Pa straumei

«Pa straumei 3». Ciecere

Pa straumei

Pa straumei. Ciecere

Pa straumei. Iecava

Cimperlīgā Iecava: upe sēravotu un tradīciju ielenkumā

Iecava ir lielākā Lielupes labā krasta pieteka, kuras sākums meklējams ar velnišķīgu nosaukumu aplaimotajā Ellītes purvā Daudzeses pagastā. Par Iecavas garumu viedokļi atšķiras, jo tās vidustece ir tik līkumaina, ka mērinstrumenti apjūk, tomēr visplašāk izplatīts ir pieņēmums, ka Iecava rit simt piecdesmit piecu kilometru garumā.

Savā tecējumā Iecava ir visnotaļ neprognozējama un cimperlīga dāma, dziļām un viegli laivojamām vietām pēkšņi mijoties ar pamatīgiem sēkļiem. Iecavas krastos urdz vairāki sēravoti, reiz dibināta senākā kūrvieta Latvijā, ļaudis godā senču tradīcijas un cītīgi nodarbojas gan ar budēļu masku gatavošanu, gan ar krieviņu tautastērpa atjaunošanu, braši maļ dzirnavas, apkārt klejo muižas laiku stāsti, vienuviet tikšķ simtiem pulksteņu, kā arī valda sportisks gars.

Iecavas upes plūdums 155 km garumā.

Lielākā Iecavas pieteka ir Misa, bet pārējās pietekas ir tik sīkas, ka bieži tiek atstātas novārtā, lai gan tām ir visnotaļ amizanti nosaukumi, piemēram, Smakupe, Vērģupe, Dzērvīte, Rūdupīte, Īkstrums, Jorģelēnupīte. Visā savā tecējumā Iecava vijas pāri Viduslatvijas zemienei, apciemojot vairākus līdzenumus.

Senākos laikos Iecava metusi vienu līkumu pēc otra, bet vēlāk vairākos posmos tikusi iztaisnota, savu izteikto lunkanumu visuzskatāmāk saglabājot vidustecē. Pavasaros Iecava vilina laivotājus ar dziļiem ūdeņiem, tomēr vasarās ar lielu ūdens daudzumu upe lielīties nevar, un, iespējams, Iecavas krastus labāk iepazīt SUP dēļa mugurā vai arī dodoties mežonīgā pārgājienā.

Tā kā Iecava lielākoties tek cauri mežiem, tā ir viena no tīrākajām upēm Latvijā. Iecavu var dēvēt par īstenu makšķernieku paradīzi, jo, pateicoties saviem tīrajiem ūdeņiem, tā kalpo par mājvietu neskaitāmām zivju sugām. Iecavā plunčājas tādas zivis kā līdakas, asari, sapali, vēdzeles, raudas, plauži, vimbas un citas. Kur zivis, tur arī putni – pie Iecavas novērojami ne tikai baltie gārņi, bet pat krāšņie zivju dzenīši! Savukārt, upes krastos uzcelto Iecavas pilsētu regulāri terorizē krauķu kolonijas, iekļūstot pat valsts mēroga ziņās.

Elīna, Helēna un Urga slīd pa Iecavas upi

Upes dzimšanas vieta un ellišķīgi labs sēravots

Iecavas upes sākums meklējams Ellītes purvā, kur, saplūstot kopā vairākiem avotiem, dzimst skaistā Zemgales upe. Vietējo zinātāju vai īpaši gudru navigācijas tehnoloģiju pavadībā ikviens var atrast Iecavas upes sākumu, nepieciešams vien bruņoties ar kārtīgiem gumijas zābakiem.

Izmērā nelielais, nepilnus divus hektārus plašais Ellītes purvs ir avotains mežs, kurā nav ne miņas no tās ainavas, kas rodas iztēlē saistībā ar vārdu “purvs”, ja neskaita grīšļu ciņus. Ellītes purvā kuplo mitrām vietām raksturīgas augu sugas. Te atrodami gan tādi retumi kā skrajziedu skarene un aizsargājamā Fuksa dzegužpirkstīte, gan arī daudz biežāk sastopamas sugas, piemēram, attālvārpu grīslis, kaulene, lēdzerkste, vilknadze, indīgais velnarutks, dižmeldru grīslis un citi augi, kas mīl slapjas vietas. Cītīgāks dabas pētnieks Ellītes purvā atradīs arī tūbaino bārkstlapi, neparasta paskata sūnu, kas piesaista uzmanību ar savu ekstravaganto tērpu.

Urga Ellītes purvā. Jeb avotainajā purvā jūtas lieliski

Ellītes purvā gaisā virmo sērūdens smaka, jo šeit no pazemes dzīlēm virszemē savus degunus izbāž vairāki sēravoti, kuriem vietējie piedēvē dziednieciskas īpašības, slavenākais no tiem – Ellītes sēravots. Latvijas brīvvalsts laikā tika spriedelēts par dūņu vannu ārstniecības iestādes izveidi, bet pēc rūpīgiem aprēķiniem nācās secināt, ka Ellītes sēravots nespēs nodrošināt gana lielus dūņu apjomus.

Jau kopš senām dienām Ellītes sēravots tiek uzskatīts par svētvietu, un arī mūsdienās var novērot, ka avotiņa apmeklētāji krūmos iesien krāsainas aukliņas – sava veida simbolisku ziedojumu. Vietējie ļaudis runā, ka uz avotu drīkst doties vien ar labiem nodomiem. Sēravota apkārtne labiekārtota ar koka laipām un informācijas stendu.

Ozolu spēks un pirts maģija

Iecavas upes kreisajā krastā laivotājus, ceļiniekus un latviskās dzīvesziņas interesentus gaida lauku sēta “Everti”. Tā ir īstena miera osta, kur patverties no pilsētas steigas un atgūt spēkus, baudot senču rituālus un mierpilnu atmosfēru pie dabas krūts. “Evertos” regulāri svin gadskārtu svētkus, rīko izglītojošus seminārus, uguns rituālus un neparastas lekcijas. Lauku sētā apmeklētājiem tiek piedāvāts piedzīvot tādus pirts rituālus, kas spējot domas un garu aizlidināt tālu, tālu kosmosā. Te izbaudāmas gan pirtīžas jaundzimušajiem, gan dažādi iniciācijas pirts rituāli, gan arī latviešiem mazliet svešādākas pirts paražas, piemēram, indiāņu pirts, no kuras iznākot rodas sajūta, ka esi izrāpies no Zemes mātes klēpja.

Nila Īles perkusiju plenērs Zemnieku sētā "Everti"

Ja dažādas mistiskas lietas un senas tradīcijas nav tavā gaumē, “Evertus” vērts apciemot atjaunoto ēku dēļ. Lauku sēta ir deviņpadsmitā gadsimta otrās puses zemnieku sētas modelis, kurā dažas ēkas saglabājušās pat no 1871. gada. Sētā apskatāma arī seno darbarīku kolekcija, kas palīdz gūt ieskatu tajā, kā agrāk noritējuši lauku darbi.

Latvijas senākā kūrvieta

Iecavas upes labajā krastā urdz Bārbeles sēravots. Šo uzskata par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā. Klīst leģendas, ka izbrauciena laikā hercogs Jēkabs smagi savainojis kāju un maldījies pa tuvējo apkārtni, līdz netīšām uzgājis Bārbeles sēravotu. Hercogs iemērcis kāju sēravotā, labu brīdi paturējis, un drīz vien kāja tapusi vesela. Vai tā bijis, vai ne, to zina vien pats hercogs, tomēr skaidrs ir viens – ap 1650. gadu tika uzbūvēta Bārbeles sēravota vannu māja, ko vēlāk apmeklējuši arī visi pārējie Kurzemes–Zemgales hercogi, kā arī citi tuvējās apkārtnes muižnieki.

Ļaudis uzskatīja, ka Bārbeles sēravots var izārstēt teju visas kaites. Lai pierādītu sēravota un dūņu labvēlīgo ietekmi, 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts uz Bārbeles sēravotu nosūtīja desmit ievainotus karavīrus, kuri cietuši no dažādām ligām. Pēc sērūdens un dūņu kūres deviņi no karavīriem izārstējušies. Desmitajam bijuši lauzti kauli, un tur nu pat visspēcīgākais sēravots nevar palīdzēt.

Kopā ar jauniešu organizācijas "Jaunatne smaidam" pārstāvi Lauru Liberi iepazīst Bārbeli

Vēlākos gadsimtos tika uzbūvēta jauna vannu māja, kā arī attīstījās vesels vasarnīcu rajons. Bārbeles sēravots kļuva par vienu no iecienītākajiem kūrortiem Latvijas teritorijā. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā vannu māja un vasarnīcas tika nopostītas.

Mūsdienās par seno kūrvietu liecina vien vannu mājas drupas, bet Bārbeles sēravots turpina priecēt un dziedēt ļaudis. Lai viesošanos pie avota padarītu ērtāku, ierīkota laipa ūdens pasmelšanai, kā arī informatīvs stends ar kūrorta vēstures stāstiem.

Krieviņu modei pa pēdām

Bārbele var lepoties ne tikai ar sēravotu, bet arī ar tautas tradīciju godāšanu. Tieši šajā ciemā pēc vēsturiskiem aprakstiem un zīmējumiem atjaunots votu jeb krieviņu tautastērps. Votu tautastērps izskatās ļoti neparasti. Par tērpa galveno rotu uzskatāms sapans jeb precēto sievu galvassega – balts šķidrauts, kam katrā rūtī ieausts aizsargājošs ugunskrusts. Arī sapana sējums šķiet latviešu acīm visai neierasts. Tieši tikpat neparasti ir tautastērpa apliekamie rūtainie brunči, ko stiprina uz viena pleca pa virsu garam kreklam. Brunči rotājas sarkanos, dzeltenos un zaļos toņos. Krekla piedurknes, apkakle, kā arī zeķu augšmala grezni izšūtas ar raibu vilnas dziju. Par neiztrūkstošu rotu votu sievām kalpojušas somugru tautām raksturīgās sudraba lodīšu krelles. Votu vīriešu tautastērps izskatās līdzīgi ierastajiem zemgaliešu pelēkajiem tērpiem, tomēr votu kreklu rotā košās krāsās izrakstīta apkakle.

Votu tautastērpa detaļa

Voti ir sena somugru cilts, kas reiz dzīvoja Ņevas upes grīvā. Tā kā piecpadsmitajā gadsimtā Zemgale bija teju izmirusi, jo lielākā daļa iedzīvotāju gājuši bojā karos vai nomiruši no mēra, bet Livonijas ordeņa mestrs kāroja būvēt Bauskas pili, tad viņam nācās meklēt risinājumu celtnieku trūkumam. Ko viņš izdomāja? Sūtīt karaspēku uz tālām zemēm. Gan jau karam bija arī citi iemesli, bet par tiem lai šķēpus lauž vēsturnieki. Livonijas karaspēks sagūstīja ap trīs tūkstošiem miermīlīgo votu, kurus attrieca uz Bausku un lika pie Bauskas pils celtniecības darbiem. Vēlāk voti palika uz dzīvi Bauskas apkārtnē un lēnā garā pārlatviskojās. Tā kā vietējie ļaudis zināja, no kurienes gūstekņi atvesti, tad votus iedēvēja par krieviņiem. Ja gribi par votiem uzzināt ko vairāk, kā arī aplūkot krieviņu tautastērpu, vērts paciemoties Bārbelē un meklēt rokās folkloras kopu “Tīrums”.

Kur milti put un gaņģi rūc

Iecavas upes ielokā ceļiniekus gaida lauksaimniecības un mājsaimniecības priekšmetu muzejs “Ausekļu dzirnavas”, kur, atšķirībā no lielas daļas citu muzeju, teju visi eksponāti aplūkojami darbībā! Dzirnavās čakli rosās omulīgais dzirnavu saimnieks, piedāvājot izbaudīt dzirnavu gaņģu malšanas skaņas, ieklausīties tvaika kuļmašīnas šņākšanā, iemācīties sijāt miltus vai uzgriezt kādu valsi, skanot vecām platēm vai kasetēm.

Lai gan apmeklētāju skatu pirmajā mirklī visbiežāk piesaista pagalmā stāvošās vējdzirnavas, kas atvestas no Rundāles puses, tomēr “Ausekļu dzirnavu” īstā vēsture saistīta ar 1896. gadā celtajām ūdensdzirnavām, kas atjaunotas darba kārtībā un maļ graudus arī mūsdienās.

"Pa straumei" filmēšana Ausekļu dzirnavās. Priekšplānā dzirnavu saimnieks Mārtiņš Mediņš, Helēna, Elīna, Urga. Augšā operators Dāvis doršs, aiz rata operators Juris Pīlēns un skaņu ieraksta režisors Nauris Būda

Ūdensdzirnavas rosīgi darbojušās līdz 1950. gadam, kad kolhozs izdomāja dzirnavu ēku pārdalīt uz pusēm, lai būtu vieglāk izņemt laukā visus mehānismus. Tā kā lielā dzirnavu turbīna bijusi pilna ar smiltīm, nīkulīgie padomju darboņi nav spējuši to izdabūt laukā, tāpēc turbīna palikusi stāvēt, kur stāvējusi, un apskatāma arī mūsdienās.

“Ausekļa dzirnavās” aplūkojama ne tikai atjaunotā dzirnavu ēka un iekārta, bet arī izglītojoša un aizraujoša ekspozīcija, kas ļauj ceļot laikā un iepazīt senāku laiku sadzīvi. Dzirnavās piedāvā arī naktsmājas, pirti un dažādas kulinārās meistardarbnīcas. Divreiz gadā dzirnavu pagalms aicina apmeklētājus uz lustīgiem svētkiem – “Sējas svētkiem” un “Pļaujas svētkiem”.

Budinošie budēļi

Izrādās, ka Zemgales puses ļaudis ir varen naski uz tradīciju saglabāšanu un godā celšanu – ja var ticēt pašiem zemgaliešiem, tad tieši no šī novada cēlies klasiskais Meteņu budēļa tēls. Tas ir varens tēvainis, kam raksturīga no rudzu vārpām gatavota un ar sarkanām lentītēm izrotāta konusveida cepure, uz otru pusi uzvilkts aitādas kažoks, nomaskēta seja un dažādas vīrišķību simbolizējošas detaļas.

Zemgales budēlis. Bārbelē. Zem maskas jauniešu organizācijas "Jaunatne smaidam" izpilddirektors Renārs Manuilovs

Svarīgi, lai budēli neviens nevar atpazīt, jo tad zustu maskošanās jēga. Ejot budēļu gājienā, cilvēks kļūst par budēli, un visas darbības tiek saistītas ar budēļa tēlu, nevis konkrēto personu. Protams, to nedrīkst izmantot ļauniem nolūkiem. Vietējie mēļo, ka agrākos laikos jauni puiši sev līgavas nolūkojuši, kad, pārtērpušies par budēļiem, gājuši no mājas uz māju. Maskas viņiem ļāvušas kārtīgi nopētīt meitas, pašiem paliekot neatpazītiem. Viltīgi, ne? Bet vispār budēļi katrā sētā nes auglību un svētību, tāpēc jancīgos budēļus projām dzīt būtu pagalam neprātīgi.

Aizrautīgie zemgalieši cenšas atjaunot budēļos iešanas un Meteņu tradīcijas, ik gadu rīkojot lustīgus svētkus, kārtīgi sagaidot pavasara tuvošanos un pievilinot auglību nākamajam gadam. Visbrangāk šie svētki tiek svinēti Vecumnieku novadā, kur reizēm vienotā masku gājienā var sastapt par vairāk nekā simts varenos budēļu vīrus!

Iecavas noslēpumus šķetinot

Iecavas upe līkumo cauri Iecavas pilsētai, kas aicina piestāt, izkāpt krastā no laivas un doties nesteidzīgā pastaigā. Galvenie apskates objekti Iecavā saistās ar grāfa Pētera fon der Pālena vārdu, kuram Krievijas ķeizariene uzdāvināja Lieliecavas muižu. Grāfa valdīšanas laikā Iecava piedzīvoja pamatīgu uzplaukumu. Astoņpadsmitā gadsimta beigās tika uzbūvēta Iecavas pils un izveidots angļu stila ainavu parks, kurā plauka un zaļoja ne tikai vietējās koku sugas, bet arī dažādi eksotiski brīnumi. Vēl tagad Iecavā atrodams lielākais korķkoks visā Latvijā! No pašas muižas pils pāri nekas nav palicis, vien nostāsti par kādreizējo greznību. Tomēr joprojām saglabājies muižas bibliotēkas korpuss, brūzis, staļļi, veļas māja, trīs parka vārtu sargu namiņi, kā arī tilts pār Ģedules upīti.

Bijušais zirgu stallis Iecavā

Iecava lepojas arī ar vienām no skaistākajām alejām Latvijā – te stiepjas gan varena ozolu aleja, gan stalta liepu aleja. Pilsētā atrodama kāda neparasta vieta, ko sauc par Divkalniņu. Muižas laikos tas kalpojis par vasaras amfiteātri, kur zemākajā līmenī grāfu un viņa viesus izklaidējuši aktieri, mūziķi un kumēdiņu rādītāji, otrajā līmenī sēdējis grāfs ar savu ģimeni, bet pašā augšā rosījies apkalpojošais personāls. Mūsdienās šī ir populāra vieta, kur baudīt ziemas priekus, kā arī rīkot dažādus pasākumus.

Neturi pulksteni ciet

Pāris kilometrus no Iecavas labā krasta meklējama kāda pavisam neparasta vieta, kur simtiem pulksteņu tikšķ katrs savā ritmā, radot bišu stropa cienīgu skaņu. Tā ir privātā padomju laika pulksteņu kolekcija “Pulksteņu māja”, kurā aplūkojami vairāk nekā divsimt piecdesmit eksemplāri, kā arī uzzināms, no kurienes radies teiciens par “iztecējušo” laiku. Pie namiņa sienām un uz plauktiem rindojas teju visi iespējamie pulksteņu veidi – modinātājpulksteņi, dzegužpulksteņi, kamīna pulksteņi, sienas pulksteņi un citi. Gandrīz visi pulksteņi savesti darba kārtībā, tāpēc nav jābrīnās, ka namiņā valda īsta tikšķošu skaņu simfonija.

Pulksteņu māja

Kolekcijas krājumos atrodams pat tik neparasts eksemplārs kā stacijas priekšnieka pulkstenis, ar kura palīdzību varēja kontrolēt visus stacijā atrodošos pulksteņus. Ja priekšniekam šķita, ka vēl mazdrusciņ jāpastrādā, viņš varēja pagriezt savu pulksteni pusstundu atpakaļ, un visi pārējie pulksteņi automātiski pielāgojās tam līdzi. “Pulksteņu mājā” aplūkojami arī smalki pulksteņi, kas izveidoti no tanku laikrāžiem.

Rosīgie Ozolnieki

Pirms Iecava ietek Lielupē, tā izmet lielu loku ap Ozolniekiem. Izrādās, ka Ozolniekiem piemīt varen jauneklīgs un sportisks gars, un dzīve ciemā burtiski kūsā! Zirgu mīļotāji var nodoties izjādēm kādā no Ozolnieku staļļiem, kas atrodami kuplā skaitā. Ja ar laivošanu pa Iecavas upi nav gana, tad var mesties ūdens prieku baudīšanā arī Ozolnieku ezerā, kur pieejamas piepūšamās ūdens atrakcijas, veikparks un SUP dēļu noma. Ozolniekos iespējams apgūt airēšanas slaloma pamatus, lai turpmāk laivošana izdotos daudz meistarīgāk.

Elīna un Helēna un viņu jaunie draugi - Laso un Kārlis - LLU Zirgkopības apmācību centrā "Mušķi"

Ja piedzīvojumu garajā ceļā bijis jau gana, Ozolnieki aicina uz jaukām un mierpilnām pastaigām. Kā viena no labākajām vietām, kur paveras īpaši ainaviski skati, tiek minēts trošu tilts pār Iecavas upi. Daudzi Ozolnieku iedzīvotāji vēl atceras, kā agrākos laikos uz otru krastu varējuši tikt vien ar laivu, bet tagad gan viņiem smalka dzīve – var staigāt turpu šurpu pāri upei kaut simts reizes dienā!

Kad pulkstenis rāda pusdienlaiku, vērts iegriezties “Korner Kebab”, kur darbīgs latviešu pāris darina gardus kebabus, kas spēj remdēt pat vislielāko izsalkumu. Starp citu, visi zaļumi nāk no pašu dārza!

 

Projektu atbalsta Zemgales plānošanas reģions, Latvijas valsts meži, Valsts kultūrkapitāla fonds.

 

"Pa straumei"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt