Pa straumei

«Pa straumei 3». Svēte

Pa straumei

«Pa straumei 3». Engure

Pa straumei. Aģe

Vidzemes upe Aģe: starp līvu zemēm, apgaismību, mūziku un bioloģiju

Žiperīgā vidzemniece Aģe, kas pieminēta jau ''Indriķa hronikā'', iztek no Aģes ezera un skrien uz jūru. Tās krastos reiz pletušās Vidzemes lībiešu zemes, par ko liecina gan pašas upes vārds, gan apkārtējo vietu nosaukumi. Aģe tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē “mala”. Vai upe kalpojusi par kāda līvu novada malu? To varam vien minēt. Mūsdienās Aģe top par paraugu tam, kā atjaunot Latvijas upju veselību.

Aģes krastos aplūkojams patriotiskākais ezers Latvijā, kupli zaļo parūkkoki un citi tālu zemju brīnumi, bērnības takas minis Garlībs Merķelis un Emilis Melngailis, čakli tiek krāsota vilna un uzfrišināti veci motocikli, bet pētnieki savā starpā strīdas un meklē līvu pili Metsepoli.

ĪSUMĀ:

Aģes upe

Aģes upe rit apmēram četrdesmit kilometru garumā pāri Siguldas, Limbažu un Saulkrastu novadiem, līdz ietek Rīgas jūras līcī Skultes ostā. Upes baseinā plešas vairāki purvi, no kuriem lielākais ir Druļļu purvs. Lai cik neticami tas šķistu mūsdienās, agrākos laikos Aģe kalpojusi par nozīmīgu satiksmes un tirdzniecības ceļu. ''Indriķa hronikā'' upe minēta saistībā ar lībiešu cīņām pret vācu iebrucējiem, kā arī stāstot par igauņu sirotājiem Aģes ūdeņos.

Aģe lepojas ar līdakām, asariem, strauta forelēm, kā arī taimiņiem un lašiem, kas upē ierodas, lai nārstotu. Aģes ūdeņus papildina tādas pietekas kā Igate, Tora, Mazupīte un Sudurga. Starp citu, arī vārds “urga” latviešu valodā ienācis no līvu mēles, apzīmējot mazu upīti.  

Aģe iesaistīta nozīmīgā pētniecības projektā “LIFE GoodWater IP”, kura ietvaros zinātnieki apsekojuši teju katru Aģes metru un veikuši kaudzēm svarīgu mērījumu, kas atklāj upes stāvokli un ūdens kvalitāti. Pētījuma rezultāti tiek izmantoti, lai izstrādātu upes apsaimniekošanas plānu, kas nākotnē palīdzēs uzturēt Aģi pie labas veselības, nodrošinot augstu ūdens kvalitāti. Aģi vēlāk plānots lietot kā paraugu citu upju kvalitātes uzlabošanas darbiem.   

Aģe tiek uzskatīta par pavasara upi, kas iecienīta ne tikai laivotāju, bet arī supotāju vidū.

Līdz Lēdurgai Aģe stiepjas kā iztaisnots kanāls, bet tālāk iegūst īstas upes izskatu. Palu laikā Aģe ērti laivojama no Vidrižiem, tomēr laivotājiem jārēķinās ar daudziem šķēršļiem savā ceļā. Aģē bieži sastopami krituši koki, bebru aizsprosti, kā arī akmeņi. Laivošanas eksperti Aģi iedala divos posmos – bebrainajā posmā, kas stiepjas līdz Aģes dzirnavām, un akmeņainajā posmā, kas laivotājus sagaida pēc dzirnavām. No piedzīvojumiem neizbēgt!

Patriotiskais ezers ar karogu

Lai ieraudzītu Aģes upes dzimšanas vietu, jādodas uz ezeru, kam ticis gods nest tādu pašu vārdu. Aģes ezers meklējams ūdeņiem bagātajā Lēdurgas pagastā. Ezers lepojas ar kādu neparastu faktu – tas ir vienīgais ezers Latvijā, kura viducī cēli plīvo valsts karogs! Gan patriotiski, gan praktiski. Pat vistrakākie ballētāji vienmēr atģidīs, kurā valstī aizgājuši gulēt pēc riktīgi nosvinētas nakts ezera krastā.  

Šis ezers labpatiks tiem ļaudīm, kurus biedē dziļi ūdeņi, jo vidējais Aģes ezera dziļums ir vien metrs un divdesmit centimetri.

Protams, noslīkt var arī zupas bļodā, tomēr Aģes ezers aicina uz laivošanas prieku baudīšanu arī tos piedzīvojumu mīļotājus, kuri peldēt neprot. Tiesa, jārēķinās, ka zem ūdens slēpjas vairākus metrus dziļš dūņu slānis, tomēr vietējie ļaudis stāsta, ka dūņas veido gana cietu gultni.

Aģes ezeru par savām mīļajām mājām sauc daudzas zivju sugas, to skaitā ķīsis, rauda, asaris, plaudis, karpa, līnis, karūsa, līdaka. Vietējie iedzīvotāji smej, ka noķerto zivju daudzums atkarīgs no veiksmes un prasmēm. Dažu makšķernieku ģimenes nespēj apēst visu noķerto lomu, bet citi neizpratnē rauc uzacis par tukšajiem zivju spaiņiem. Lai nu kā, ezerā regulāri notiek spiningošanas čempionāti, un kopumā Aģes ezers ir iecienīts makšķernieku vidū. Uz to gan dodas tikai zinātāji, tāpēc lielākā daļa makšķernieku savā starpā ir labi pazīstami.

Dūmkoks, parūkkoks un citi brīnumi

Kad Aģe nomet savu iztaisnotā kanāla tērpu un sāk izskatīties pēc īstas upes, tās labajā krastā meklējams desmit hektārus plašais Lēdurgas dendroloģiskais parks ar neskaitāmām eksotisko augu sugām, kas parasti Latvijas klimatiskajos apstākļos neaug. Parkā apmeklētājus sagaida viena no plašākajām kokaugu kolekcijām visā Latvijā, ko var aplūkot, stundām ilgi klīstot par parka taciņām.

Lēdurgas dendroloģiskais parks ir unikāla vieta, par kuras izveidi var pateikties Lēdurgas kolhoza dārzniekam Arvīdam Janitenam. Kopš 1973. gada Janitens parka izveidē ieguldīja visu savu brīvo laiku, enerģiju un mīlestību pret augu pasauli, izveidojot unikālu kokaugu kolekciju, ko var dēvēt par viņa mūža darbu. Lēdurgas dendroloģiskais parks kalpo par izcilu piemēru tam, ko var panākt ar lielu apņēmību un čaklumu, jo visas nepieciešamās zināšanas Arvīds Janitens apguva pašmācības ceļā. Mūsdienās šim parkam piešķirts īpaši aizsargājama dabas un kultūrvēsturiska objekta statuss.

Lēdurgas dendroloģiskajā parkā braši kuplo vairāk nekā tūkstotis neparastu kokaugu un krūmu.

Puse no augiem par savu dzimteni sauc tālas zemes. Tā kā dendroloģiskais parks izveidots ieplakā, kur smalkos citzemju viesus neplosa nedz aukstie Vidzemes vēji, nedz bargais sals, tur labi jūtas pat tropisko un subtropisku zemju augi. Parkā krāšņi kuplo magnolijas, hortenzijas, dūmkoki, parūkkoki, valrieksti, zīdkoki, filadelfi, ēdamās kastaņas, naudas koki, etiķkoki, kamparbērzi, bārbeles un citi augi. Izvēloties ekskursiju gida pavadībā, iespējams iepazīt augu pielietojumu un nozīmi cilvēku dzīvē, daudzus no augiem var pat pagaršot.

Parkā laiku pa laikam notiek kokgriezēju plenēri, tāpēc tur apskatāmas koka skulptūras – gan pasaku tēli, gan dažādi zvēriņi. Ja atrodi mežacūkas skulptūru, tad droši sēdies virsū, jo ruksis sola atnest kaudzēm naudas. Viena no apmeklētāju iecienītākajām skulptūrām ir lāči ar medus podu, kas atklāšanas pasākumā bijis pilns ar medu!

Kur plaukusi apgaismība un baroks

Ja reiz piestāts Lēdurgā, tad vērts aplūkot arī pašu ciemu. Kā ievērības cienīgākais objekts minama Lēdurgas evaņģēliski luteriskā baznīca, ko uzskata par vienu no glītākajiem vēlīnā baroka arhitektūras pieminekļiem Vidzemē. Interesanti, ka baznīca uzcelta vietā, ko vietējie ļaudis saukuši par Maiņkalnu, jo kādreiz tur gājusi vaļā lustīga andelēšanās. Iecienītais tirgus laukums atradies četru ceļu krustpunktā.

Mūra baznīcas pamatakmens tika iesvētīts 1767. gadā.

Tolaik par mācītāju Lēdurgā kalpoja Daniels Merķelis, izcilā apgaismības ideju pārstāvja un publicista Garlība Merķeļa tēvs.

Baznīca pabeigta un iesvētīta 1772. gadā, kļūstot par īstu vēlīnā baroka pērli, neierasti greznu lauku draudzei. Ja baznīcai durvis vaļā, tad jāielūkojas iekštelpās, kur ticīgos un garāmgājējus sagaida dievnama miers, kā arī greznais altāris un rokoko stilā veidotā kancele. Baznīcas interjeru rotā arī divi grezni kroņlukturi, no kuriem vienu dāvinājis Kārlis Ulmanis. Pie baznīcas ieejas vārtiem apskatāms piemineklis, kas veltīts Lēdurgā dzimušajam Garlībam Merķelim, kurš vēlāk ar saviem darbiem rosinājis atcelt dzimtbūšanu Baltijā, kā arī veicinājis latviešu nacionālās atmodas ideju aizmetņu veidošanos.

Birzīs i norās

Aģes labajā krastā meklējamas saknes vēl kādam nozīmīgam latviešu kultūras darbonim – Emilim Melngailim, komponistam, diriģentam un publicistam, kuru uzskata par 20. gadsimta ievērojamāko tautas mūzikas materiālu vācēju. Savāktos folkloras materiālus Melngailis vēlāk izmantoja savā daiļradē, radot ļoti neparastu, tautiskās nokrāsās greznotu muzikālo rokrakstu. Dižais vīrs dzimis Igates skolā, kur patlaban iekārtots Emiļa Melngaiļa memoriālais muzejs “Melngaiļi”. Komponists tur pavadījis pirmos desmit dzīves gadus, gājis ganos un uzsūcis sevī apkārtnes dabas daili, kā arī mīlestību pret mūziku, jo viņa mātei vakaros paticis dziedāt.

Igates skola dibināta 1872. gadā, un par tās pirmo skolotāju strādāja Jēkabs Melngailis, Emiļa tēvs. Skola tolaik piedāvāja tikai četru klašu izglītību, tālāk izglītošanos varēja turpināt kādā citā skolā. Vienā ēkas daļā pletās mācību telpas, bet otrā – Melngaiļu ģimenes mājas. Melngaiļa tēvs nevēlējās būt par skolotāju savam dēlam, tāpēc Emili sūtīja apgūt zinības Lēdurgas skolā, bet vēlāk arī citās mācību iestādēs.

Memoriālā muzeja pamatekspozīcija veltīta Emilim Melngailim, viņa dzīvei un daiļradei. Tā kā tas kalpo arī par novadpētniecības muzeju, tur izpētāma arī Vidrižu pagasta vēsture, aplūkojama istaba padomju laika noskaņās, kā arī iepazīstami slavenākie novadnieki. Interesentiem tiek piedāvāts izbaudīt mācību stundu senatnīgajā klases telpā. Starp citu, skolas soli ir tikpat veci, cik pati skola, bet jāpiebilst, ka tie atvesti no citas mācību iestādes.

Ik pēc pieciem gadiem Emiļa Melngaiļa apaļās un pusapaļās jubilejās muzeja pagalmu pieskandina vairāk nekā divtūkstoš koristu balsu, jo tiek rīkoti Melngaiļa mūzikas svētki “Birzīs i norās”.

Uz “Melngaiļiem” sabrauc kori no visas Latvijas, noris branga dziedāšana, kā arī šaha turnīri, jo savulaik Melngailis bijis viens no Latvijas labākajiem šahistiem!

Kur dzija tinas kamolā ar motocikliem

Labu gabaliņu uz priekšu upes krastā omulīgi sēž Aģes dzirnavas, kas viesmīlīgi gaida ciemiņus. Deviņdesmitajos gados atgūtais Grēvju dzimtas īpašums apvīts ar leģendām, kas stāsta par tāliem laikiem, kad kāds no senčiem esot pārdevis buru kuģi, lai par iegūto naudu izpirktu dzirnavas no vietējā barona. Lai gan stāsts par buru kuģi pagaidām kalpo kā jauka pasaka, tomēr dokumentos atrasti pierādījumi tam, ka Grēvju senči tiešām nopirkuši dzirnavas no Skultes barona. Grēvju ģimene ieguldījusi dzirnavu atjaunošanā savu sirdi un dvēseli, un dzirnavas atguvušas savu vēsturisko izskatu. Ja agrākos laikos Aģes dzirnavās mala graudus, gatavoja putraimus, kārsa un vērpa vilnu, tad mūsdienās tiek ražota elektrība, tomēr saglabājusies arī zināma saistība ar vilnu.

Dzirnavu saimniece ir īsta rokdarbniece, kurai viena no sirdslietām ir vilnas dzijas krāsošana ar dabas sarūpētām krāsvielām.

Savas prasmes un zināšanas viņa labprāt nodod tālāk radošo darbnīcu apmeklētājiem Aģes dzirnavās. Upes klātbūtne nodrošina mīkstu ūdeni, kas ir ideāli piemērots vilnas krāsošanai. Izrādās, ka teju visos gadalaikos var atrast dzijas krāsošanai piemērotus augus vai augu daļas. Lai gan kā viena no spilgtākajām dabas veltēm, iespējams, prātā nāk biete, tomēr dzijas krāsošanā no šī dārzeņa lielas jēgas nav. Toties, piemēram, samtenes, vītolu mizas vai pat burkānu laksti dzijai piešķir jauku toni. Vilnas krāsošana sevī ietver dzijas vārīšanu augu novārījumā, kā arī kodināšanu. Senākos laikos kā kodinātāju lietoja sūkalas, bērzu sulu un pat urīnu, tomēr mūsdienās izmanto veikalos iegādājamus labumus. Dzelzs sulfāts izceļ tumšos toņus, alauns paspilgtina košos toņus, bet vara vitriols palīdz uzmirdzēt zaļajiem toņiem.

Kamēr saimniece ņemas ar dzijas krāsošanu, dzirnavu saimnieks aizraujas ar motocikliem, seniem auto un citiem dzelžiem. Savulaik pēc sava pirmā braucamrīka devies ar vilcienu un ķerru, tagad viņš kļuvis par mašīnbūves inženieri, kurš pārbūvē, atjauno un remontē motociklus un citus rūcošus zvērus. Apmeklētāji var ielūkoties darbnīcā, apgūt kādu drusku zinību vai atstāt labošanā savu metāla draugu. Drosminieki var pieteikties metālapstrādes radošajai darbnīcai un izgatavot kādu metāla brīnumu arī paši savām rokām.

Līvu pili Metsepoli meklējot

Aģes labajā krastā slejas Stārastu pilskalns, noslēpumains paugurs, par kura izcelsmi un nozīmi arheologi savā starpā cīnās jau gadiem ilgi. Vēsturnieks Augusts Bīlenšteins pieļāvis domu, ka šajā vietā kādreiz lepni stāvējusi nostāstiem apvītā līvu zemes Metsepoles galvenā pils, tomēr pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš uzskatīja, ka šis pilskalns pēc skata un kultūrslāņa ir tik nenozīmīgs, ka noteikti nevarēja kalpot par Metsepoles centru. Brastiņam aizdomīgs šķitis ne tikai pilskalna ārējais veidols un kultūrslāņa trūkums, bet arī fakts, ka ļaužu valodās praktiski nav saglabājušies nekādi nostāsti par kādreizējo pili.

Laika gaitā Aģes ūdeņi pamatīgi noskalojuši pilskalna krastus, un ir grūti noteikt, cik liels sākotnēji bijis pilskalns. Tieši apstāklis, ka pētnieki nav spējuši vienoties par Stārastu pilskalna vēstures lappusēm, tam piešķir īpašu šarmu. Tāpēc vērts piestāt krastā, lai uzkāptu stāvajā kraujā un paraudzītos uz apkārtni no augšas.

Uz jūru!

Aģes upe jūras viļņainajās skavās metas Skultes ostā, senākajā Vidzemes ostā. Skultes osta dižojas ar kādu neparastu titulu – tā ir lielākā no mazajām Latvijas ostām. Divdesmitā gadsimta sākumā Kurzeme lepojusies ar vairākām ostām, kamēr Vidzeme skumusi, ka tai nav pašai savas ostas, tā nu sākušies piemērotas vietas meklējumi ostas izveidei.

Aģes grīva jau kopš seniem laikiem izmantota kā kuģu patvērums vētrās, jo jūrā atradies dabisks akmeņu valnis.

1937. gadā Skultei paveicās, ka tajā viesojās prezidents Kārlis Ulmanis, kurš beidzot nospriedis, ka Vidzemes pirmajai ostai jātop tieši tur. Vizītes laikā viņš nolūkoja ne tikai vietu ostai, bet arī kādu varenu akmeni, kas jaunajā ostā jānoliek goda vietā uz mola. Jau tā paša gada rudenī sākās Skultes ostas būvniecības darbi. Molu izveidei akmeņus zvejoja laukā no jūras dibena. Ja jau zvejo, tad zvejo kārtīgi – akmeņus pie reizes ķeksējuši laukā arī šosejas izveidei. Divus gadus vēlāk notika vērienīgs ostas atklāšanas pasākums, uz kuru ieradās viesi pat no Liepājas.

Padomju laikā Skultes ostā dirnējuši kolhoza “Zvejnieks” zvejas kuģi, bet pēc kolhoza sagrūšanas osta lēnām aizsērēja un kļuva kuģiem neizbraucama. Vēlāk tika izveidota Skultes ostas padome, un osta sāka atdzimt. Mūsdienās atjaunotā osta kļuvusi par modernu uzņēmējdarbības centru.

"Pa straumei"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt