Laivotāju aprindās Bārta plaši zināma gan ar rudenīgajām laivošanas sacensībām “Bārtas kartupelis”, gan ar pavasarīgajiem laivošanas svētkiem “Bārtas pumpurs”.
ĪSUMĀ:
Ko apmeklēt Bārtas krastos?
- Ar bitēm nekad neko nevar zināt
- Seni robežstabi iz baronu laikiem
- Zelta monētu kalni
- Sarkanmelni brunči un čupas ar sudrabīnēm
- Kvēlojošu garšu simfonija
- Piedzīvojums cauri neceļiem
- Senais plostnieku draugs
- Industriālais simbols
- Bēgošais brīnums
- Kur brunči sarkani plīv’
- Izklaide un pankūkas meksikāņu noskaņās
- Reto sugu meklējumi
- Peldošā mūzika
- Trīs vienā kanālmalas noskaņās
Bārtas rimtais tecējums pagājušā gadsimta sākumā izmantots baļķu pludināšanā. Čaklie plostnieki dienas laikā līdz kuģiem Liepājas Tirdzniecības kanālā spējuši aizpludināt pat 10 000 baļķu!
Vietējie stāsta, ka mūsdienās populārais vārds “malacis” esot cēlies tieši no plostniekiem. Kad pludināja baļķus, tos no aizmugures vadīja vecākais plostnieks, savukārt jaunākiem puišiem bijis uzdevums pa malām acīties, lai baļķi netriektos krastos. Tāpēc vecais plostnieks jaunos puišus saucis par malačiem.
Bārtas krasti pazīst ne tikai jestros plostotājus, bet arī daudz skarbākas vēstures lappuses, jo Otrā pasaules kara laikā upe kalpojusi par frontes līniju un te noritējusi aktīva kara darbība, plašāk pazīstama kā “Kurzemes katls”. Vēl joprojām Bārtas krastos atrodamas karavīru rakto tranšeju paliekas.
Visbrašāk šī reģiona vārdu tālāk Latvijā nes Bārtas un Nīcas greznie tautastērpi.
“Gudra kā jūra visa Kurzeme dun, / Vēji skrien pāri zelta gundegām, un / Nīcā un Bārtā brunči sarkani plīv, / Kuršu pavards uguns krāsā dzīvs,” tā kuplos lindrukus savā dzejolī “Kurzeme” apdziedājis Jānis Peters.
Tomēr sarkani plīvo tikai Nīcas brunči, kamēr Bārtas brunčiem jāiztiek vien ar sarkanu apakšmalu sprīža platumā. Kā tā? Vietējie to skaidro ar leģendu par velnu, kurš reiz sēdējis upes krastā un vārījis sarkano krāsu. Pirmās par to uzzinājušas nīcinieces, kuras mudīgi jozušas pie velna un dikti lūgušās, lai nokrāso viņu lindrukus koši sarkanus. Velns nav bijis nekāds skopais un gāzis krāsu virsū. Kad bārtinieces ieraudzījušas nīciniešu krāšņos brunčus, tad arī sev tādus sagribējušas un žigli skrējušas pie velna. Viņam krāsas bija palicis tā pamazāk, pietika vien joslai sprīža platumā. Beidzot arī rucavnieces izdzirdējušas runas par velnu ar sarkanās krāsas podu un diebušas uz upes malu. Bet nabaga velnam krāsa bija jau teju beigusies, tik vien atlicis, kā šauru svītriņu uz brunču apakšas uzkrāsot.
Kā Bārtu laivot?
Bārta ir izcili piemērota atpūtas braucieniem – upe ir visnotaļ mierīga un viegli laivojama, turklāt tā priecē ar jaukām ainavām un neskaitāmām mazmazītiņām saliņām.
Laivošanu var sākt pie pašas Lietuvas–Latvijas robežas. Meži mijas ar pļavām, tīrumiem un mājvietām. Salīdzinoši netālu no robežas Bārtas labajā krastā atrodama labiekārtota atpūtas vieta “Pie septiņiem ozoliem”, kas savu nosaukumu ieguvusi no septiņiem cēliem dižozoliem. Pavisam netālu atrodas arī “Celminieku” mājas.
Nākamais labi pamanāmais orientieris ir Krūtes pilskalns un Bārtas labā krasta pieteka Vārtāja. Te atrodama labiekārtota apmetne, kur ieturēt pusdienu pikniku.
Turpmākajā posmā upe kļūst platāka, un to ieskauj lauksaimniecības tīrumi. Pēc Bārtas tilta upes krasti kļūst mežonīgāki, bet drīz vien upe ielīkumo jaukā mežiņā. Pa ceļam redzams vecais Plostnieku dambis, Dūkupju ūdenskritums, Vīles mazbānīša tilts, kā arī vairākas labiekārtotas atpūtas vietas.
Laivotāji savus piedzīvojumus klasiski beidz “Upeskrastos”, jo upes posms no Jaunā Bārtas tilta līdz pat ietekai Liepājas ezerā ir pārrakts, padziļināts un iztaisnots.
Ja ir liela vēlme aizlaivot līdz pašam Liepājas ezeram, to, protams, var izdarīt. Vien jāņem vērā, ka pretvēja laikā pa plato un iztaisnoto upi grūti tikt uz priekšu, turklāt viļņi var radīt neomulīgas sajūtas. Tas pats attiecas arī uz Liepājas ezeru, kur bieži mēdz sacelties lieli viļņi, apdraudot laivotājus. Aicinām sekot līdzi laika prognozei un vietējo ieteikumiem!
Maršruti un attālumi
Lietuvas–Latvijas robeža – “Celminieki”: 3,5 km
“Celminieki” – Krūtes pilskalns: 8,5 km
Krūtes pilskalns – Bārta: 6,5 km
Bārta – Vīles tilts: 7 km
Vīles tilts – Dūkupju ūdenskritums: 1,5 km
Dūkupju ūdenskritums – Nīca: 10 km
Nīca – Liepājas ezers: 7 km
Ar bitēm nekad neko nevar zināt
Bārtas labajā krastā “Celminiekos” plešas branga bišu drava, kurā saimnieko bitenieks Juris Ķezēns ar ģimeni. Te var apskatīt dravu, iepazīt bišu dzīvi un iegādāties veselīgo kārumu saldākām piknika pauzēm. Kas gan var būt gardāks par medusmaizi ar lauku pienu! Lai gan “Celminiekos” mājo miermīlīga bišu šķirne, nevis Latvijas negantās, tomēr arī ar šīm bitēm jāapietas uzmanīgi, jo bites paliek bites, un ar tām nekad neko nevar zināt.
Seni robežstabi iz baronu laikiem
Ja reiz esi izkāpis krastā, vari doties izpētes ekspedīcijā pa Kalētu pagastu, lai uzietu kādu no senajiem robežstabiem. Te meklējami veseli trīs unikāli majorāta stabi, kādus neatradīsi nekur citur Latvijā! Reiz senos laikos Kurzemes muižnieku mantošanas tiesību ieražu sauca par majorātu – zemes īpašumus nedalītā veidā mantoja muižnieka vecākais dēls, tādējādi novēršot potenciālos ķīviņus radinieku starpā.
Zelta monētu kalni
Pāris metrus pirms vietas, kur Bārta sevī uzņem Vārtājas ūdeņus, upes labajā krastā braši stāv Krūtes jeb Kalētu pilskalns. Jau izsenis ticis mēļots par brangām mucām, pilnām ar zelta naudu, kas izrokamas no pilskalna dzīlēm. Pilskalna pakājē mūsdienu zelta meklētājus kārdina tēlnieka Ģirta Burvja koka skulptūra “Nāra”. Aicinām par zeltu lieki nedomāt, bet labāk smērēt pusdienu sviestmaizes, ko var ērti izbaudīt labiekārtotajā piknika vietā.
Sarkanmelni brunči un čupas ar sudrabīnēm
Bārtas muzejs ir īstā vieta, kur kārtīgi aplūkot un iepazīt Bārtas grezno tautastērpu! Žurnāla “Atpūta” numurā kāds mākslinieks reiz izteicies, ka Bārtas tautastērps ir pats aristokrātiskākais no visiem tautastērpiem, un grūti viņam nepiekrist.
Daudzi noteikti atminas lelli Baibu, kura arī varēja lepoties ar Bārtas tautastērpu. Tomēr muzejā skaidroja, ka lelles tērpā ieviesušās pāris kļūdiņas. Galvenā neprecizitāte – Bārtas meitas pin tikai vienu bizi, kamēr Baiba jestrojas ar veselām divām matu pīnēm. Arī villaine Baibiņām mēdz būt uzlikta uz nepareizo pusi – Bārtā villaini sprauž uz labā pleca.
Zem mežģīņu rakstā darinātajām zeķēm Bārtas meitas tinušas sietavas. Agrākos laikos kārnas jaunkundzes tā mānījušas savus preciniekus, izliekoties par spēcīgām un varenām potenciālajām saimniecēm. Savu bagātību bārtinieces izrādījušas, čupu čupās kraujot sudrabīnes jeb saktas.
Kvēlojošu garšu simfonija
Ar kvēlmaižu un burgeru busiņu “Kvēle” ir līdzīgi kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Precīzāk, nekad nevar paredzēt, kur piedzīvojumu un garšu vēji būs aizpūtuši “Kvēli”. Tomēr saknes šai idejai meklējamas tieši Bārtā, kur 2018. gadā noritēja pirmā “Burgeru balle”, mūzikas, mākslas, sporta un grila pasākums. Balles rīkotāju komandā bija Ēvalds Vanags, kurš kopā ar brāli divus gadus vēlāk uzbūra arī “Kvēli” – pārvietojamu ēdināšanas projektu.
Piedzīvojums cauri neceļiem
Uzreiz aiz Vilkupes ietekas Bārtā, upes labajā krastā meklējama atpūtas bāze “Ods”. Tur var ne tikai palikt pa nakti, bet arī piedzīvot ko nervus kutinošu – izbraucienu pa tuvējiem meža bezceļiem ar Šveicē ražotu armijas visurgājēju. Gan jau tiksi novizināts lejā no kādas kraujas, jo reljefs šajos mežos ir visai aizraujošs! Var sarunāt arī brikšņainu un piedzīvojumiem bagātu pārgājienu. Pilsētnieki priecāsies par iespēju “Odā” pačubināt aitiņas, kazu Martu un papļāpāt ar vistām un viņu vadoni gaili Kārli.
Senais plostnieku draugs
Laikos, kad baļķu pludināšana uz Liepāju gāja vaļā uz pilnu klapi, vecais Plostnieku dambis nodrošināja šim procesam nepieciešamo ūdens līmeni Bārtā arī tad, kad upe bija mazliet sausāka. Tagad no dambja pāri palikuši vien pāris betona stabi.
Industriālais simbols
Vēl viens vēstures liecinieks ir Vīles mazbānīša tilts, ko vietējie uzskata par vienu no pazīstamākajiem Bārtas simboliem. Tiltu 1916. gadā uzbūvēja vācu karaspēks, un mazbānītis savienoja Dubeņus un Rucavu, bet vēlāk arī Liepāju. Mazbānītis kursēja pāri šim tiltam līdz 1960. gadam, bet tagad tilts ar savu sarūsējušo vēderu sveicina garām peldošos laivotājus.
Bēgošais brīnums
Bārtas labajā krastā meklējams Dūkupju ūdenskritums, apmēram 2,2 metrus augsts morēnas ūdenskritums, kas ik gadu lēnām attālinās no Bārtas upes. Ūdenskritums katru reizi pārsteidz ar jaunu veidolu. Lai atrastu ūdenskritumu, jāseko Bārtā ietekošajam Dūkupju strautam.
Kur brunči sarkani plīv’
Nīcas senlietu krātuve ļauj iepazīt apdziedātos sarkanos Nīcas brunčus un pārējās lepnā tautastērpa sastāvdaļas. Krātuvē aplūkojamais tautastērps ir vairāk nekā gadsimtu sens! Meitas runā, ka Nīcas brunči esot daudz, daudz smagāki par Bārtas brunčiem! Iesakām pievērst vērību tam, kā sievas sien lakatus – ar īpašiem radziņiem, kas lakatu padara “formīgāku”, bet sievu – cēlāku. Krātuvē apskatāms arī tuvu un tālu izslavētais Pērkones līgavas vizuļu vainags, kā arī dažādi rokdarbi un sadzīves priekšmeti no Nīcas vēstures.
Izklaide un pankūkas meksikāņu noskaņās
Visi laivotāji savus Bārtas piedzīvojumus parasti noslēdz “Upeskrastos”, kur mājo Sofijas laivas un viņu neparastā “Bartinera”. Par košajām meksikāņu plakandibena trajinerām Turaidam Šēferam reiz pastāstījuši divi meksikāņi, kuri arī palīdzējuši nodot meksikāņu laivu būvētāju zināšanas Latvijas meistaru rokās. “Upeskrastos” pieejamas divas plakandibena laivas, kuru dizains radies, iedvesmojoties no Nīcas un Bārtas tautastērpiem. Vienu no laivām apgleznojusi kolorītā Elita Patmalniece, bet otru – māksliniece Kristīne Abika. Krāšņās laivas aicina uz laisku atpūtu un pankūku baudīšanu Bārtas ūdeņos.
Reto sugu meklējumi
Liepājas ezera ziemeļaustrumu krastā grezni zaļo Vītiņu pļavas, kas ir vienas no nozīmīgākajām pļavām Latvijā, jo te atrodamas aptuveni trīsdesmit retas augu sugas – cēlā pļavas karaliene Sibīrijas skalbe, romantiskā krāsu zeltlape, Baltijas plankumainā dzegužpirkstīte, reibinoši smaržīgā naktsvijole, noslēpumainā ārstniecības brūnvālīte. Vītiņu pļavas iecienījuši putnu vērotāji, jo šeit ligzdo dažādi reti putni – gugatņi, upes zīriņi, griezes, melnās puskuitulas, pļavas tilbītes. Lai daudzveidīgās pļavas neaizaugtu ar krūmājiem, tajās ielaisti zālēdāji – govis, savvaļas zirgi un sumbri. Ja būsi vērīgs un piesardzīgs dabā gājējs, Vītiņu pļavas tev atklāsies visā savā krāšņumā!
Peldošā mūzika
Liepājas ezers piedāvā ne tikai dabas daili, bet arī mūzikas priekus! Jau vairākus gadus Liepājas viesus priecē “Liepāja Lake Music” projekts, kura laikā koncertus sniedz no ezerā peldošas skatuves. Arī klausītāji ieņēmuši laivas, plostus un ūdensvelosipēdus. Muzikāls piedzīvojums garantēts!
“Trīs vienā” kanālmalas noskaņās
Liepājā čum un mudž dažādas apskates vietas, taču, ja vēlies noķert īstenu ostas pilsētas atmosfēru, vērts doties uz “Spīķeri”. Vecās ostas noliktavas ķieģeļu mūros joprojām jūtama senatnes dvesma, lai gan tagad te vienuviet iemitinājies zivju restorāns, alus darītava un zivju cehs. Iesakām aprunāties ar saimniekiem – par zvejniecību, kuģu labošanu, apaļo jūrasgrunduļu zveju un to tīrīšanas knifiem, kā arī par Liepājas vējiem.
***
Atceries, ka visos apskates objektos sava ciemošanās iepriekš jāpiesaka!
Rakstu sēriju līdzfinansē:
