Pa straumei

Pa straumei 4. Platone

Pa straumei

"Pa straumei 4". Malta

Pa straumei. 4.sezona. Vaidava

Gleznainā Vaidava: baronu spoki, nešpetnas raganas un mežabrāļu stāsti

Dziesmās apdziedātā Vaidava met lustīgus līkumus gan Latvijā, gan Igaunijā. Savā ceļā tā palīdz apčubināt senu muižu, lai tajā uzplauktu kičīgs dzīvesprieks un teātra dvesma. Vaidavas straume aizrauj sev līdzi pāris nešpetnas raganas, aiz tām atstājot vien glītas klintis. Upes gleznainie krasti iedvesmo uz dzeju un motosportu, kā arī dāvā dolomītu vietējās arhitektūras meistardarbiem. Vēl Vaidava glabā pāris mežabrāļu stāstus un sola neaizmirstamus piedzīvojumus tiem, kuri nebīsies upes līkumu.

RAKSTA CEĻVEDIS:

72 kilometrus garās Vaidavas sākums meklējams Murata ezerā, ko savā starpā draudzīgi dala Latvija un Igaunija. Tiesa, Latvija var veltīt mazliet skaudīgu skatienu savai kaimiņienei, jo Igaunijai pieder teju sešas reizes lielāka ezera platība, un arī Vaidava, ļoti iespējams, savus pirmos metrus mēro igauņu teritorijā. Lai nodrošinātos pret dažādiem pārpratumiem, robežu starp abām valstīm ezerā iezīmē bojas, tomēr zivīm gar šādām cilvēku iedomām nav ne silts, ne auksts, tāpēc

makšķernieki nekad nevar būt droši, ko noķēruši – latviešu vai igauņu zivi.

Vaidava par šo problēmu galvu ilgi nelauza, bet steidz tālāk, līkumojot līdzi abu valstu robežas līnijai un pēcāk izmetot pamatīgu loku Latvijā, līdz beigu galā tā ietek Mustjegi upē Igaunijā. Šeit jāteic, ka populārā ziņģe ar piedziedājumu "Vaidava, Vaidava, aiznes skumjas zilā jūriņā" nav pārāk loģiska, jo Vaidavas ūdeņiem līdz jūrai mērojams krietns ceļš – vispirms jāietek Mustjegi, tālāk kopā ar Mustjegi jādodas satikt Gauju un tikai tad var sasniegt jūru.

Ūdenstūristu vidū Vaidava ir izslavēta kā viena no interesantākajām upēm, pateicoties tās daudzveidībai un ainaviskajiem skatiem, kas paveras no laivas – ceļiniekus sagaida strauji upes līkumi, biezi meži, plaši lauki, klinšu atsegumi un citi dabas dārgumi. Vaidava vislabāk laivojama pavasara mēnešos, kad upe līdz malām pilna ar ūdeni. Vietām Vaidava ir laivas platumā, bet vietām tā pārvēršas pamatīgā ūdens klajumā. Brīžiem tā ir pavisam mierpilna, bet brīžiem pārsteidz ar trakojošām krācēm. Aizraujošus mirkļus regulāri sagādā koku sanesumi, asi upes pagriezieni, senu dzirnavu drupas un seklas vietas. Īsāk sakot, laivojot Vaidavā, garlaicīgi nav ne mirkli.

18. gadsimtā Vaidava varēja lepoties ar pērļu gliemenēm, kurās atrodamās pērles to izcilā skaistuma dēļ bija iecienījuši pat Krievijas cara galma iemītnieki. Mūsdienās gan vairs nav jēgas meklēt pērļu gliemenes, jo tās ir tikpat kā izzudušas.

Tagad jāsamierinās ar alatu un strauta foreļu lomiem, kas, kā stāsta makšķernieki, Vaidavā esot varen brangi.

Fantāziju pasaule, teātris un baronu spoki

Vietā, kur Vaidava kārtīgi atvēzējusies savam skrējienam cauri Latvijas pļavām, mežiem un tīrumiem, upes labajā krastā ceļiniekiem koķeti ar aci miedz teatrālās noskaņās atjaunotā Ziemeru muiža. Tā ir vieta, kur valda fantāzijas, sapņi un kičs, aicinot svinēt dzīvi, priecāties uz pilnu klapi un ļaut vaļu iztēlei.

Ziemeru muiža rakstītos avotos minēta jau 1550. gadā, bet mūsdienās redzamā muižas pils celta divus gadsimtus vēlāk, vadoties pēc svaigākajām klasicisma vēsmām, kas papildinātas ar barokālām detaļām. Laika gaitā muiža mētāta no viena īpašnieka pie otra, sākot ar brīdi, kad Johans Feldbergs pārdeva muižu Albertam Zeimeram, no kura uzvārda cēlies muižas nosaukums, un beidzot ar fon Volfu dzimtu, kas saimniekoja muižā līdz pat agrārajai reformai.

Kas tikai neieperinājās muižā vēlākos gados – izpildkomiteja, pienotava, bibliotēka, kolhoza vadība, mežniecība un dzīvokļi.

Muižu no bojāejas paglāba režisore Dita Balčus kopā ar vīru un trīs meitām, lēnā garā apčubinot vareno māju, tiekot vaļā no negantiem spokiem un uzburot pilī brīnumainu paralēlo fantāziju pasauli, kā arī strādājot pie muižas teātra izveides.  

Ziemeru muižas saimniece Dita Balčus
Ziemeru muižas saimniece Dita Balčus

Ziemeru muižas apmeklētāji var pielaikot greznus tērpus un vismaz uz kādu mirkli pārtapt par baronesēm, muižkungiem, galma dāmām un citiem tēliem, saimnieku pavadībā atklājot muižas noslēpumus un paviesojoties ēdamzālē, vīriešu salonā, apaļajā salonā un citās telpās, kas katra pārsteidz ar savu noformējumu. Apaļais salons ir muižas lielākais lepnums, jo zem padomju laiku rozā sienu krāsas atklājusies oriģinālā apdare, kas veidota pēc militāro telšu svītrainā dizaina parauga un izrotāta ar uzgleznotām kolonnām, ziedu groziem un mītiskiem grifiem. Tāpat Ziemeru muižā var baudīt smalkas kūkas, kas darinātas pēc senām muižas receptēm, ļaujot garšai aizvest sevi gadsimtiem senā pagātnē. Neparastas mūzikas cienītājus priecēs Elizabetes Balčus augu mūzika – muzikālas skaņas, ko rada augu elektroimpulsi. Vai kādreiz esi sadzirdējis ķērpi, baziliku vai rozi? Lūk, unikāla iespēja.

Viesojoties Ziemeru muižā. Apaļais salons ar unikālu vēsturisko krāsojumu. Bildē no kreisās: Roberts...
Viesojoties Ziemeru muižā. Apaļais salons ar unikālu vēsturisko krāsojumu. Bildē no kreisās: Roberts Grandāns, Dita Balčus, Urga , Helēna Krista Kalniņa.

Ļauties papardēm un sarunām ar Dievu

Ja redzi, ka Vaidava pārtop milzīgā ezerā, laiks stāt kreisajā krastā un kāpt laukā no laivas, lai nodotos zālīšu zinībām un maģiskam pirts rituālam pēc sentēvu paražām, kas atslābinās un dāvās enerģiju turpmākiem piedzīvojumiem. Zemnieku saimniecībā "Saulainie zemgaļi" kopā ar vīru rosās pirtniece Mudīte Blusiņa. Teju pašā ūdens malā uzslieta mīlīga koka pirtiņa ar varen atbilstošu nosaukumu – "Pirtī pie Vaidavas", aicinot iegrimt pirtsslotu, zālīšu un tvaika valstības vilinošajās skavās.

Pirtī.
Pirtī.

Pirtniece Mudīte teic, ka pirts ir latviešu svētnīca, uz kuru latvietis dodas sarunāties ar Dievu. Neba velti tas atainots arī dainās: "Pirtī gāju, pirtī teku, / Pirtī balta mazgājos. / Pirtī mana dvēselīte / Ar Dieviņu runājās." Pirtnieces miers, latviskā dzīvesziņa un cieņpilnā attieksme pret dabu un pirti pieķeras arī citiem, pirtiņas viesus aizvedot mazliet citās dimensijās.

Pirtniece māca, ka, dodoties vākt augus slotām un skrubjiem, vienmēr jāpasakās mežam un pļavai par salasītajām veltēm, ko tie dāsni atvēlējuši cilvēkiem.

Kas gan var būt jaukāks par paša darinātu pirts skrubi, kurā sāls un soda bagātināti ar pļavas augiem visās varavīksnes krāsās? Koši rozā sveķenes, baltās pīpenes, reibinošās vībotnes un citi labumi ļauj novērtēt Latvijas pļavu bagātību. Bet ar papardēm gan jāuzmanās – vienas liks šķaudīt, bet otras sakārtos enerģiju un visu ieriktēs pareizajās vietās. Tāpēc labāk, ja šajās gudrībās ceļu ierāda zinātāji.

Īsti raganīga vieta

Ielaivojot Apē, ūdens prieku baudītājus Vaidavas kreisajā krastā sagaida gleznaina, bet dikti raganīga un noslēpumaina vieta – Raganu klintis. Šīs klintis ir devona laika smilšakmens atsegumi, kas slejas pat desmit metru augstumā un spoguļojas Vaidavas straumē. Sārti, dzeltenīgi un pelēcīgi smilšakmens slāņi priecē laivotājus. Klintis par labu mājvietu atzinušas čurkstes, kas pamatīgi sacaurumojušas smilšakmens sienu. Raganu klintis sastāv no divām kraujām, pieciem avotiem un četrām nišām. Viens no avotiem iedēvēts par Veselības avotu, jo vietējie ļaudis mēļo par neskaitāmiem gadījumiem, kad spirgtais avota ūdens dziedējis dažādas acu kaites. Vairāki pētnieki šo vietu iekļāvuši seno kulta vietu sarakstā.

Raganu klintis pie Vaidavas upes
Raganu klintis pie Vaidavas upes

Raganu klintis, kā jau nosaukums saka priekšā, apvītas ar velnišķīgiem nostāstiem par nešpetnām raganām, kuras reiz mitušas klintīs. Baumo, ka vietējie iedzīvotāji no šīs vietas baidījušies un metuši tai lielu līkumu, jo tiklīdz kāds pietuvojies raganu mājoklim, tā šīs metušās nelaimīgo žņaugt un spīdzināt teju līdz nāvei. Kad vietējiem ļaudīm apnikušas nedienas ar raganām, viņi lūguši mācītājus, lai raganas izdzen. Tam jau mācītāji arī domāti, tāpēc piekrituši atpestīt cilvēkus no raganām. Tomēr izrādījies, ka paši mācītāji bijuši tik grēcīgi, ka raganas par melnsvārčiem tikai iesmējušas. Beigu galā atradās kāds lāga mācītājs, kura vienīgais grēks bijis tirgū nozagts kliņģeris.

Viņš ar raganām ticis galā, tās patriecot no Raganu klintīm.

Ja apnicis sēdēt laivā un gribas izkustināt kājas, tad var doties pastaigā pa labiekārtoto Vaidavas dabas taku, kas pusotra kilometra garumā stiepjas gar upi un piedāvā ne tikai brīnišķīgas ainavas un dabas apskates objektus, bet arī izglītojošus stendus un atpūtas vietas.

Mierpilnā dolomīta un ķieģeļu pilsēta

Vaidavas krastā meklējama viena no mazākajām pilsētām Latvijā – Ape, kurā valda absolūti mierpilna noskaņa. Kā jau tas lielākoties noticis – par pilsētas aizsākumiem var uzskatīt Apes muižu, ko Livonijas ordeņa mestrs izlēņoja G. G. Hoppem. Tieši no viņa uzvārda radās muižas nosaukums Hoppenhofa, kas laika gaitā vairākkārtīgi tika vienkāršots, līdz 1925. gadā Opes miests tika pārdēvēts par Api, pilsētas tiesības iegūstot trīs gadus vēlāk.

Apes pilsēta
Apes pilsēta

Muiža piedzīvoja varenu uzplaukumu Aksela fon Delviga saimniekošanas laikā. Pēc viņa vēlmes tika izveidota šaursliežu dzelzceļa līnija, ko atklāja 1903. gadā. Vilciena satiksme Api padarīja par tirdzniecības un amatniecības centru, kā arī iekārojamu dzīvesvietu, tāpēc ļaudis burtiski plūda uz Api. Tur ražoja gardas konfektes un sēja sieru, kura kvalitāti brauca pārbaudīt pat siera meistari no Holandes. Lauksaimniecības preču galvenā noieta vieta bija Berlīne. Baronam piederēja sava ķieģeļu ražotne, tādēļ vēl šobaltdien var apbrīnot Apes gaumīgo apbūvi, kas veidota no ķieģeļiem un vietējā dolomīta. Kārtīgi izstaigājot Api, var atrast ap 20 ķieģeļu un dolomīta mājām, kas veido Apei raksturīgo apbūvi. 20. gadsimta 70. gados dzelzceļa līniju slēdza, bet mūsdienās tā iekļauta "Zaļo dzelzceļu" tīklā un vilina pārgājienu cienītājus.

Arī pati Ape lieliski piemērota nesteidzīgām pastaigām, baudot meditatīvo atmosfēru un burvīgo arhitektūru.

Ciemos pie igauņu eposa tulkotājas

Viesojoties Apē, literatūras mīļotājiem noteikti jāielūkojas Elīnas Zālītes memoriālajā mājā, kur dzejniece, rakstniece, dramaturģe un tulkotāja pavadīja savu bērnību, sākot no sešu gadu vecuma. Vispār varētu pat teikt, ka Zālīte šajās mājās dzīvojusi jau kopš dzimšanas, jo Elīnas Zālītes tēvs, būdams labs amatnieks un galdnieks, ģimenes iepriekš apdzīvoto guļbūvi pārveda no Gaujienas uz Api un salika no jauna. Zeme cita, bet māja tā pati.

Jau no agras bērnības pieķērusies grāmatām, Zālīte cītīgi lasīja, apguva svešvalodas, sāka tulkot citu autoru darbus un beigu galā pieķērās jaunradei arī pati. Viņas literārajā karjerā nozīmīgu lomu spēlēja arī smagā saslimšana ar tuberkulozi, jo slimība bieži piekala Zālīti pie gultas, neļaujot nodarboties ne ar ko citu, kā vien rakstīšanu.

Pie Elīnas Zālītes pieminekļa
Pie Elīnas Zālītes pieminekļa

Viens no nozīmīgākajiem tulkojumiem Elīnas Zālītes karjerā bija igauņu eposa "Kalevipoegs" tulkojums uz latviešu valodu, kam viņa pieteicās vēl būdama iesācēja. Kā īstens veiksmes stāsts minams arī Zālītes vienīgais dzejoļu krājums "Sila ziedi", kas piedzīvoja veselus piecus izdevumus. Tiklīdz kā dzejoļu krājumu izdeva, pēc romantikas noilgojušies cilvēki to tūdaļ pat izpirka. Izdeva, izpirka, izdeva, izpirka. Zālītes dzejā liriskās noskaņās mijās daba un cilvēka dzīve, aizvedot lasītājus sapņainās ainās. Kā Zālītes slavenākais darbs minams romāns "Agrā rūsa", grēksūdzes tipa romāna paraugs, kas piedzīvojis arī populāru ekranizāciju Gunāra Cilinska režijā.

Elīnas Zālītes memoriālajā mājā iepazīstama literātes dzīve un daiļrade, kā arī aplūkojami laikmetam atbilstoši interjera priekšmeti un pašas Zālītes mantas – kleitas, brilles, lakati.

Ekskluzīvais Apes dolomīts

Galīgi nav tā, ka dolomīta ieguve un izmantošana būtu zudusi līdz ar baronu laikiem. Arī mūsdienās Apē turpinās dolomīta ieguves darbi – Apes dolomīta karjerā iegūst dažāda izmēra dolomīta šķembas, ko lielākoties izmanto ceļu būvē. Apes dolomītu iecienījuši arī kaimiņi igauņi, ar kuriem karjera sargiem mēdzot gadīties amizanti pārpratumi valodas nezināšanas dēļ. Lai valodas barjera nestātos ceļā biznesam, dažāda izmēra dolomīta šķembu paraudziņi rātni sagrupēti burkās, lai ikviens interesents var norādīt uz sev nepieciešamo šķembu izmēru.

Apes dolomītu karjerā
Apes dolomītu karjerā

Apes dolomīta karjerā atrodams kāds ļoti neparasts dolomīta paveids, kam raksturīgi rupji kristāla graudiņi. Tā kā nekur citur šāds dolomīts nav sastopams, tas nodēvēts Apei par godu – apīts. Apīts ir ļoti izturīgs materiāls, ko mēdz izmantot krāšņu mūrniecībā. Apes dolomīta karjerā var atrast arī dažādus dolomīta gabaliņus, kuros ieraugāmi seno augu un dzīvnieku nospiedumi. Īsta zelta bedre ģeologiem un zemes vēstures pētniekiem!

Dubļaini šļaksti un elpu aizraujoši lēcieni

Vaidavas vārds Baltijas mērogā labi zināms visiem motosportistiem, jo kopš 1974. gada Apē norisinās motokrosa sacensības "Vaidavas kauss". Sākotnēji sacensības noritēja līdzenā pļaviņā pie Vaidavas upes, bet drīz vien šim nolūkam tika izveidota pauguraina trase, ko mūsdienās pazīst kā Arvīda Levana vārdā nosaukto Apes mototrasi.

Lai kādi būtu laikapstākļi, sportisti ar lielu aizrautību metas trases līkumos, dažkārt pa gaisu put smiltis, bet dažkārt uz visām pusēm šķīst dubļi. No dubļainiem treniņiem nebaidās pat pavisam mazi puišeļi, kuri jau paguvuši iemīlēt motoru rūkoņu un braucienu sniegto adrenalīnu.

Apes mototrasē
Apes mototrasē

Ik vasaru uz Api sabrauc sportisti no visas Baltijas un dažkārt arī no tālākām zemēm, lai cīnītos par "Vaidavas kausu".

Izteikti sīvas cīņas parasti norit latviešu un igauņu starpā.

Kā īpaša odziņa vienmēr ir sacensības par garāko lēcienu no Klētskalna tramplīna. Līdzšinējais piecdesmit piecu metru rekords pieder Jānim Kārkliņam. Apes mototrasē nereti satiekas vairākas paaudzes, jo motosporta mīlestība ir lipīga.

Miera osta upes krastā

Ir ļaudis, kuri savus īpašumus apjož ar divmetrīgiem žogiem, bet ir ļaudis, kuri laipni sagaida garāmgājējus un garāmpeldētājus, ļaujot viņiem atvilkt elpu no garā ceļa. Pie otrajiem pieder arī "Jauncikužu" saimnieki Sana un Kaspars Raipali, kuri Vaidavas krastā pat izveidojuši nelielu atpūtas vietu, kas paredzēta tieši laivotājiem. Vaidavas laivotāji drīkst gan zupu izvārīt āra virtuvē, gan teltis uzsliet, gan kārtīgi atpūsties.

Siltā un gardā uzņemšana Apē
Siltā un gardā uzņemšana Apē

Ko gan vēl nogurušam laivotājam vajag, vai ne?

Arī paši saimnieki ir lieli laivotāji, kuri jau daudzus gadus dodas jestros laivu izbraucienos kuplā draugu pulkā. Izrādās, ka laivošana var kalpot par labu treniņu attiecībām – ja pirmajos gados visi pārīši laivās kašķējas uz vella paraušanu, tad ar gadiem iemācās sadalīt pienākumus un var pilnvērtīgi nodoties piedzīvojumu baudīšanai. Būdami laivotāji, Sana un Kaspars rūpējas par to, lai Vaidavas upe tuvākajā apkārtnē būtu sakopta – bebriem regulāri nākas meklēt jaunu vietu saviem nedarbiem. 

"Jauncikužu" dzīvojamā māja izskatās kā no svešām zemēm nākusi. Saimnieki domā, ka mājas cēlājs šurp atbraucis no Krievijas, māju būvējot pēc dzimtās zemes arhitektūras paraugiem.

Pielaikot mežabrāļu dzīvi Igaunijā

Kad Vaidava ielīkumo Igaunijā, tās kreisajā krastā pavisam netālu no Latvijas robežas atrodas kāds ļoti neparasts tūrisma objekts, kas meklējams Vastserozas (Vastse-Roosa) ciemā – lauku saimniecība "Mežabrāļi" (Metsavenna Talu). Ainaviskā vieta kalpo par īstu militārā mantojuma cienītāju magnētu, ceļotāji turp dodas ne tikai no Igaunijas vai Latvijas, bet pat no tik tālām zemēm kā Ēģipte, Grieķija, Indija un Austrālija. Lauku sētā saimnieko Mēlis Metuss (Meelis Mottus), kurš savā saimniecībā 1999. gadā izveidoja mežabrāļu bunkuru, kurā izglītot cilvēkus par mežabrāļu kustības vēsturi un ļaut uz savas ādas izbaudīt, kā tas ir – nakšņot bunkurā. Omulīgo vīru uz šādu ideju mudinājusi dzimtas vēsture, jo arī viņa tēvs Harijs četrpadsmit gadus pavadījis, slēpjoties tuvējos mežos.

Galvenais apskates objekts "Mežabrāļos" ir kalna nogāzē izraktais bunkurs, kurā var iekāpt cauri lūkai. Bunkurā apskatāma mežabrāļu pieticīgā sadzīve – pāris guļvietas un neliels galds, uz kura bieži vien lepni stāv gigantiska kandžas pudele, ko saimnieks piedāvā noprovēt, bet, būdams īpaši jestrā noskaņojumā, var parādīt arī pāris trikus ar spirtoto dzērienu un uguni, kā arī nodoties kopīgām mežabrāļu dziesmām. Tomēr ne jau izklaides šajā vietā ir pašas svarīgākās, bet gan stāsti par mežabrāļu drosmi, sadzīvi un Igaunijas vēstures lappusēm, ko saimnieks var izklāstīt no savas senču pieredzes. Drosmīgākie ceļinieki var palikt bunkurā pa nakti, bet tie, kuriem šāda pieredze nešķiet vilinoša – turpināt sekot Vaidavas upei un doties jau citos piedzīvojumos.

Projektu atbalsta Vidzemes plānošanas reģions, Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti