Sekojot Dubnai, ceļiniekam pastāv iespēja sastapties ar smalko najādu, pasaules līmeņa retumu no ledus laikmeta, notvert kādu drusku miera Kovaļovas košajā vecticībnieku dievnamā, izbaudīt grāfu cienīgu atpūtu Arendoles muižā, iepazīt Latvijas brūno zeltu un Līvānu stikla fabrikas brīnumainos ražojumus, ietīties Latvijā garākajā tautiskajā jostā, bet pēcāk – ar plostu pārcelties pāri Daugavai. Piedzīvojumam treknu punktu uz “i” uzliks “Dubnas un Daugavas akmeņi”, Līvānu novada kulinārā firmas zīme, kur šķīvī gozējas ar biezpienu pildītas kartupeļu klimpas sviesta mērcē.
ĪSUMĀ:
- Par Dubnas iztekas vietu visbiežāk uzskata Sivera ezeru, tomēr par to vēl pētnieki strīdas savā starpā.
- Lielākais Sivera lepnums ir smalkā najāda – sens ūdensaugs, kas nav mainījis savu veidolu kopš ledus laikmeta beigām.
- Kovaļovas ciemā, gar kuru plūst Dubna, lielākā bagātība ir košais, tirkīzzilā tonī krāsotais vecticībnieku dievnams.
- Dubnas kreisajā krastā pāris metrus nost no upes cēli slejas Arendoles muiža.
- Dubnas labajā krastā stiepjas plaši kūdras ieguves lauki, kuros darbojas Līvānu kūdras fabrika – mūsdienās plašāk zināma kā zīmols “Zelta zeme”.
- Pirms Dubna saplūst ar Daugavu, starp abām ūdens daiļavām meklējams Līvānu Stikla un amatniecības centrs.
- No Līvāniem nākuši aktieris Romualds Ancāns, komponists un mūziķis Juris Kulakovs, tautas mūzikas speciālists Valdis Muktupāvels, mūziķis Atis Auzāns un kinorežisore Ilona Brūvere.
- Mazliet lejup pa Daugavu atrodama pārceltuve starp Līvāniem un Dignāju, ko vietējie izmanto ikdienā.
Šķiet, ka Latgalē par katru lietu viedokļu ir bez gala un malas. Piemēram, par Dubnas nosaukuma izcelsmi pastāv vairākas versijas. Iespējams, ka tas radies no latgaliešu vārda “dūbe” ar nozīmi “dobe”. Tomēr tikpat reāla ir saistība ar upes krastos reiz braši zaļojošajiem ozoliem, aizgūstot upes vārdu no ozolu apzīmējuma krievu vai poļu valodā. Bet varbūt tas ir sens baltu vārds, kas nozīmē “dziļš”. Ej nu tiec gudrs!
Par Dubnas iztekas vietu visbiežāk uzskata Sivera ezeru, tomēr arī par šo jautājumu pētnieki vēl strīdas savā starpā. Daži domā, ka Dubnas sākums meklējams ar Siveru savienotajā Dridža ezerā, bet citi pieļauj iespēju, ka Dubna iztek no kaimiņos dzīvojošā Cārmina ezera. Attiecīgi arī Dubnas patieso garumu ietin neziņas plīvurs, un dažādos avotos tas variē no simt pieciem līdz simt divdesmit kilometriem.
Senākos laikos Dubna kalpojusi par ceļu Livonijas tirdzniecības kuģiem, lai Rīgu apgādātu ar precēm no malu malām. Krastos kuplojuši biezi ozolu meži un saviesušies tik lieli bebru bari, ka šis fakts pat minēts rakstītos avotos. Vēlāk ozolu mežus izcirta, bebri devās meklēt labākas vietas, bet deviņpadsmitajā gadsimtā Dubnas gultne tā aizsērēja, ka bija lietojama vien koku pludināšanai pēdējos četrdesmit lejteces kilometros.
Augštecē Dubnai prāts nesas uz strauju brāšanos pāri akmeņainai gultnei, bet pēc Višķu ezera tā rimstas, kļūst mierīga un rāma.
Teorētiski Dubna laivojama visā tās garumā, tomēr laivotājiem jārēķinās ar koku sagāzumiem teju ik pēc metra, dažādiem aizsprostiem un mazajām HES, tāpēc laivu bieži nāksies stiept apkārt. Krasti nereti ir brikšņaini un dūņaini, apgrūtinot visu procesu. Mierīgajā posmā Dubna mēdz tā aizaugt, ka airi ķeras ūdensaugos. Īsāk sakot, varens piedzīvojums garantēts.
Pasaules mēroga ledus laikmeta retums
Robotiem krastiem rotātais Sivera ezers, no kura, visticamāk, iztek Dubna, ir devītais lielākais ezers Latvijā. Šis fakts pats par sevi nešķiet nekas ievērības cienīgs, tomēr jāņem vērā, ka Latgalē ezeram ir varen daudz konkurentu, tāpēc arī devītā vieta skaitās tīri laba. Sivera ezers šķiet baumu ielenkts. Nekādi neveicas ar tā vidējā dziļuma noteikšanu, kas dažādos avotos variē no sešiem metriem un trīsdesmit centimetriem līdz pat četrpadsmit metriem, bet vismaz visi ir vienisprātis par Sivera maksimālo dziļumu – divdesmit četri ar pus metri. Nav nekāda joka lieta. Sivera dziļajos ūdeņos savas spuras purina zandarts, ālants, zutis, rudulis, vēdzele, rauda, asaris, plaudis, karūsa, līnis, plicis, līdaka, sīga, sapals un sudrabkarūsa.
Ezers piedāvā aizraujošus piedzīvojumus laivotājiem, jo tā ūdeņos mājo neskaitāmas salas.
Arī salu skaits ir miglā tīts – avotos tas variē no divdesmit līdz divdesmit sešām salām. Laikam katram pašam jādodas ekspedīcijā un jāizskaita, cik tad īsti ir. Lielāko no Sivera salām tā arī sauc – Lielā sala, bet ezerā atrodamas arī tādas salas kā Apaļā niedru sala, Grūtā sala, Lielā luņu sala, Liepu sala, Plikā sala, Starpsalu sala un citas.
Tomēr pats lielākais Sivera lepnums meklējams apmēram divu metru dziļumā – tur aug smalkā najāda, sens ūdensaugs, kas nav mainījis savu veidolu kopš ledus laikmeta beigām! Pasaulē zināmas tikai apmēram divdesmit piecas vietas, kurās atrodams šis reliktais augs. Smalkā najāda ir cimperlīga dāma, kas aug tikai izteikti tīros un dzidros ezeros. Pēc smalkās najādas apjomiem Sivera ezers uzskatāms par bagātāko najādu atradni visā pasaulē. Lūk, šis gan ir ievērības cienīgs fakts! Sivera ezerā mājo arī lokanā najāda, kas ir Eiropas līmeņa retums. Pēc lokanās najādas populācijas izmēriem Sivers uzskatāms par bagātāko atradni Eiropā.
Vecticībnieku tirkīzzilā pērle
Dubnas labā krastā līkumā ieritinājies kolorītais Kovaļovas ciems, kura lielākā bagātība ir košais, tirkīzzilā tonī krāsotais Kovaļovas vecticībnieku dievnams, kas rotāts ar zilām, zaļām un dzeltenām detaļām, kā arī mīlīgiem sīpolveida kupoliem. Pirmās rakstveida liecības par vecticībnieku draudzi Kovaļovas sādžā saglabājušās no 1726. gada, kad tur dibināts vecticībnieku dievnams. Turpmākie gadi pret vecticībniekiem izrādījās nesaudzīgi, Krievijas cara izdotie likumi apspieda viņu ticības brīvību un apdraudēja pašus ticīgos, tāpēc viņiem nācās pāriet pareizticībā. Uzceltais dievnams nodega vai arī tika nodedzināts, par to neviens tā arī nav ticis skaidrībā.
Vienam caram nomainot otru, mainījās arī reliģiskā politika. Vecticībnieki atbrīvojās no pareizticības važām un atgriezās pie savām tradīcijām. 1861. gadā Kovaļovā tika uzcelts jauns vecticībnieku dievnams, kas aplūkojams arī mūsdienās. Pie zvanu torņa un septiņsimt kilogramus smaga zvana dievnams tika vien pēc 1905. gada, kad cars Nikolajs II pasludināja ticības brīvību.
Deviņpadsmitā gadsimta beigās Kovaļovas vecticībnieku draudze pulcēja apmēram divarpus tūkstošus biedru, bet mūsdienās palikuši vien kādi divi simti. Tomēr draudze aktīvi darbojas ar misiju saglabāt vecticībnieku tradīcijas. Lūgšanas Kovaļovas dievnamā skan senslāvu valodā.
Kur grāfi laiskojušies
Dubnas kreisajā krastā pāris metrus nost no upes cēli slejas Arendoles muiža. Eklektikas stilā celtā medību pils kalpojusi par smalku atpūtas vietu dižciltīgiem ļaudīm, ļaujot baudīt gan muižas labumus, gan ainavisko apkārtni. Arendoles muiža vairākkārtīgi mainījusi saimniekus, ik reizi tiekot pielāgota jauno īpašnieku gaumei. Tagadējo veidolu muižas pils ieguvusi divdesmitā gadsimta sākumā, kad tur saimniekoja grāfs Plāters-Zībergs.
Vēstures notikumu gaitā nodedzināta muižas koka kapela, kā arī izzagts muižas inventārs, mēbeles, logi un durvis, kad 1918. gadā muižu pameta vācu karaspēks, bet vietējie ļaudis steidza grābt ciet visu, kas grābjams.
Agrārās reformas ietekmē muižu savā pārvaldībā pārņēma Kalupes pagasta valde un muižas pilī ierīkoja pamatskolu un bērnu patversmi, savukārt kūti nojauca, bet no tās ķieģeļiem dziļi mežā uzcēla luterāņu baznīcu. Citu ēku ķieģeļus pārdeva jaunsaimniekiem. Arī pēc Otrā pasaules kara muižu turpināja izmantot kā skolu, bet 1975. gadā tās darbību pārtrauca nepietiekamā skolēnu skaita dēļ.
2002. gadā muižu savā gādībā pārņēma Arvīds un Faimja Turlaji, aizsākot muižas ceļu pretī atdzimšanai kādreizējā spožumā. Muiža tiek restaurēta pēc visiem pamatprincipiem, atgūstot savu vēsturisko skatu. Arendoles muižas atjaunotā deju zāle pat iemūžināta Viestura Kairiša filmas “Pilsēta pie upes” ainās. Apmeklētāji ar iepriekšēju pieteikšanos laipni lūgti izbaudīt muižas pils burvību, izzināt Latgales vēsturi un muižas stāstus, kā arī iepazīt vēsturiskās ēkas restaurācijas procesa gaitu.
Latgales brūnais zelts
Dubnas labajā krastā stiepjas plaši kūdras ieguves lauki, kuros rosīgi darbojas Līvānu kūdras fabrika, kas mūsdienās plašāk zināma kā zīmols “Zelta zeme”. Līvānu kūdras fabrikas aizsākumi meklējami jau 1933. gadā, kad pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma tika dibinātas vairākas kūdras fabrikas. Klejo nostāsti, ka, sagaidot Kārļa Ulmaņa ierašanos Līvānos, viņam celti goda vārti no kūdras klučiem.
Kopš saviem pirmsākumiem kūdras fabrika turpina arvien pilnveidot kūdras ieguves un pārstrādes tehnoloģijas. Uzņēmums nodarbojas ar teju visiem darbiem no A līdz Z, iegūstot neapstrādātu kūdru, ražojot kūdras izejvielas, kā arī lietošanai gatavus substrātus, vēlāk to visu pārdodot un nogādājot līdz klientiem. Līvānu kūdras fabrika jau izsenis piesaistījusi daudz darba roku, un arī mūsdienās uzņēmums ir viens no lielākajiem darba devējiem reģionā. Lielākā daļa uzņēmuma produkcijas tiek eksportēta, īpaši uz Eiropas valstīm, kur kūdras resursi sākuši izsīkt. Latgales kūdra dodas ceļojumā uz tādām zemēm kā Vācija, Spānija, Itālija, Holande, Ķīna, Kanāda un citas.
Stikla brīnumu karaļvalsts
Pirms Dubna saplūst ar Daugavu, starp abām ūdens daiļavām meklējams Līvānu Stikla un amatniecības centrs, kas ierīkots barona Līvena muižas klētī, apvienotā ar modernu piebūvi. Laukakmeņu klēts un Līvānu nosaukums ir vienīgās liecības, kas saglabājušās no kādreizējās muižas. Tomēr ne jau tas ir galvenais iemesls, kāpēc būtu grēks laivot cauri Līvāniem, nepiestājot šajā vietā. Līvānu vārdam visspožāko slavu nesusi Līvānu stikla fabrika, kuras krāšņie izstrādājumi arī mūsdienās noteikti atrodami teju katrā mājā.
Līvānu stikla fabrikas vēsture aizsākās, pateicoties labvēlīgiem ģeoloģiskiem un ekonomiskiem apstākļiem – tuvējā mežā bija pieejamas kvarca smiltis, Dubnas upē iegūstams dolomīts, apkārtnes purvos izstrādājama jau minētā kūdra, bet netālu ritēja Rīgas–Orlas dzelzceļa līnija.
1897. gadā tirgotājs Jūliuss Fogess uzbūvēja stikla ražotni, kas ātri vien uzņēma apgriezienus, ražojot pudeli pēc pudeles. Par spīti ražīgajam darbam, ražotne bankrotēja un tika pārdota citiem īpašniekiem, kuri to paplašināja, līdz divdesmitā gadsimta sākumā tā kļuva par lielāko stikla fabriku Latvijā. Tomēr drīz vien fabrika atkal izrādījās nerentabla, tāpēc tika likvidēta. Jaunu lappusi Līvānu stikla ražošanas vēsturē pāršķīra pieredzējušie stikla pūtēji Arturs Bucenieks un Pēteris Klibais, 1944. gadā Līvānu muižas šķūnī ierīkojot stikla kausētavu un organizējot stikla pūtēju arteli. Stikla ražošana plauka un attīstījās, līdz 1957. gadā tika nodibināta Līvānu stikla fabrika.
Septiņdesmitajos gados Līvānu stikla fabrikā aizsākās krāšņu izstrādājumu ražošana no krāsainā stikla, fabrika pletās plašumā, tika nepārtraukti modernizēta un kļuva arvien slavenāka. Mākslinieciski augstvērtīgu stikla produktu izveidei piesaistīja profesionālus māksliniekus, kā arī sāka izmantot brīvā veidojuma tehniku. Līvānu stikla fabrikā darinātie objekti piedalījās starptautiskās izstādēs, gūstot augstu novērtējumu un godalgas. Eksports neaprobežojās tikai ar Padomju Savienību – Līvānu stikla burvību varēja izbaudīt arī zviedri, briti, itāļi, libānieši, ēģiptieši un pat amerikāņi. 1981. gadā fabrika sāka ražot kristālu, kas kvalitātes ziņā bija līdzvērtīgs pasaules slavu guvušajam čehu kristālam.
Deviņdesmitie gadi Līvānu stikla fabrikai diemžēl nozīmēja norietu, kas noveda līdz pilnīgai likvidācijai.
Laimīgā kārtā izdevās saglabāt 1979. gadā dibinātā fabrikas muzeja kolekciju, kas tagad apskatāma Līvānu Stikla un amatniecības centrā. Aizraujošā ekspozīcijā tur rindojas gan izcili stikla mākslas darbi un kristāla vāzes, gan daudz ierastāki objekti, piemēram, stikla pudeles un burkas, padomju laikiem raksturīgie glāžu komplekti un salātu bļodas. Stikla brīnumdarbi laistās visās varavīksnes krāsās, sagādājot neaizmirstamu apmeklējumu. Tomēr pats aizraujošākais ir vērot stikla pūtējus darbībā, kur apmeklētāju acu priekšā verdošā stikla masa pārtop zaigojošos mākslas darbos.
Jau pats centra nosaukums pasaka priekšā, ka tur apskatāmi ne tikai stikla darbi, bet arī izzināma Latgales amatniecības vēsture. Amatniecības ekspozīcijas lielākais lepnums ir visgarākā tautiskā josta Latvijā, kas izritināma deviņdesmit četru metru garumā! Rakstainā josta austa veselu pusgadu, un pie tās izveides savu roku pielikušas trīspadsmit novada audējas.
Rosīgi kā bišu stropā
Līvāniem piemīt rosīga aura, neba velti tieši no turienes nākuši tādi radoši ļaudis kā aktieris Romualds Ancāns, komponists un mūziķis Juris Kulakovs, tautas mūzikas speciālists Valdis Muktupāvels, mūziķis Atis Auzāns un kinorežisore Ilona Brūvere. Kur pilsētas viesiem noķert kultūras dvesmu? Līvānu novada kultūras centrā. Kultūras centra ēka celta 1973. gadā un sākotnēji kalpojusi par kinoteātri, bet vēlāk pielāgota kultūras nama vajadzībām. Mūsdienās ēka atjaunota un atdzimusi daudz modernākās vēsmās, pagrabā piedāvājot pat disko zāli lustīgām dejām. Kultūras namā regulāri viesojas iemīļoti mūziķi, bet savas prasmes spodrina amatierkolektīvi.
Vēl kāda rosīga vieta Līvānos ar izteikti spriganu garu ir multifunkcionālais jaunatnes iniciatīvu centrs “Kvartāls”, kur jauniešiem tiek piedāvātas dažādas sporta un deju nodarbības, radošas aktivitātes, iespēja iesaistīties brīvprātīgajā darbā un jauniešu domē, lai paši savu dzīvi padarītu aizraujošu.
Pārcelties uz otru krastu
Mazliet lejup pa Daugavu meklējams kāds īpašs transporta līdzeklis, kas reizē kalpo arī par neparastu aktivitāti tūristiem – pārceltuve starp Līvāniem un Dignāju. Divdesmit pirmajā gadsimtā šāds pārvietošanās līdzeklis var šķist īsta eksotika!
Tomēr vietējiem iedzīvotājiem, kuriem ik dienu nākas nokļūt Daugavas pretējā krastā, pārceltuve šķiet visērtākais variants, kas ļauj izvairīties no liekiem kilometriem pa zemes ceļiem, reizēm ietaupot pat veselu stundu laika.
Līvānu iedzīvotāji smej, ka pārceltuve esot vistaisnākais ceļš uz Kurzemi, jo agrāk otrā Daugavas krastā stiepušās Kurzemes hercogu zemes. Līvānu–Dignājas pārceltuvi var izmantot gan kājāmgājēji, gan velosipēdisti, gan automašīnu šoferi.
Lai gan agrākos laikos pārceltuves bijušas ierasta lieta, mūsdienās Latvijā saglabājušās vairs tikai trīs upju pārceltuves, no kurām divas atrodamas Līvānu novadā, bet trešā – Līgatnē. Līvānu–Dignājas pārceltuve veidota no padomju armijas pontonu tilta, un tā sver astoņas tonnas. Plostu darbina ar motoru. No viena Daugavas krasta uz otru stiepjas branga trose, kas pārceltuvi notur vietā, neļaujot Daugavas ūdeņiem to novirzīt no maršruta.
Līvānu–Dignājas pārceltuve savu darbu sāk pavasarī, kad ledus Daugavā jau aizgājis. Kamēr upe aizsalusi, pārceltuve ir slēgta. Tāpat tā nestrādā brīžos, kad ūdens līmenis ir pacēlies, un plosās spēcīga straume. No pārceltuves paveras burvīgi saulrieta skati. Tas tā, zināšanai.
Projektu atbalsta Latgales plānošanas reģions, Latvijas valsts meži, Valsts kultūrkapitāla fonds.
