laimīgā kārtā Jansons aptvēra, ka šādi iet bojā senču mantojums, un rosināja daļu no ēkām paglābt, izveidojot etnogrāfisko muzeju.
Savu otro mūžu ieguva, piemēram, "Vimbu" dzīvojamā ēka. Pirms pārvešanas uz topošā muzeja teritoriju māju cītīgi uzmērīja, sanumurēja un iemūžināja fotogrāfijās, lai pēcāk no jauna saliktu kopā tās sākotnējā izskatā, turklāt tādā pat novietojumā pret debespusēm kā oriģinālajā atrašanās vietā. Vēlāk dzīvojamai ēkai pievienojās arī rija, divas klētis, kūts ar šķūni, smēde un pirts, atspoguļojot tipisku zemgaļu sētu laika posmā no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam. Muzeja ēkās aplūkojami dažādi sadzīves priekšmeti, mēbeles, trauki, apģērbi un darbarīki, kas raksturo gan 20. gadsimta pirmās puses, gan padomju laiku sadzīvi. Tas apmeklētājiem durvis vēra 1978. gadā.
Paralēli etnogrāfiskā muzeja ierīkošanai kolhoza "Uzvara" priekšsēdētājs Ivars Jansons ķērās klāt arī lauksaimniecības tehnikas kolekcijas izveidei, lai atspoguļotu nozares attīstību Zemgalē. Tolaik kolekcijā lielākoties dižojās 20. gadsimta pirmajā pusē lietotie traktori, savukārt mūsdienās muzeja kolekcijā apskatāmi ne tikai lauksaimniecības agregāti, bet arī smalkas retro automašīnas.
Muzeja kolekcijā sastopamas dažādas glītas un neparastas pērles. Par vienu no kolekcijas lepnumiem uzskata Ivara Jansona melno auto "Čaika GAZ-13". Neparasts eksemplārs ir septiņvietīgais "Ford-Vairogs", kas piederēja Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēlam Paulam Baronam, rūpnīcas "Vairogs" galvenajam inženierim. Atpūtas kompleksā "Miķelis" apskatāmi vairāki auto, kas piedalījušies filmās. Piemēram, tumši zaļais "GAZ-AA" iekļuvis gan spēlfilmā "Tēvs nakts", gan daudzsēriju filmā "Sarkanais mežs", savukārt melnā "ZIL-117" filmējusies vienā no Džeimsa Bonda spiegu filmām "Casino Royal".
Kolhozs ar lāčiem un baltajām pelītēm
Sekojot Mūsas straumei un pieveicot dažus simtus metru, krastā paveras skats uz Uzvaras ciemu, kur reiz pletās jau minētais kolhozs "Uzvara". Padomju tradīcijās pompozi nodēvētā kolhoza vēsture aizsākās 1947. gadā, bet pamatīgu uzrāvienu kolhozs piedzīvoja pēc leģendārā Ivara Jansona stāšanās kolhoza priekšsēdētāja amatā 1957. gadā. Viņa vadībā kolhozs kļuva par vienu no raženākajiem un bagātākajiem Latvijā.
Līdzās cukurbietēm kolhozā audzēja arī graudaugus un gaļas lopus, kā arī nodarbojās ar dažādām palīgsaimniecībām. Jansons mācēja izdomāt visādus veidus, kā kolhozam radīt arvien lielāku un lielāku peļņu. Kolhozā "Uzvara" laboratoriju pētniecības vajadzībām audzēja pat baltās pelītes.
Vadītājs pat gribēja izveidot trolejbusa līniju, kas kolhozu savienotu ar Bausku, kā arī uzbūvēt HES, lai kolhozu nodrošinātu ar elektrību. Ar trolejbusa līniju nekas nesanāca, un arī HES aizsprostu izveidoja tikai daļēji. Mūsdienās tas slejas virs ūdens kā aprūsējis pagātnes rēgs. Vides speciālisti visi kā viens apgalvo – labi, ka ideja par HES netika realizēta, jo tas atstātu milzīgu ietekmi uz upes ekosistēmu. Latvijas teritorijā uz Mūsas nav uzbūvēts neviens HES, kamēr Lietuvā – veseli četri.
Līdz mūsdienām pie bijušā kolhoza kantora ēkas saglabājies vides objekts ar trīs lāčiem. Izrādās, ka Ivaram Jansonam labs draugs no Karēlijas reiz uzdāvināja lāču meitenīti. Lācenīte Maša no sākuma mitinājās voljērā pie kāda kolhoznieka, bet vēlāk tika pie īpašas lāču mājas. Kad Maša pārcēlās uz labākiem medību laukiem, Jansons iegādājās vēl divus lāčus, kas mitinājās kolhozā līdz pat tā likvidācijai, bet vēlāk nokļuva Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Lāči iekaroja ne tikai Ivara Jansona sirdi, bet arī kļuva par kolhoza simbolu.
No auto pārdošanas neizsprukt jeb sacīkstes visiem
Mūsas krasti ir pilni ar vērienīgām idejām – kādā upes līkumā pamatīgas cilpas met autotrase "Mūsa Raceland". Viņi paši sevi definē kā autosporta piedzīvojumu parku profesionāļiem un entuziastiem, pieaugušajiem un bērniem. Piedzīvojumi tur nudien ir garantēti! Viena no neparastākajām aktivitātēm ir iespēja piedalīties folkreisa braucienā.
Folkreisa saknes meklējamas Zviedrijā, bet Latvijā šis autosporta novirziens izveidots 2009. gadā, balstoties zviedru noteikumos ar latvisku piešprici. Klasiskie autosporta veidi paģēr milzīgus finansiālos ieguldījumus, savukārt folkreiss, kā jau pēc nosaukuma var spriest, paredzēts "parastajai tautai" – katrs var iemēģināt veiksmi šajā autosporta veidā, turklāt tam nav nepieciešams pārāk biezs naudas maks. Folkreisa sacīkstēs pastāv kāds neparasts likums – ikviens interesents var iegādāties jebkuru no folkreisā startējošām mašīnām par fiksētu summu. Latvijā tie ir 950 eiro. Āķis slēpjas tajā, ka mašīnas īpašnieks nedrīkst no darījuma atteikties. Šāds noteikums nodrošina to, ka mašīnu uzfrišināšanā tiek ieguldītas asprātīgas idejas, nevis lielas naudas summas, tādējādi folkreisā panākumus var sasniegt ikviens. Par drošību gan tiek domāts nopietni – katrā mašīnā obligāti jābūt iebūvētam drošības karkasam, kā arī jāievēro citas prasības.
"Mūsa Raceland" trasē iespējams izbaudīt arī kārtīgu bezceļu braucienu. Īpaši aizraujoši traukties pāri kalniem un lejām ir vecajās "Ņiva" automašīnās, kas joprojām ir dikti žiperīgas, vieglas, šauras un īsas, tāpēc pārvarēt dubļainas lāmas un asus līkumus tām ir tīrais nieks. Lai gan bezceļu trase ierīkota Zemgales līdzenumā, tā piedāvā tik stāvus kalnus, ka spēj sarūpēt pamatīgu adrenalīna devu pat pieredzējušiem braucējiem un piedzīvojumu meklētājiem.
Muiža upes krastā
Svinīgi un cēli Mūsa slīd garām Pamūšas muižai, cenšoties atcerēties laikus, kad upes krastā laiskojās aristokrātiski ļaudis, bet muiža lepojās ar izsmalcinātām koka detaļām un gaumīgām formām. Pamūšas muižas vēsture iestiepjas tālā senatnē, bet visnozīmīgāko pienesumu muižas attīstībā deva Rīgas rātskunga Heinriha Karla Johana fon Beitihera dzimta. Pamūšas muiža nonāca fon Beitiheru īpašumā 1848. gadā, un tieši viņu laikā tapa lielākā daļa muižas apbūves un parka stādījumu.
20. gadsimta sākumā Pamūšas muižas kompleksā cienīgi rindojās 17 ēkas un palīgbūves: kungu māja, klēts, pārvaldnieka ēka, laidars, rija, dārza paviljons, siltumnīca, kalpu māja, smēde, pirts un citas. Visromantiskākā vieta muižā bija omulīgā lapenīte, no kuras pavērās plašs skats uz Mūsas ūdeņiem. Upes krastā slējās arī ārkārtīgi glīta pirtiņa. Lai pasargātu muižu no zēģelējošiem vējiem, parkā bija sastādīti vareni ozoli. Ainavisku lauku šarmu muižas īpašumam piešķīra gleznains ābeļdārzs. Upes līkumā 1884. gadā tika izveidotas fon Beitiheru dzimtas kapenes, kurās joprojām apskatāmas atsevišķas pieminekļu detaļas.
Līdz mūsdienām no kādreizējās muižas apbūves saglabājušās vien dažas ēkas. Pārvaldnieka māja ir vienīgā, kura cauri laikiem spējusi paturēt savu sākotnējo izskatu, bet kungu māja padomju gados pamatīgi pārbūvēta, nojaucot visas muižai raksturīgās koka detaļas un uzbūvējot torni. Muižā ierīkoja klubu, kurā noritēja lustīgas balles, kino seansi un citas aktivitātes, kā arī izveidoja ēdnīcu un dzīvokļus kolhozniekiem. Ar to aizsākās muižas noriets.
Lai palīdzētu muižai atgūt kaut kripatiņu kādreizējās godības, iespējams kļūt par ziedotāju un atbalstīt gan muižas parka sakopšanu, gan lapenes izveides darbus, ļaujot Pamūšā atkal kūsāt dzīvībai.
Rozes, cunftes un kaušļi
Ērti iekortelējusies Mūsas krastā, Bauska prāto par sendienu spozmi. Bauskas stāsts aizsākās 1443. gadā līdz ar Livonijas ordeņa mestra pavēli par cietokšņa izveidi aizsardzībai pret Lietuvas lielkņazisti. Līdzās cietoksnim attīstījās apmetne, ko nodēvēja par Vairogmiestu. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikos Bauskas pilī bieži uzturējās hercogs Gothards Ketlers. Tieši pēc viņa rīkojuma likvidēja Vairogmiestu un izveidoja jaunu apmetni tagadējās Bauskas vecpilsētas vietā. Bauska kalpoja par Kurzemes un Zemgales faktisko galvaspilsētu līdz 1596. gadam, kad pie galvaspilsētas titula tika Jelgava.
Ņemot vērā pilsētas ģeogrāfisko novietojumu, Bauska kopš seniem laikiem kalpojusi par nozīmīgu tirdzniecības vietu, kur andelētāji sabrauca no malu malām. Vienlaikus uzplauka arī amatniecība – pilsētā izveidojās sešas amatnieku cunftes.
19. un 20. gadsimta mijā Bauska piedzīvoja pamatīgu uzplaukumu. Pilsētā noritēja apjomīga ķieģeļu ēku celtniecība, ielu bruģēšana, tiltu izveide, kā arī darbojās neskaitāmas viesnīcas un krogi, vīna pagrabi, alus veikali, biedrības, krājaizdevumu kases, citas iestādes un, protams, Lodinga alus darītava.
Bauskai ir īpašas attiecības ar rozēm – tās sastopamas gan tautiskajos rakstos, gan dzejā, gan pilsētvidē. Zemgales tautastērpa brunči izslavēti ar krāšņu rozīšu rakstu. Par rozēm jūsmīgi rakstījis Bauskā dzimušais dzejnieks Vilis Plūdonis: "No puķēm vismīļākās man rozes tumšsarkanās, tās laistās kā rubīna kvēls, un aromāts viņām tik cēls." Kopš 2017. gada Rīgas ielas namus rotā koši rožu dekori, piešķirot vēsturiskajai apbūvei jaunu elpu un māksliniecisku šarmu. Rožu dekorus no lietotiem tekstilmateriāliem veidoja vietējie iedzīvotāji, bet tagad tie kļuvuši par ceļotāju vidū iecienītu apskates objektu un fotosesiju vietu.
Tautā klejo kāda lustīga frāze: "Par laimīgu lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts!" Kur aug kājas šim populārajam teicienam, domas dalās.
Vieni uzskata, ka tas nāk no 17. gadsimta, kad Bauska kalpoja par nozīmīgu amatniecības un tirdzniecības centru. Skaidrs, ka arī kaimiņi lietuvieši šeit tīkoja pelnīt naudu, bet vietējiem baušķeniekiem tas diži negāja pie sirds, tāpēc bieži izcēlās kautiņi. Lietuviešiem bija jāpriecājas, ja izdevās atgriezties savā zemē bez zilas acs. Citi gan domā, ka teiciens par Bauskas kaušļiem saistīts ar karavīriem, kuri mituši Bauskas pilī, bet vietējiem nācies viņus barot. Baušķeniekiem karavīru barošana nav patikusi, tāpēc bez kautiņiem neiztika. Lai nu kā, pilsētas kauslīgā slava saglabājusies līdz pat šai baltai dienai. Vai pamatoti? Diez vai.
Nosvērties un nomērīties
Ja kārojas uzzināt savu svaru un garumu, jādodas ciemos uz Bauskas rātsnamu, kur ne tikai apskatāmi, bet arī iemēģināmi senie mēri. Bauska ieguva pilsētas zīmogu 1609. gadā, bet 1615. gadā pilsētai tika ļauts būvēt savu rātsnamu. Gadu vēlāk sākās celtniecības darbi, un drīz vien rātsnams kļuva par krāšņāko visā Kurzemes un Zemgales hercogistē. Jāteic, ka hercogam bija lieli plāni attiecībā uz Bauskas attīstību, neba velti viņš atļāva pilsētai savā ģerbonī lietot hercogistes simbolu – lauvu.
Jau no viduslaikiem pilsētas rāte bija atbildīga par svaru un mēru standartiem, tālab Bauskas rātsnama pirmajā stāvā atradās svaru telpa. Sienā bija iebūvēti vārti, caur kuriem uz svēršanu varēja ievest vezumus. Bauskas rātsnama otrajā stāvā pletās grezna rātes sēžu zāle un maģistrāta darba telpas. Klīst nostāsti, ka pagrabstāvā bijusi ierīkota vīna glabātuve.
Bauskas rātsnamā var iepazīt visneparastākās svara, garuma un tilpuma mērvienības. Piemēram, vai zini, cik gara ir olekts? Ja nomērīsies un nosvērsies Bauskā, tad noskaidrosi savu svaru pudos un mārciņās, bet augumu – olektīs, pēdās un collās.
Koši brunči un lepna josta
Bauskas muzeja paspārnē mājo tautas lietišķās mākslas studija "Bauska", kas nodarbojas ar nemateriālā kultūras mantojuma pētīšanu, tradīciju pārmantošanu un amatniecības iedzīvināšanu mūsdienu apstākļos, īpašu vērību pievēršot tieši aušanai un rokdarbiem. Studijā var iemēģināt roku aušanā, celošanā, adīšanā, tamborēšanā, izšūšanā un citās prasmēs, kā arī gūt vērtīgas zināšanas par tautastērpu darināšanu un nēsāšanu.
Studijas audējas lepojas ar Zemgales brunčiem, kas laistās teju visās varavīksnes krāsās. Lai sanāktu kupli svārki ar ielocēm, nepieciešams noaust apmēram trīs metrus auduma. Čakla un pieredzējusi audēja vienā dienā var noaust aptuveni metru. Zemgalei raksturīgie galdainie un rozīšu brunči viļņojas latviešiem neierasti krāšņās krāsu kombinācijās, piemēram, vienuviet iespējams ieraudzīt zaļus, sarkanus, violetus un dzeltenus rakstus.
Īstens krāsu sprādziens, kas jo koši uzzied, meitai metoties aizrautīgos dančos, raibajām līnijām uzburot opārtisku ņirboņu.
Tautas lietišķās mākslas studija "Bauska" īpaši izceļ arī Ceraukstes jostu, ko veido unikāls raksts, kas visā jostas garumā ne reizi neatkārtojas. Pēc līdzīga principa veidota arī Lielvārdes josta, kas izpelnījusies lielu slavu, kamēr Ceraukstes jostu daudzina tikai vietējie zinātāji.
No bankas un zivīm līdz kopienai
Darbīgi ļaudis rosās arī Bauskas kopienas centrā "Pasta 5", kas ierīkots namā, kur sākotnēji atradās banka, vēlāk – zivju bode, bet tad – elektropreču veikals ar nosaukumu "Elektriskā zivs". Tagad šeit noris dažādi pasākumi Bauskas iedzīvotāju izglītošanai, kopā sanākšanai un jaunu ideju radīšanai. Meistarklases, izstādes, "demokrātijas virtuves" – dzīve Bauskā sit augstu vilni. Kopienas centra telpās darbojas arī nodibinājums "ViedDoma", veidojot raidījumus, podkāstus un diskusijas par aktualitātēm Bauskā un jauniešiem svarīgām tēmām.
Mūžības eliksīru meklējot
Kokiem apaugušās Ķirbaksalas tālākajā galā Mūsa satiek Mēmeli, izveidojot dižāko Zemgales upi Lielupi, lai ar apvienotiem spēkiem tālāk ritētu uz jūras pusi. Mazā saliņa tīta nostāstos par kādu brīnumdari, mistiķi un dziednieku, kurš 18. gadsimtā ieradās Kurzemes un Zemgales hercogistē no Itālijas. Noslēpumainais vīrs hercogistes bagātajām dāmām tirgoja mūžības eliksīru, un bizness viņam gāja no rokas. Kura gan negribēja iemantot mūžīgu skaistumu un jaunību? Visas! Tiesa, vēlāk atklājās, ka galvenā mūžības eliksīra sastāvdaļa bija ūdens, kas ņemts Mūsas un Mēmeles satekā. Pasmel šo ūdeni arī tu, varbūt tiksi pie mūžīgas jaunības!
Citi "Pa straumei" upju stāsti
