Sadaļas Sadaļas

Pa straumei

Pa straumei. Dienvidsusēja

Pa straumei

«Pa straumei». Bērze

«Pa straumei». Amata

Kā laivot pa Amatu – Vidzemes nešpetnāko upi? Maršruti un ieteikumi

80 kilometrus (km) garo vidzemnieci Amatu dēvē par upju upi, latviešu kopības simbolu un vienu no straujākajām un nešpetnākajām, bet skaistākajām Latvijas upēm. Pavasara palos mutuļojošā upes straume, krāces un iežu atsegumi vilina piedzīvojumu un asu izjūtu meklētājus no malu malām. Tomēr, ja nekad neesi sēdējis laivā, iesākumā labāk patrenējies mierīgākos ūdeņos, bet Amatu izbaudi, dodoties pārgājienā gar tās labo krastu, kas, starp citu, arī sola burvīgus skatus un labus piedzīvojumus!

ĪSUMĀ:

Ko apmeklēt upes krastos?

Amata iztek no Kūkāļa ezera Vidzemes augstienē, vijas cauri iežu atsegumu rotātai senlejai, bet pašās beigās ieplūst Gaujā. Amatas otrs, daudz senāks vārds ir Amada, kas nāk no līvu valodas un nozīmē “upju māte”.

Attēls: Amatas upes tecējums visā tās garumā

Avots: Google maps, ekrānuzņēmums

Vispamatīgāk Amatas krastus iepazinusi kultūrvēsturniece un rakstniece Melānija Vanaga, kura pēc atgriešanās no Sibīrijas ar lielu aizrautību un mīlestību ķērusies klāt savas dzimtās puses un Amatas baseina ģeogrāfijas un vēstures izzināšanai, apkopojot savāktos materiālos vairāk nekā desmit rokrakstu sējumos ar nosaukumu “Mana Amata”.

Melānija Vanaga rakstījusi: “Amata ir mans prieks, mans draugs, manas atmiņas. Daudzas vasaras esam kopā staigājušas, daudzas ziemas viena pēc otras ilgojušās. Runāja viņa, es vērīgi klausījos. Ar savu skaistumu un spēku lepojās viņa, es to krāju vārdos un bildēs. […] Es eju un eju. Cenšos parādīt Amatas dzīvesstāstu, tās darbīgo ikdienu un to neizmērojamo siltumu, ko upes saltai straumei dāvā saule, krasti, koki, puķes, mazāk – dienvidvēji un cilvēki.”

Amatas vārds jau kopš 1964. gada cieši saistīts ar ūdenstūrisma attīstību Latvijā. Togad notika pirmās sacensības “Amatas straume”, kurās piedalījās apmēram piecdesmit ekipāžu un vairāki simti skatītāju.

Ar katru gadu dalībnieku un skatītāju skaits daudzkāršojās, līdz 1969. gadā lustīgajā pasākumā piedalījās 1500 dalībnieku un ap 60 000 skatītāju.

Pasākumu atbalstīja dažādas rūpnīcas, kolhozi, tūristu klubi. “Amatas straume” piesaistīja varen raibu publiku – laivotāju un skatītāju rindās bija gan piedzīvojumu meklētāji, gan mākslinieki, gan ķīmiķi, gan fabriku strādnieki, gan valsts iestāžu darbinieki, gan inteliģences pārstāvji.

Ar laiku “Amatas straumes” slava izplatījās ārpus Latvijas robežām, un šurp braukuši piedzīvojumu meklētāji no visas PSRS. Vilcienu jumti bijuši laivām nokrauti. Klīst nostāsti par gadījumu, kad dalībnieki mēģinājuši piekukuļot mašīnistu, lai viņš apstājoties pirms Amatas tilta. To gan viņš nav drīkstējis darīt, bet vismaz palēninājis gaitu, un žiperīgie laivotāji ar visām mantām lēkuši laukā no vilciena un ripojuši lejā pa uzbērumu.

“Amatas straumei” piedēvē lomu arī latviešu vienotības veicināšanā un pirmo tautas atmodas vēsmu radīšanā. Vai nu šis iemesls, vai nu 1969. gada pavasara trakie pūļi, bet padomju iekārtai laivošanas sacensības pie sirds vairs negāja, un pasākums tika aizliegts, bet mūsdienās ūdenstūrisms un ūdenssports Amatā atkal sit augstu vilni.

Izrādās, ka Amatai pat radīta sava himna – “Ūdenstūristu dziesmiņa”! Tās mūziku komponējusi Elga Īgenberga, bet vārdus sacerējis Ansis Epners: “Amatā šodien ledus iet, / Kā lai Amatai pāri tiek? / Amata, tev vairs nav pamata, / Amata la-ma-ta! / Amata šodien kā zutis lokās. / Amata šodien kā skuķis plosās... / Tev došu amatu, Amata – lamata! / Kur lai paliek pali. Pali! / Plosti lai dejo hali-gali. / Amata gļēvos uz lāpstiņām liek, / Amata drosmīgo lamatās tiek, / Tūristi Amatai pamatus liek, / Tūristi Amatai cauri tiek! / Kur lai paliek – pali, pali... / Klausiet mani, katamarāni!”

Kā laivot pa Amatu?

Amata laivojama pavasaros, kad straume mutuļot mutuļo un putas iet pa gaisu. Amata sola sagādāt kalnu upju cienīgu adrenalīnu, un šeit bez piedzīvojumiem neiztikt.

Lai gan tradicionālais maršruts ved no Melturu tilta līdz Veclauču tiltam, tomēr laivošanu var sākt jau Skujenē. Tieši no Skujenes līdz Amatas ciemam ved salīdzinoši mierīgs maršruts, kas piemērots arī vidēji pieredzējušiem laivotājiem, bet tālāk ieteicams doties vienīgi tiem, kuri jūtas gana droši par savām spējām trakojošos ūdeņos un spēcīgās krācēs savaldīt laivu.

Aiz Melturu tilta sākas nebeidzamas straujteces un iežu atsegumi. Kā pirmais kreisajā krastā slejas Melturu iezis, mazliet tālāk pa straumei labajā krastā gozējas Īļaku iezis. Tas izceļas ar savu dolomīta pelēko nokrāsu un maziem caurumiņiem, kuros reiz bijuši gliemežvāki.

Divsimt metrus tālāk otrā krastā mirguļo Vizuļu iezis. No tā izplūst daudz mazu avotiņu, kas skaisti vizuļo saulē, bet ziemā tur spoži spīd leduskritumi. Laikam jau tieši tāpēc iezis ticis pie sava vārda.

Pēc tam skats atkal jāvērš uz otru pusi, kur Amatas labajā krastā kā vecas pilsdrupas slejas Dolomītu krauja, varens, stāvs, bet visai bīstams atsegums. Netālu no iespaidīgās kraujas slejas kāds iezis, kas nezināmu iemeslu dēļ diemžēl palicis bez vārda. Upes labajā krastā meklējams arī Dambja iezis, kas lepojas ar pelēkām un violeti sārtām dolomīta joslām.

Kad sasniegts Kārļu HES aizsprosts, laiva jāvelk laukā no ūdens un jānes apkārt dambim. Pavisam netālu no Kārļu zivjaudzētavas Amatas labajā krastā stiepjas piecsimt metru garā Ainavu krauja. Šis guļošais milzis ir viena no augstākajām kraujām Latvijā. Ainavu krauja ir valsts nozīmes aizsargājamais ģeoloģiskais piemineklis, kurā skatam atklājas zemes ģeoloģiskā vēsture. Ainavu krauja priecē ar baltiem, pelēcīgiem, sārtiem un violetiem iežu slāņiem. Mazliet tālāk kreisajā krastā meklējams staltais Ķaubju iezis, bet aiz pāris līkumiem labajā krastā simt  metru garumā slejas Stūķu iezis ar sārtu, dzeltenīgu un pelēcīgu sānu. Nākamais kreisā krasta skaistulis acu un gara baudai ir Dzilnas iezis, sārts kā melnās dzilnas pakausis. Kādu gabaliņu uz priekšu stiepjas trīssimt metru garā Incēnu krauja.

Kad upi šķērso elektrolīnija, kreisajā krastā sākas Roču meža rezervāts, un līdz pat Veclauču tiltam kreisajā krastā izkāpt aizliegts.

Drīz vien visus ceļiniekus sveicina tuvu un tālu izslavētais Zvārtes iezis, kas pat pamanījies iekļūt vairākās kinofilmās.

Teju uzreiz pēc tam labajā krastā ieraugāms Miglas jeb Pļavas iezis, kupolveida smilšakmens atsegums. Mazu gabaliņu tālāk, kreisajā krastā, atrodas Zemais iezis ar smilšakmens alām un plaisām, bet pēc tam visus laiviniekus viltīgi sagaida Lustūzis, pašas bīstamākās un sarežģītākās krāces Amatā.

Aiz asā upes līkuma Lustūzi veiksmīgi izdzīvojušajiem slavas dziesmas dzied Vanagu iezis, valsts nozīmes aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis. Vanagu iezī paslēpusies Bruņuzivju ala, kurā atrastas pārakmeņojušās bruņuzivis.

Pēc tam seko vesels labā krasta iežu birums – Vizbulīšu iezis, Veco stumbru iezis, Palu iezis un Zaļais iezis. Tad jau klāt arī Veclauču tilts un Veclauču iezis ar lielu grotu. Tālāk iezis gar kreiso krastu vijas Gaujas virzienā, tajā ierīkoti pagrabi. Labu gabalu uz priekšu labajā krastā slejas vēl viens iezis, kuram gadījusies ķibele ar vārda došanu, un tas nosaukts par Bezvārda iezi.

Laivošanas maršruts beidzas pie Veclauču tilta, apmēram trīs kilometrus pirms Amatas ietekas Gaujā.

Maršruti un attālumi

  • Skujene – Doles: 9 km
  • Doles – Amata: 25 km
  • Amata – Dzelzceļa tilts: 5 km
  • Dzelzceļa tilts – Melturi: 3 km
  • Melturi – Kārļu HES: 2 km
  • Kārļu HES – Zvārtes iezis: 11 km
  • Zvārtes iezis – Veclauču tilts: 3 km

Biatlons un zaļais dzelzceļš

Amatas labajā krastā laivotājus gaida “Amatas laivas”, kur aktīvi rosās sportiskā Andžela Brice, vairākkārtēja Latvijas čempione biatlonā un slēpošanā. Lai gan Andžela dzimusi Krievijā, tieši pārcelšanās uz Latviju ļāvusi viņai piepildīt šķietami neiespējamo sapni par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs. Sapnis pat piepildījies ar uzviju, jo biatloniste pārstāvējusi Latviju veselās trīs olimpiskajās spēlēs! Tagad savās sporta gudrībās viņa dalās ar bērniem un jauniešiem, trenējot jauno biatlonistu paaudzi.

Tā kā aktīviem cilvēkiem ar vienu darbības sfēru mēdz būt par maz, tad Andžela iesaistījusies arī Latvijas ūdenstūrisma dzīvē. “Amatas laivas” piedāvā ne tikai laivu nomu, bet arī kempinga un ugunskura vietas, kā arī kaulu izsildīšanu pirtiņā un iespēju izīrēt velosipēdus. Ja laivot apnicis, var lēkt riteņa mugurā un doties iepazīt kādu daļiņu “Zaļā dzelzceļa” maršruta, kas vijas pavisam netālu pa seno sliežu uzbērumu.

Kur truši rok labirintus

Vai zini, kura ir alām visbagātākā vieta Latvijā? Ļoti iespējams, ka zemnieku saimniecība “Zaķīši”, kur mīlīgie garauši izrakuši veselus alu labirintus! Tur saimnieko varen jestrais Zigmunds Zaķis, kuram patīk bārstīt jokus un stāstīt amizantus atgadījumus iz dzīves. Viņš smejas, ka dzīvo pie īstas kalnu upes, kaut arī, piemēram, gruzīniem tā varbūt nemaz nešķistu.

Amatas kreisajā krastā meklējamie “Zaķīši” patiks visiem dzīvnieku mīļotājiem, jo tur var aplūkot pļaviņā brīvi skraidošus trušu pulkus, kā arī iepazīt bebriem līdzīgās nūtrijas, zosis, pīles, cekulpīles ar “ziemas cepuri galvā”, vistas, zirgus, kazas, rukšus un citas radībiņas. “Zaķīšu” apkaimē meklējami dažādi dižakmeņi, upurakmeņi, gravas, bebru dīķi, dziļi meži un jaukas pļaviņas, un arī par šīm vietām Zigmundam zināmi visādi stāsti.

Vecākā rija Vidzemē un mūrnieka ēverģēlības

Amatas straume tālāk aiznes uz “Melturiem” upes kreisajā krastā pie kāda apsviedīga, dzīvesgudra un čakla vīra – Egona Garklāva. Nedēļas nogalēs viņš sastopams savās bērnības mājās “Melturos”, kas ir viena no senākajām lauku sētām Vidzemē, bet tās dzīvojamā rija pat atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli! Tad nu Egons cītīgi atjauno un pucē dzimtas mantojumu, lai reiz tur plauktu un zeltu seno arodu prasmju centrs.

Ikdienā Egons čakli darbojas koka dizaina jomā un pat saņēmis “Zelta čiekuru” par mūža ieguldījumu meža nozares attīstībā. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem viņš radījis guļbūvju ražotni, kas kļuvusi par vienu no inovatīvākajām Latvijā. Jaunākais izgudrojums ir īpaši bērnu riteņi, kas ieguvuši dažādas medaļas visā plašajā pasaulē.

“Melturos” aizķērusies bāra lete vēl no vecā Melturu kroga laikiem, bet sienā atrodams kāds 19. gadsimta ķieģelis ar mūrnieka rokrakstā atstātu nerātnu pantiņu.

Arī pats saimnieks ir varens laivotājs, tāpēc vērts viņam apvaicāties par ieteikumiem Amatas pievarēšanā.  

Zivju pavairotāji

Reiz Amatas krastos rūkušas Kārļu dzirnavas, kas piegādājušas strāvu visai Cēsu apkārtnei, bet tagad dienu un nakti te darbojas Kārļu zivjaudzētava. Netālu no zivjaudzētavas uzbūvēts arī mazais HES. Zivjaudzētavas galvenā misija ir Gaujas baseina lašu populācijas saglabāšana, ik gadu izlaižot ūdeņos vairākus simtus tūkstošu lašu mazuļu. Kārļu zivjaudzētavā tiek audzēti arī taimiņu, sīgu, paliju, strauta un varavīksnes foreļu mazuļi.

Visu ziemu ikri tiek auklēti speciālās iekārtās, bet aprīlī tie nokļūst caurteces baseinos. Izrādās, ka bojāto ikru izlasīšana ir īstens juveliera darbs – tos izlasa ar pinceti! Līdz zivju palaišanai savvaļā paiet apmēram pusotrs gads.

Kārļu zivjaudzētavā tūristi ir laipni gaidīti. Te var izzināt gan zivjaudzētavas vēsturi, gan iepazīt zivju mazuļu audzēšanas procesu.

Iežu pārpilnības rags

Jau sākot no Melturu tilta, Amatas krasti dižojas ar vareniem iežu atsegumiem. Gaumes atšķiras, tomēr par vienu no košākajiem var saukt Dzilnas iezi, savukārt, visgleznainākais un populārākais no Amatas iežiem, kas zināms teju katram latvietim, ir Zvārtes iezis.

Dzilnas iezis ir iekļauts valsts nozīmes aizsargājamo ģeoloģisko dabas pieminekļu sarakstā. Šis cēlais skaistulis vienlīdz labi izskatās visos gadalaikos, bet ziemā to daiļo leduskritums. Dzilnas iezis ir viens no košākajiem Amatas iežiem, un teju vai šķiet, ka ar savu sarkano mālu un baltā smilšakmens kārtojumu tas cenšas līdzināties Latvijas karogam.

Dzilnas iezis ir viens no ātrāk brūkošajiem iežiem Latvijā, tomēr Amatas upe nesaudzē arī pārējos savu krastu rotātājus.

Zvārtes iezi uzskata par vienu no Latvijas dabas simboliem, padomju laikos tas bijis teju dabas svētvietas statusā un pulcējis tūristu pūļus. Ieža gleznainumu novērtējuši arī kino ļaudis, un Zvārtes iezis iemūžināts veselās trīs latviešu filmās – “Salna pavasarī”, “Latviešu strēlnieka stāsts” un “Agrā rūsa”. Ļaudis runā, ka “Agrās rūsas” uzņemšanas laikā režisors Gunārs Cilinskis līdz viduklim atradies aukstajā Amatas ūdenī, savukārt operators Gvido Skulte kā īsts kaskadieris ar savu kameru darbojies, iestiprināts virvēs.

Lai Zvārtes iezis neaizietu bojā trakajos Amatas ūdeņos, 1939. gadā upes gultne pie ieža ir iztaisnota.

***

Atceries, ka visos apskates objektos sava ciemošanās iepriekš jāpiesaka!

Rakstu sēriju līdzfinansē:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt