Pa straumei

«Pa straumei 3». Dubna

Pa straumei

Pa straumei. Dubna

Pa straumei. Ciecere

Kurzemniece Ciecere: upe starp zaļumballēm, cementu un senlaiku briesmoņiem

Jestrā Ciecere met līkumu līkumus pāri Austrumkursas augstienei un Kursas zemienei, savā tecējumā uzņemot piecdesmit divu pieteku ūdeņus. Lai gan var pastrīdēties par upes garumu, jo dažādos avotos tas variē no piecdesmit viena līdz piecdesmit astoņiem kilometriem, tomēr pat sliktam matemātiķim ir skaidrs, ka uz katru upes kilometru sanāk apmēram pa vienai pietekai. Varen bagāta upe!

Īsta kurzemniece, tā teikt. Cieceres ūdeņi stāsta leģendas par varenām zaļumballēm uz ozoliem klātas saliņas, aicina izzināt betona tapšanas smalkumus, mudina ķert adrenalīnu arī uz sauszemes tramplīniem, iedvesmo uz gleznošanu pat tādus dižus vīrus kā Jani Rozentālu, sola atklāt dzelzceļa stacijas noslēpumus, kā arī sastapties aci pret aci ar devona laika briesmoni. 

ĪSUMĀ:

Cieceres upe iztek no sava vārdabrāļa Cieceres ezera un drīz vien met slaidus lokus cauri Kalnsētas parkam un Saldum. Cieceres augštecē gar upes krastiem stiepjas plaši lauki ar retiem mežu pudurīšiem, bet lejtecē upe vijas cauri bieziem un vareniem Kurzemes mežiem. Vietām Cieceres augstos krastus rotā iežu atsegumi, no kuriem ievērojamākie ir Pavāru atsegumi, kas dižojas ar iespaidīgām ihtiofaunas atradnēm. Savu ritējumu Ciecere noslēdz uz pašas Skrundas robežas, laiski ietekot Ventā.

Kā jau daudzas citas upes, arī Ciecere laika gaitā pamatīgi mainījusies. Piemēram, septiņpadsmitajā gadsimtā tā bijusi kuģojama upe, ko hercoga Jēkaba valdīšanas laikā izmantoja vērtīgu labumu pārvadāšanai no tuvējā apkārtnē brangi strādājošām ražotnēm. Vēl deviņpadsmitā gadsimta beigās Ciecerē kursējis kuģītis, tiesa, izpriecu braucieniem.

Mūsdienās Ciecere gaida laivotājus pavasaros un rudeņos, kad upē ir gana augsts ūdens līmenis. Ciecere sola skaistus skatus un krāšņus piedzīvojumus, kur līkumi un jaukas krācītes savijas nebeidzamā murskulī. Ja ieildzis mierīgāks posms, tad vari būt drošs, ka aiz nākamā līkuma tevi gaida jestras krāces. Īpaši aizraujošas izpriecas garantē Cieceres posms starp Braņķu tiltu un Airītēm.

Zaļumballes un ozoli ezera viducī

Cieceres ezers pēc savas formas izskatās kā slieka, kas pēc pamatīga lietus izstiepusies uz zemes strēķīša. Tas tāpēc, ka ezers izvietojies subglaciālajā vagā, un vispār ir ievērības cienīgākais šāda tipa ezers Latvijā. Šī iemesla dēļ Cieceres ezers var šķist tīri interesants arī laivotājiem, jo vairāk atgādina upi, nevis ezeru. Cieceres ezeram raksturīgi augsti krasti, kuros vietām atsedzas kaļķakmens.

Cieceres ezera viducī omulīgi ieriktējusies Ozolu sala, vienīgā sala šajā ezerā. Lielāko daļu salas klāj biezs lapu koku mežs, kurā kupli zaļo ozoli, liepas un oši, sniedzot burvīgu patvērumu vidējam dzenim, Latvijā reti sastopamai aizsargājamo putnu sugai. Uz salas lielīgi aug divpadsmit dižozoli, no kuriem varenākajam apkārtmērs ir mazliet virs sešiem metriem. Ozolu salā mājo vairāk nekā simt retu un aizsargājamu augu sugu. Kopš 1923. gada Ozolu sala ir dabas piemineklis, bet kopš 1999. gada – dabas liegums.

Vietējie ļaudis cienījamos gados atceras, kā savā jaunībā teju katru nedēļas nogali laivojoši uz salu Cieceres ezera viducī, lai satiktos ar draugiem, kurtu ugunskurus, dziedātu dziesmas un nakšņotu teltīs. Piecdesmitajos gados lustēšanās situsi pavisam augstu vilni – uz salas izveidota deju grīda un regulāri notikušas zaļumballes, bet dažkārt pat svinētas kāzas!

No kaļķakmens līdz cementam

Cieceres ezers lepojas ne tikai ar savu neparasto formu, bet arī ar kaļķakmens iegulām, pateicoties kurām 1938. gadā darbu sāka Brocēnu cementa fabrika, bet divus gadus vēlāk – arī šīfera fabrika.

Četrdesmitajos gados Brocēnu cementa fabrika tika papildināta ar jaunām iekārtām – vairākām krāsnīm, kaļķakmens drupinātāju, ogļu dzirnavām, duļķa dzirnavām, cementa dzirnavām, kā arī tika uzbūvēti jauni korpusi.

Tolaik Brocēnu cementa fabrika tika uzskatīta par vienu no modernākajām pasaulē.

Otrā pasaules kara beigās cementa rūpnīca tika smagi izpostīta, taču 1947. gadā kara sekas bija novērstas, un ražotne varēja atsākt darbu. Gadu vēlāk tika izveidots Brocēnu cementa un šīfera kombināts, apvienojot vairākas tuvējās apkārtnes rūpnīcas. Kombināts ātri vien kļuva par lielāko cementa fabriku Latvijā. Piedzīvojusi vairāku īpašnieku maiņu, Brocēnu cementa fabrika tagad pieder senai būvmateriālu ražotnei no Vācijas – “Schwenk”.

Mūsdienās Brocēnos mājo viens no inovatīvākajiem būvmateriālu ražotājiem visā Eiropā ar mērķi kļūt par līderiem ilgtspējīgā ražošanā, pat viņu sauklis skan “pelēkais ir jaunais zaļais”. “Schwenk” nepārtraukti uzrauga un cenšas mazināt ražošanas ietekmi uz vidi. Cementa rūpnīca nodarbojas arī ar skolēnu izglītošanu par vides jautājumiem, kā arī iesaistās vietējo kopienu dzīves uzlabošanā. Rūpnīcā iespējams pieteikties apskates ekskursijām, bet savs apmeklējums iepriekš jāsaskaņo.

Adrenalīna medības

Ciecere met tik nebēdnīgus lokus, ka visā apkārtnē gaisā virmo adrenalīna garša. Tāpēc nav jābrīnās, ka upes krastos atrodamas vairākas vietas nervus kņudinošu sporta veidu cienītājiem, bet Saldus pilsēta jau gadu desmitiem slavena ar savu progresīvo pieeju alternatīvo sporta veidu attīstībā. Paši Saldus iedzīvotāji uzskata, ka tieši viņi ir bijuši vieni no pirmajiem ekstrēmo sporta veidu attīstītājiem Latvijā. No Saldus nākuši daudzi sportisti, treneri un skeitparku būvētāji.

Pavisam netālu no Cieceres iztekas upes labajā krastā meklējama mototrase “Bērzi”. Trase veido vēl trakākus lokus nekā Cieceres upe, tāpēc uz aizraujošām motosporta sacensībām turp regulāri sabrauc sportisti un skatītāji no visām Latvijas malām.

Saldū dižojas īstens gardumiņš BMX un skeitborda faniem – Cieceres kreisajā krastā pašā pilsētas sirdī izveidots modernākais alternatīvo sporta veidu komplekss visā Baltijā.

Labiekārtotās kompleksa trases ar profesionāli izveidotām virāžām un tramplīniem ļauj trenēties nākamajiem BMX un skeitborda čempioniem.

Mazliet ārpus Saldus robežām Cieceres kreisajā krastā meklējama viena no pirmajām BMX trasēm Latvijā – leģendām apvītais Saldus MRS parks, ko ierīkojuši vietējie entuziasti. Interesanti, ka parkā katram tramplīnam piešķirts savs nosaukums. Visneparastākais tramplīns nosauks par Latviju, jo, skatoties no sāna, tas atgādina mūsu valsts kontūru. MRS parkā ik gadu tiek rīkots BMX pasākums “MRS Krūmu gonka”, kad uz lielākiem vai mazākiem tramplīniem trakus, aizraujošus un gandrīz neiespējamus trikus rāda sportisti no visas Latvijas.

Pa pēdām Rozentālam

Abpus Cieceres krastiem slejas Saldus. Savu viesošanos Saldū pilsētas ciemiņi parasti sāk ar amizantiem mēģinājumiem ielocīties Biļļu kalna galā stāvošajā pilsētas nosaukumā, lai tiktu pie jaukas fotogrāfijas. Saldus katram noteikti asociējas ar ko citu. Rokmūzikas cienītājiem prātā ataust vecākais šī žanra festivāls Latvijā – “Saldus saule”, kas pirmo reizi pieskandināja Kalnsētas parku 1987. gadā un tika veltīts saldenieka Ērika Ķiģeļa piemiņai. Gardumu mīļi aizsapņojas par “Saldus gotiņas” likšanu uz kārā zoba, bet dzejas baudītāji steidz pārlapot Māra Čaklā dzejoļu lapas. Lai gan visiem talantīgajiem saldeniekiem pilsētas ielās veltīti dažādi apskates objekti, tomēr visvairāk tiek godināts gleznotājs Janis Rozentāls, kurš dzimis, audzis un vēlāk arī gleznojis Saldus apkārtnē, savos darbos iemūžinot gan gleznainās Saldus ainavas, gan arī vietējos ļaudis.

Lai notvertu Saldus māksliniecisko garu, vērts iziet tūrisma maršrutu “Pa Rozentāla pēdām Saldū”, kas iepazīstina ar mākslinieka iecienītākajām gleznošanas vietām,

skatam atklājot ainavas, kas attēlotas Rozentāla gleznās, kā arī ļaujot pilsētu iepazīt no jauna rakursa. Starp citu, šis maršruts daļēji vijas arī gar Cieceres krastiem.

Ja pastaiga rosina vēlmi izzināt Jaņa Rozentāla daiļradi daudz pamatīgāk, tad jādodas uz Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeju. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur aplūkojami dižā gleznotāja agrīnie darbi, ļaujot iepazīt viņa daiļrades sākumus. Turpat aplūkojamas arī Rozentālam un viņa ģimenei piederošas lietiņas, kas uzbur ainas no mākslinieka ikdienas sadzīves.

Arī viens no populārākajiem tūrisma objektiem Saldū saistīts ar Jani Rozentālu. Tie ir septiņi bronzas tēli, kas izvietojušies uz Sv. Jāņa baznīcas trepēm, gluži tāpat kā tie attēloti Jaņa Rozentāla gleznā “Pēc dievkalpojuma”. Unikāla iespēja “iekāpt” gleznā! Izlodājot Saldus ieliņas, atrodami vairāki lielformāta gleznojumi uz sienām, kas darināti pēc Rozentāla darbu motīviem. Jāteic, ka izvairīties no Jaņa Rozentāla Saldū ir praktiski neiespējami!

Dzelzceļa stāstus glabājot

Cieceres labajā krastā otrpus sliedēm ceļiniekus gaida Airītes dzelzceļa stacija. Reiz aktīvs transporta punkts, tagad – industriālā mantojuma objekts un kultūrtelpa, kurā valda aizgājušā gadsimta trīsdesmito gadu noskaņa. Lai gan atjaunošanas darbi vēl norit pilnā sparā, apmeklētājiem pieejama stacijas uzgaidāmajā telpā ierīkotā ekspozīcija, kas aizraujošā veidā stāsta par staciju, Liepājas dzelzceļa līniju un tās darbiniekiem, kā arī par arhitektu Artūru Tramdahu.

Airītes dzelzceļa stacija atklāta 1928. gadā, bet stacijas ēka uzbūvēta vien 1935. gadā.

Lai gan simtprocentīgas pārliecības par šo apgalvojumu nav, tomēr tiek uzskatīts, ka ēku projektējis arhitekts Artūrs Tramdahs. Tolaik tuvējā apkārtnē dzīvojoši darbīgi un rosīgi ļaudis, padarot reģionu par nozīmīgu lauksaimniecības, mežsaimniecības un eksporta centru. Lai gan stacijas ēka veiksmīgi izspruka no kara laika postījumiem, tomēr padomju represijas un citas nebūšanas strauji samazināja iedzīvotāju skaitu tuvējā apkārtnē, līdz deviņdesmito gadu sākumā staciju nācās slēgt.

Tagadējie īpašnieki naski ķērušies klāt Airītes stacijas atjaunošanas darbiem, lai saglabātu industriālo mantojumu un ar to saistītos vēstures stāstus. Jaunizveidotā biedrība “Airītes stacija” nodarbojas ne tikai ar ēkas atjaunošanu, bet arī ar pasākumu rīkošanu. Pie stacijas noliktavas pieejama neliela skatuvīte koncertiem, bet interesenti var pārnakšņot stacijas dzīvokļos.

Senlaiku ūdens briesmoņu noslēpumi

Lai gan sava tecējuma laikā Ciecere bieži skrien garām stāviem krastiem, tomēr īpašu ievērību izpelnījušies Pavāru atsegumi. Tie ir apmēram desmit metrus augsti atsegumi Cieceres kreisajā krastā, kas lepojas ar unikāliem paleontoloģiskajiem atradumiem –pētnieki tur atklājuši nozīmīgas ihtiofaunas atliekas. Interesentiem gan jāņem vērā, ka Pavāru atsegumi nav labiekārtoti, tāpēc apskatāmi vienīgi no laivas.

Pavāru atsegumos acīgie zinātnieki uzgājuši vairāku zivju sugu fosilijas, piemēram, Bothriolepis ciecere, Devononchus sp., Holoptychius sp., Ventalepis ketleriensis, Cryptolepis grossi, Glyptomus bystrowi, Dipnoi. Pašas nozīmīgākās ir 1991. gadā atrastās tetrapoda Ventastega curonica atliekas. Ar ko tās ir tik ievērības cienīgas? Cieceres krastos atklātās Ventastega curonica atliekas ir viens no trim vissenāko sauszemē iznākušo četrkāju mugurkaulnieku atradumiem pasaulē, kas pirmo reizi aprakstīts tieši Latvijā.

Pavāru atsegumi sniedz svarīgas ziņas par devona laika iemītniekiem, to evolūciju un vietu barības ķēdē.

Kā jau var nojaust, Ventastega curonica ticis pie nosaukuma par godu tā pirmajai atrašanas vietai – Ventas upes baseina iežiem un Kurzemei, nesot savu vārdu tālāk pasaulē.

Nozīmīgo Ventastega curonica atklājumu novērtējusi arī Latvijas Banka, 2020. gadā laižot klajā tumsā spīdošu sudraba kolekcijas monētu “Ventastega”, uz kuras attēlots krokodilam līdzīgais plēsīgais zvērs visā savā godībā. Ja monētu pusminūti patur spilgtā gaismā, tad, pēcāk aplūkojot monētu tumšā telpā, Ventastega curonica skelets gail zaļā tonī, jo iezīmēts ar luminiscējošu krāsu.

Spirgts veldzējums slāpju māktajiem

Cieceres kreisajā krastā vien dažus metrus pirms Kušaiņu tilta laivotājus, garāmbraucējus, vietējos iedzīvotājus un pat ļaudis no Liepājas sprigani urdzēdams sagaida Cieceres avotiņš. Avots izslavēts ar savu tīro, dzidro un garšīgo ūdeni, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka dažkārt ūdens tīkotājiem pat nākas stāvēt rindā, lai piepildītu savas pudeles un kannas ar vērtīgo ūdeni. Ja piedzīvojuma laikā tev sāk uzglūnēt slāpes, tad zini, kur meklēt gardu veldzējumu!

Skrundas labumi

Ja laivošana pa līkumoto Cieceri ceļotājus nav galīgi piebeigusi, tad pašā noslēgumā jāpeld šķērsām pāri Ventai un jāapskata arī Skrundas jaunumi. Piemēram, ne katram laivotājam kabatā mētājas sudraba monēta “Ventastega”, lai aplūkotu, kā tad īsti izskatās Ventastega curonica, bet Skrundā noslēpumu plīvurs šim senajam zvēram tiek atņemts. Tur slejas devona laika radījumam veltīts vides objekts, kuru var iegriezt vai arī pats var iegriezties kopā ar Ventastega curonica. Netālu meklējama arī pastaigu taka, kas ļauj baudīt Ventas burvību.

Vēl Skrundā var apciemot klasicisma stilā celto deviņpadsmitā gadsimta muižas pili, kas izskatās tik glīta, ka tiek dēvēta par Mežotnes pils mazo kopiju. Viesus gaida arī Skrundas pilskalns, kurā slejas ne tikai lustīgām zaļumballēm paredzētā estrāde, bet arī tēlnieka Ģirta Burvja veidotie pirmo Skrundas kuršu ķoniņu krēsli.

Projektu atbalsta Kurzemes plānošanas reģions, Latvijas valsts meži, Valsts kultūrkapitāla fonds.

 

"Pa straumei"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt