Lelde Metla-Rozentāle: Ideoloģijas – mūsdienu politikas lielais izaicinājums jeb ko partiju ikdienā nozīmē ideoloģija?

Latvijas politikas pētnieces Leldes Metlas-Rozentāles sleja

"Vairāk nekā 15 gadus mana uzmanība ir pievērsta iekšpolitisko norišu analīzei Latvijā, pakāpeniski vairojot kompetenci un spēju sniegt neatkarīgus komentārus, skaidrot un vērtēt politiskos procesus. Ikdienā, strādājot ar studentiem, ik mirkli nākas pilnveidoties un sekot līdzi jaunākajiem politikas teorijas un prakses pavērsieniem."

Biogrāfijas pieturzīmes:

• Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja kopš 2008.gada
• Vairāku bakalaura un maģistra studiju programmu vadītāja, šobrīd bakalaura studiju programmas ''Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas'' direktore
• studiju virziena ''Socioloģija, politoloģija, antropoloģija'' vadītāja
• politikas pētniece, šobrīd darbojas projektā ''No vienaldzības līdz pārmaiņām klimata politikā: politiskā naratīva un sabiedrības uztveres mijiedarbības uzlabošana Latvijā''
• Galvenokārt interesējas par Latvijas valsts iekšpolitiskajām norisēm, partijām, vēlēšanām, politiskajiem lēmumiem un to sekām, politiķu solījumiem u.c.

Un tieši tāpēc, bieži neskaidrs paliek jautājums – ko tad sevī slēpj mītiskais vārds "ideoloģija", ko tas nozīmē un kādas sekas tas rada politikā? Piemēram, partiju piederība atšķirīgām ideoloģijai – vai tas nozīmē, ka partiju sadarbība šādā gadījumā ir neiespējama, nepieļaujama vai nepareiza?

Vārdu savienojumam "politiskā ideoloģija" definīciju ir ļoti daudz, bet ideja tajās ir līdzīga – ideoloģija ir: 1) ētisku ideālu, principu un vērtību kopums, kas izskaidro, kā valstij un sabiedrībai ir jādarbojas, kā arī uz to bāzes veidots 2) politiskās sistēmas (valsts un sabiedrības) pārvaldības plāns. 

Cauri gadsimtiem viens no filozofu un politikas pētnieku lielajiem izaicinājumiem ir bijis – kā izdomāt ideālo sabiedrības un valsts pārvaldības plānu jeb ideālo ideoloģiju. Vai tas ir izdevies – nē.

Un tieši tāpēc mums demokrātiskajā pasaulē ir tik daudz un dažādas ideoloģijas – liberālisms, konservatīvisms (šeit iekļaujas arī nacionālisms), centrisms, sociālisms un arī daudzi jauni ideoloģiju paveidi, piemēram feminisms, ekoloģisms, reģionālisms, eiroskepticisms  u.c.

Ideoloģijas, jeb politiskās sistēmas pārvaldības plāni ir daudz un dažādi, rodas jauni, vecie transformējas, un šai mainīgajai videi līdzi dzīvo arī politiskās partijas – dažas ļoti cieši ievēro vienu, noteiktu ideoloģiju un turas pie tās cauri laikiem, savukārt citas – smeļas iedvesmu no dažādām ideoloģijām, pielāgo tās savām prioritātēm, bet tieši neievēro nevienu. Un arī šādu pieeju var dēvēt par partijas ideoloģiju – ne tradicionāli vēsturiskajā izpratnē, citādu, tomēr ideoloģiju. Tāpēc, ja kāds saka – partijām mūsdienās vairs vispār nav ideoloģijas jeb vēl skarbāk – ideoloģija ir miris koncepts –, tad tā gluži nav taisnība, jo tas ir nevis miris, bet transformējies koncepts.

Kā tad ir ar 14. Saeimā ievēlēto partiju ideoloģijām?

Un tagad par Latviju – kā tad ir ar 14.Saeimā ievēlēto partiju ideoloģijām?  Lasot partiju programmas, eksperti identificējuši šādas ideoloģiskās ievirzes: "Jaunā Vienotība" – liberālais konservatīvisms; Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) – centrisms un agrārisms; "Progresīvie" – ekoloģisms un sociālais liberālisms; "Apvienotais saraksts" – ekoloģisms un reģionālisms; Nacionālā apvienība – nacionālkonservatīvisms; "Latvija pirmajā vietā" – sociālais konservatīvisms; "Stabilitātei!" – centrisms un eiroskepticisms.[6]

Kā redzam, 14. Saeimā nav partiju ar vienādu ideoloģiju, tām nav identisku pamatvērtību sistēmu un sabiedrības pārvaldības plānu. Un tas ir loģiski un likumsakarīgi, jo ideoloģija ir partijas identitātes daļa, tā veido partijas tēlu un atpazīstamību un palīdz konkurēt cīņā par vēlētāju balsīm.

Tāpēc ikviena partija cenšas atrast savu īpašo nišu ideoloģiju spektrā, ko piedāvāt vēlētājiem.

Tomēr nav arī tā, ka visas ideoloģijas ir kā pretstati viena otrai, ir ideoloģijas, un līdz ar to arī partijas, kuras mēs varam uzskatīt par ideoloģiski līdzīgām, un ir arī tādas, kuras ir radikāli atšķirīgas.

Lai vieglāk saprastu, kuras no partijām savos uzskatos ir tuvākas, kuras tālākas, visbiežāk izmanto "politikas kompasu". Tas novērtē katras partijas ekonomisko un sociālo vīziju un tādā veidā palīdz atrast radniecīgās ideoloģiskās nostādnes.

Šai mirklī noteikti vietā ir jautājums – ko attēlā redzamais nozīmē, vai no šīs ideoloģiskās kartes var pateikt, kuras no partijām drīkst veidot koalīciju un kuras nedrīkst, kuras var sadarboties un kuru sadarbība nav iespējama?

Vienas pareizās atbildes uz šo jautājumu nav, tomēr ir pieņemts uzskatīt, ka pretrunas iespējami mazāk veidojas starp to partiju ideoloģiskajām pamatnostādnēm, kuras, pirmkārt, atrodas vienā un tajā pašā koordinātu ass segmentā – zilajā, violetajā, zaļajā vai sarkanajā un, otrkārt, atrodas salīdzinoši tuvu viena otrai.

Pēc šāda principa mēs kā ideoloģiski saderīgākās varam uzskatīt "Apvienoto sarakstu" un ZZS, "Jauno Vienotību" un nedaudzu atstatus, bet tomēr iederīgo – Nacionālo apvienību. Ne ļoti tālu, tomēr citā ideoloģiskā kompasa segmentā atrodas partija "Progresīvie".

Savukārt izteikti atstatus no iepriekš minētajām ideoloģiskajām pozīcijām atrodas pārējie divi 14. Saeimā ievēlētie politiskie spēki – "Latvija pirmajā vietā" un "Stabilitātei!", kas liecina par būtiski atšķirīgu vērtību sistēmu, valsts un sabiedrības pārvaldības izpratni un apgrūtinātu iespēju atrast ideoloģisko saderību ar kādu citu no 14. Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem.

Cik ļoti jāsaskan partiju ideoloģiskajai pozīcijai, lai tās varētu apvienoties koalīcijā?

Un tomēr atgriežamies pie jautājuma – cik ļoti būtu jāsaskan partiju ideoloģiskajai pozīcijai, lai tās varētu apvienoties kopīgai sadarbībai koalīcijā? Šeit ir īstais brīdis nedaudz pievērsties politikas veidošanas teorijai, kas saka – koalīciju veidošanu var balstīt uz diviem principiem: pirmais, ideoloģiskā atbilstība un vērtību sakritība – koalīcijā apvienojas partijas ar līdzīgu politisko redzējumu un uzskatiem; otrais, kopīgas intereses, mērķi un savstarpējais izdevīgums – koalīcijā apvienojas partijas ar pragmatisku orientāciju uz vēlamo rezultātu, nevis pamatvērtībām.

Gan Latvijas, gan pasaules praksē šādas "aprēķina laulības" ir bijušas ne vienu reizi vien. Par to, protams, var sašust un šausmināties, bet var arī mēģināt saprast – kāpēc tā notiek?

Latvijā kā atvērta tipa demokrātijā parlaments tiek ievēlēts pēc mažoritārā principa. Tas nozīmē, ka Saeimā iekļūst vairākas dažādas – lielas un mazas, jaunas un vecas, ambiciozas un piezemētas, ideoloģiski tradicionālas un salīdzinoši radikālāk domājošas utt. – partijas. Un, neraugoties uz visām iepriekš minētajām pretrunām, ir jāveido koalīcija – ir jāapvienojas, lai kopīgi pieņemtu vienotus lēmumus.

Šis ir stāsts arī par 14. Saeimu – pavisam īsi atskatīsimies uz to, kas notika. Ja vērtējam situāciju no ideoloģiskās saderības perspektīvas, tad koalīciju pēc vēlēšanām teorētiski vajadzēja veidot četriem politiskajiem spēkiem – "Jaunajai Vienotībai", "Apvienotajam sarakstam", ZZS un Nacionālajai apvienībai. Bet te uzreiz atceramies visus BET, kas liedza šādu koalīciju izveidot: "Jaunā Vienotība" un "Apvienotais saraksts", kā arī tā brīža Valsts prezidents Egils Levits, kategoriski apstrīdēja ZZS tiesības būt valdībā (A. Lemberga faktors).

Tāpēc atlika vairs tikai trīs ideoloģiski radniecīgi politiskie spēki – "Jaunā Vienotība", "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.   

Neraugoties uz ideoloģisko saderību, jau valdības veidošanas procesā bija skaidrs, ka diez vai šie politiskie spēki spēs konstruktīvi sastrādāties, jo tos šķēla daudzi citi, ar ideoloģijām nesaistīti faktori.

Šai brīdī premjera amata kandidāts, apzinoties sarežģīto situācija, bija gatavs atkāpties no ideoloģiskās saskaņotības un vērsties pie vēl viena potenciālā sadarbības partnera, partijas "Progresīvie"[7], tomēr pret šo ideju kategoriski iebilda pārējie divi partneri – "Apvienotais saraksts"[8] un Nacionālā apvienība[9], pamatojot to ar ideoloģisko nesaderību, un šāds koalīcijas variants netika akceptēts. Rezultātā Krišjāņa Kariņa vadīto valdību un koalīciju veidoja trīs politiskie spēki – "Jaunā Vienotība", "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība, kas visā neilgajā šīs valdības mūžā, šķiet, vairāk domāja par cīņu vienam ar otru, nekā par konstruktīvu un rezultatīvu sadarbību.

Šis nelielais nesenās vēstures atskats uzskatāmi parāda, ka ne vienmēr ideoloģiskā atbilstība / sakritība / līdzīgas vērtības ir tās, kas spēj garantēt efektīvu sadarbību.

Un tieši tāpēc ir jāpieļauj, ka var būt situācijas, kad kopējā labuma vārdā ir vērts kā prioritāti izvirzīt nevis ideoloģisko radniecību, bet gan kopīgas intereses, mērķus un sapratni par izdevīgumu, ko katrs partneris gūs, kopīgi sadarbojoties.

Šo secinājumus var attiecināt arī uz Evikas Siliņas veidoto valdību un aktuālo koalīciju starp "Jauno Vienotību", "Progresīvajiem" un ZZS. Protams visiem ir skaidrs, ka partijas "Progresīvie" ideoloģiskie uzstādījumi salīdzinoši būtiski atšķiras no "Jaunās Vienotības" un ZZS ideoloģijām (tomēr tie nav radikāli pretēji) un ka noteikti būs jārod kompromisi arī šķietami sensitīvos jautājumos, piemēram, Stambulas konvencijas ratifikācija. Bet kāda ir alternatīva, ja pa vecam strādāt vairs nevarēja, bet jaunajā koalīcijā atlikušie ideoloģiski līdzīgie partneri ("Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība) iesaistīties atsakās?

Mēs kā sabiedrība sagaidām no parlamenta un valdības mērķtiecīgu un aktīvu politiku, spēju atrisināt savstarpējos konfliktus un nonākt pie valsts (ar to saprotot arī sabiedrību) interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanas un īstenošanas dzīvē.

Un nevienā no koalīcijas veidošanas modeļiem, nedz tad, kad izdodas rūpīgi atrast ideoloģiski līdzīgi domājošus politiskos spēkus, nedz tad, kad apzināti vai daļēji piespiedu kārtā nākas apvienoties partijām bez ideoloģiskās saderības, nav iespējams iepriekš paredzēt šādas savienības dzīvotspējas ilgumu un sasniegumus.

P.S. Un noslēgumā mazs padoms partijām no "politiskā mārketinga" rokasgrāmatas – rūpīgi apdomājiet, cik ļoti priekšvēlēšanu reklāmas kampaņā jūs izvēlaties kritizēt savus konkurentus un vilkt sarkanās līnijas, jo pēc vēlēšanām var nākties konstatēt, ka šie ir jūsu vienīgie sadarbības partneri.